Lizumnietes darbus novērtē visā pasaulē

2020. gada 3. marts 17:38

Pagājušajā nedēļā Lizumā pieaugušo neformālās izglītības programmā divpadsmit sievietes tekstilmākslinieces, dizaineres Ilzes Šuļjas vadībā sāka darbu pie pavasara mēteļu šūšanas. Lai piedalītos šajos kursos, bija nepieciešamas priekšzināšanas, kuras arī visām dalībniecēm ir nostiprinātas tieši pie tekstilmākslinieces.
“Līdz 21.aprīlim katrai būs mētelis – grūtāks, vieglāks, ar vai bez oderes, bet mētelim būs būt,” uzsver tekstilmāksliniece. Tas ir tikai viens no meistares radošajiem talantiem un ikdienas darbiem. Regulāri pa visu pasauli dažādās izstādēs aplūkojami lizumnietes tekstildarbi. Šobrīd viņas darbs “Magones” aizceļojis uz Sanktpēterburgas tekstilmozaīkas festivālu “Tradīcija”.

Gleznošana ar šujmašīnu
Pirms sešiem gadiem kopā ar kolēģi tika nodibināts uzņēmums “Quilt Art”. Šobrīd tajā darbojas galvenokārt pati Ilze.
Audumi, diegu spolītes, šujmašīnas un radošie veikumi – tā ir vieta, kur pati Ilze nāk pēc darba skolās un dažādu kursu vadīšanas. “Šeit es jūtos labi, varu arī vienkārši uzvārīt tēju, pasēdēt un apdomāt nākamos projektus. Man te vienmēr būs, ko darīt. Šis ir “kvilts”,” saka Ilze un rāda vairākus gan mazus, gan liela izmēra tekstilmozaīkas darbus, uzsverot, ka darbi ir jāskatās pa gabalu, lai saredzētu tajā attēloto ideju. “Ja ideja nestrādā un jūtu, ka nepatīk, es to varu sagriezt un ielikt citā darbā. Man ir jāpatīk savam darbam. Darbi nav veidoti ar izšūšanas mašīnu, bet ar šujmašīnu - tā ir stepēšana. Tā ir šūta māksla. Principā tu pats vadi darbu, un tas ir tāpat kā gleznot, tikai ar šujmašīnu. Ir jāsaprot, līdzīgi kā šahā, pāris gājieni uz priekšu. Stepējot tev ir jāredz, kur tālāk stepēsi, nevari vienkārši kaut ko darīt tāpat vien,” darba specifiku apraksta māksliniece, norādot, ka reizēm cilvēkiem par šādiem darbiem ir nepareiza izpratne. “Tas noteikti nav krēsla paliktnītis, ko varam, piemēram, Ķīnā pasūtīt.”

Darbi izstādēs ceļo pat vairākus gadus
“Lielākoties visi darbi tapuši konkursiem un izstādēm. Tāpat vien es nešuju, jo nav laika, bet, kad jāšuj kādai izstādei, tas disciplinē un jāatrod tam laiks.” Protams, katrs mākslinieks ir gandarīts, ja viņa darbus pērk. Ilzes radītie tekstildarbi lielākoties nonāk pie pircējiem ārzemēs. Lielākais tirgus ir Amerika.
“Visvairāk darbu nokļūst uz Ameriku, jo šajā valstī ir pirktspēja un varbūt arī izpratne. Amerikā ļoti novērtē roku darbu, viņi ir gatavi maksāt lielu naudu. Daudzi uzdod jautājumu, cik ilgā laikā top darbi, bet uz to nav iespējams atbildēt. Darbi netop no sākuma līdz beigām, tos taisu pa vakariem, pa brīvdienām, tāpēc nevaru izrēķināt, cik tas paņem laika. Kad uzšuj darbu, uzreiz naudu, protams, nesaņem - varbūt to kāds nopirks pēc pāris mēnešiem vai pat pēc gada.”
Lai arī pašai māksliniecei ļoti patīk ceļošana, biežāk ceļo tieši viņas radītie tekstilmozaīkas darbi. “Šobrīd darbi ir ne tikai Sanktpēterburgā, darbi ceļo visur, es tiem nevaru pat izsekot līdzi. Tie parasti ceļo pa dažādu valstu izstādēm pat vairākus gadus,” Ilze rāda sava darba “Robežlīnijas” piedalīšanās grafiku, kurā kopš pērnā gada ietverti tādi pieturas punkti kā Beļģija, Ungārija, Dānija, Itālija un citas valstis.

Kanādā apbrīno latviešu radošumu
“Vistālākā vieta, kur esmu bijusi ar saviem darbiem, ir Kanāda. Tas bija 2016.gadā. Viņiem izstāde ar tādu dažādību bija pirmo reizi. Mēs bijām aptuveni desmit cilvēku delegācija no Latvijas Tekstilmozaīkas biedrības un aizvedām latviešu meistaru darbus. Bija ļoti interesanti runāt ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņi paši nemāk to, ko mēs, brīnās arī par to, kādus materiālus mēs izmantojam. Mums taču ir tādi meistari, kas visu prot ielikt mākslas darbā – pat vīra vecās zeķes! Latvijā ir ļoti radoši cilvēki. Mēs ļoti mākam strādāt ar rokām,” stāsta tekstilmāksliniece.
Viņai pašai gadiem viens no tuvākajiem materiāliem ir džinsaudums un motīvi. Ilze plāno nākotnē personālizstādi ar darbiem tieši no šī materiāla. Džinsa darbi ir grūti, jo tie ir smagi un grūti palikt zem šujmašīnas pēdiņas. “Tomēr man ar džinsaudumu visu laiku patīk spēlēties.”
Ilze rāda pēdējā laikā “zero waste” kustības kontekstā arvien populārākos auduma maisiņus no šī materiāla. “Mēdzu šūt arī šādas funkcionālas lietas no otrreiz izmantojamiem materiāliem. Tam ir praktisks pielietojums, arī izmantotās kabatas ir funkcionālas, un šobrīd tie ir moderni.”

Šūšana ir sievišķīga
“Skolā man padevās visi priekšmeti, daudz kas interesēja. Mammai bija un ir vēl joprojām šujmašīna. Pie viņas šujmašīnas bija mani pirmie soļi šūšanas pasaulē. Lai šūtu šādus darbus, ir jāpiemīt ļoti lielai pacietībai,” saka Ilze un smaidot piebilst, ka tās viņai ir gana.
Ilze piekrīt, ka šūšana ir ļoti sievišķīga nodarbe. “Man liekas, ka katrai sievietei jāmāk šūt - kaut vai bērniem biksēm apakšmalu vai aizkariem galus atšūt. Ja no skolas programmas izņems mājturību, tad man liekas, ka jaunā paaudze būs tāda, kas neko īpaši nemācēs, ja vien vecāki vai vecvecāki neiemācīs un neieliks to viņos,” saka Ilze, piebilstot, ka tas ir lielisks mantojums, ko bērni var saņemt no savas ģimenes.

Par Ilzi
Tekstilmāksliniece, dzimusi un augusi Lizumā.
Profesionālās ievirzes skolotāja Gulbenes mākslas skolā un Balvu profesionālajā un vispārizglītojošajā vidusskolā, dažādu kursu, arī bezdarbniekiem, pasniedzēja.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lizumnietes darbus novērtē visā pasaulē

Kategorijas