Sieviete – gan mājās, gan politikā

2020. gada 6. marts 00:00

1019

Viņa vairs nav “zaļa” vietējā politikā – ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Saruna ar Gulbenes novada deputāti Gunu Pūcīti (36) notiek Starptautiskās sieviešu dienas noskaņā. Uz redakciju Guna atnāk kopā ar savu “mazo deputātu” Emīlu.
- Vai uzskatāt sevi par stipru sievieti?
- Reizē jā un reizē – nē. „Jā” tādā nozīmē, ka visu, kas man ir, esmu sasniegusi pati – ar savu darbu, raksturu, apņemšanos, reizēm spītu. Un reizēm - „nē”, jo manī vienmēr ir bijušas šaubas, vai daru pareizi, vai varēšu. Spēku un apņemšanos iet uz mērķi man bieži sniedz iekšējā motivācija – gribasspēks. Nozīme ir arī piederības sajūtai. Esmu sava Lizuma pagasta patriote no matu galiņiem līdz papēžiem, jo te manas saknes – Klimonu, Dambrovu un Pūcīšu dzimtas. Viena pati, bez savējo atbalsta, es nevarētu to, ko varu. Vislielākie un sirsnīgākie mīlestības un pateicības vārdi pienākas manam vīram Ingemāram Pūcītim! Bez viņa es vispār nebūtu tur, kur esmu, un nedarītu to, ko daru. Un uzskatu, ka pašu galveno savā dzīvē jau esmu paveikusi – mums ir trīs brīnišķīgi bērni! Viss pārējais ir tikai papildinājums. Protams, ir vēlēšanās pilnveidot sevi – piepildīt laiku, tajā skaitā šobrīd pildot deputāta pienākumus. Pēc Emīla piedzimšanas ātri atgriezos darba ritmā. Mazajam bija mazliet vairāk par mēnesi, kad abi jau vērtējām īpašumus. Un bija arī iespēja to darīt, jo ir divas brīnišķīgas vecmāmiņas – Laima un Valda, kuras nekad neatsaka. Bērni mūsu ģimenē ir pirmajā vietā. Gribam, lai viņi izaug par godīgiem, atbildīgiem, labiem cilvēkiem. Šobrīd esmu atsākusi volejbola treniņus, bet skriešana gaida siltāku laiku un sausākus ceļus. Man ir svarīgi arī sievišķīgie nieciņi, kas ļauj justies labi – friziera, manikīra apmeklējums. Man ir svarīgi arī paņemt rokās labu grāmatu. Nesen izlasīju Ingunas Baueres biogrāfisko grāmatu „Mazā klusā sirds” par Dainu tēva Krišjāņa Barona sievu Dārtu, kura ir bijusi ļoti stipra sieviete. Esmu iesākusi lasīt Māra Bērziņa romānu „Svina garša”.
Ļoti svarīgs man ir ģimenes kopīgais laiks – kā nesteidzīgi vakari mājās, tā arī ceļošana un izbraukumi. Mums ģimenē ir piecus gadus vecie dvīņi Ernests un Evija un Emīls, kuram drīz svinēsim pirmā gada jubileju. Viņš mums tiek dēvēts par „mazo deputātu” vai „priekšnieku”. Pavisam maziņš paspēja piedalīties arī vienā no komitejas sēdēm, jo bija vajadzīgs kvorums, lai sēde vispār varētu notikt, un, tā kā mana atbildības sajūta ir augsta, piekritu. Vecāki mani ir mācījuši visu darīt pēc labākās sirdsapziņas. Tā arī cenšos, būdama novada pašvaldības deputāte.
Mācoties vidusskolā un domājot par nākotni, bija dilemma – studēt politoloģiju vai ģeogrāfiju. Tomēr izvēlējos ar sirdi – studēt es aizgāju uz “ģeogrāfiem” Latvijas Universitātē. Vēlāk jau ar prātu sapratu, ka jāmācās vēl, un uzsāku jurisprudences studijas, ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu tiesību zinātnē. Par to, ka kļuvu par deputāti, varu teikt – tā tajā brīdī kārtis sakrita. Arī man pašai par pārsteigumu. Esmu deputāte pirmo un vienīgo sasaukumu.
- Ir sajūta, ka deputāte esat ilgāk nekā vienu sasaukumu.
- Varbūt tāpēc, ka bieži jautāju. Man ir svarīgi saprast un man nepatīk, ja noklusē, nepasaka līdz galam un nesauc lietas īstajos vārdos. Esmu saņēmusi arī pārmetumus un nicinājumu, bet es šiem aktīvajiem politiskajiem komentētājiem iesaku kandidēt un novēlu kļūt par deputātiem. Pēc katrām vēlēšanām domes sastāvā ir tie, par kuriem velētāji nobalsoja, tātad tāda ir bijusi izvēle un tā būtu jārespektē.
Man politikā nepatīk augstprātīga, reizēm tāda bezkaunīga attieksme. Saskarsmē mums var būt dažādi viedokļi, bet nevajag pazaudēt cilvēcību. Nedrīkstētu būt tā, ka uz ielas cilvēki izvairās, cits citam paiet garām un nesveicinās. Tas nav normāli! Mani interesē politiskie procesi gan novadā, gan valstī, un es tiešām vēlos, lai tie būtu vērsti mūsu pašu interesēs – lai pašiem sev ir labāka ikdienas dzīve, raitāks solis un prieks par to, nevis izrādīšanās citiem. Vai kandidēšu vēlreiz? Šobrīd pateikt nevaru. Tās ir šaubas, par ko runāju pie pirmā jautājuma.
- Jūs bieži balsojat pret, bieži atturaties. Vai tas ir protests?
- Atturos ne pārāk bieži – izmantoju šo balsojuma iespēju komitejās, kad nepieciešams vēl laiks līdz sēdei, lai izprastu, saprastu, noskaidrotu. Sēdēs pārsvarā balsoju „par” vai „pret”. Un mans balsojums noteikti nav protests – tāds ir mans lēmums. Protams, ka iesaistīšanās politikā ir mani mainījusi kā personību. Sākums nāca ar ticību labajam, ar vīziju par kopīgu mērķi, ar atvērtību un atklātību. Tad nāk vilšanās, vēlāk – realitātes apzināšanās un pieņemšana. Līdz nonāk pie tā, ka politika ieliek rāmjos. Zināma pieredze pa šiem etapiem saistīta arī ar manu izstāšanos no partijas (ZZS – red.), kas bija laba dzīves skolas mācība, bet kuru otrreiz saņemt es negribētu. Tā kā šobrīd nepiederu ne pie vienas no partijām, varas sadalījumā starp koalīciju un opozīciju es varu runāt tikai par sevi. Mans balsojums reizēm atšķiras no pārējiem, jo es tiešām domāju citādi – un ne jau pareizi vai nepareizi. Nav tā, ka man patiktu vienai palikt ar savu viedokli, sist roku pie krūts un teikt: Pūcīte visgudrākā! Es esmu cilvēks, kas gatavs loģiskam, pamatotam kompromisam, taču diskusijai jābūt atvērtai un atklātai un rezultātam būtu jābūt par labu vairākumam.
Vēl uzskatu, bet tas laikam Gulbenē būtu neiespējami, ka ir jānodala lēmējvara no izpildvaras. Reizēm ir sajūta, ka atrodamies apgrieztā situācijā, jo izpildvara jau sen ir vienojusies par sasniedzamo rezultātu un deputātu balsojumam ir tikai formāla nozīme. Tā tas bija, kad slēdza Stāmerienas un Galgauskas skolas!
Ļoti stagnē informācijas aprite starp administrāciju, deputātiem, iedzīvotājiem. Trūkst atklātības, konkrētības un saprotama skaidrojuma. Par sapulcēm paziņo pēdējā brīdī! Bet mēs visi taču plānojam savu laiku. Par budžeta veidošanu daudziem iedzīvotājiem ir jautājumi, bet nav skaidrojuma, lai gan viņi vēlētos to saņemt un arī vajadzētu, jo tas, iespējams, atrisinātu daudz pārpratumu.
- Vai arī jums pie līdera maiņas pašvaldībā savulaik tika piedāvāts vadības krēsls?
- Jā. Bet tas nenotika. Tas ir bijis un pagājis. Iespēja bija “slidenam” priekšsēdētāja variantam vai “stabilam” vietniekam. Toreiz domāju, ka varētu. Acīmredzot nevarēju. Bet atkal – cilvēks domā, Dievs dara! Tā vietā mums ir Emīls!
- Vai atbalstāt gaidāmās izmaiņas novada vidusskolu tīklā?
- Ir sajūta, ka lēmums tiks pieņemts neatkarīgi no tā, ko grib vai negrib sabiedrība. Un ar tādu uzstādījumu tas arī tiek „dzīts” cauri. Uzskatu, ka vismaz šogad nekas nebūtu jāmaina. Laiks rādītu. Es, protams, iestāšos par savas skolas, savu bērnu skolas, sava pagasta skolas – Lizuma vidusskolas pastāvēšanu.
Jā, skaudrā patiesība ir tāda, ka novadā ne tikai bērnu, bet arī darbspējīgo cilvēku paliek mazāk. Bet tā ir visas valsts problēma! Latvija kļūst par pilsētvalsti ar vienu centru – Rīgu.
Nesen Lizuma skolā bija sapulce saistībā ar vidusskolas pastāvēšanu – kāds vidusskolēns pajautāja, kāpēc pašvaldība neatbalsta dzīvojamo māju celtniecību Lizumā, jo visi zinām – trūkst. Viennozīmīgi – ja būtu, kur dzīvot, šurp nāktu ģimenes, jo Lizumā ir darbs, un būtu arī vairāk bērnu, kuri apmeklētu vietējo vidusskolu! Novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andis Caunītis sāka aizbildināties ar “Kupravas piemēru” un lika saprast, ka arī Lizumā ražošana kaut kad var beigties. Spēju tikai pabrīnīties, ka attieksme “bremzēt, nevis celt” ir cilvēkam, kurš visus 10 novada pašvaldības pastāvēšanas gadus ir bijis viens no vadošajiem darbiniekiem! Kļūst skaidrs, kāpēc esam tur, kur esam, un arī viens no Lizuma uzņēmējiem meklē investīciju iespējas citur. Un tajā pašā laikā pašvaldība sarīko uzņēmēju gada balli ar pārsteidzošām izmaksām. Manā ieskatā, jā – uzņēmēji ir jāgodā un jāsumina, bet šoreiz ir sanācis „izrādīšanās” pasākums ierobežotam lielāko uzņēmēju lokam, tomēr nedrīkst palikt ēnā arī novada mazie uzņēmēji. Viņi arī ir dzīvības uzturētāji vietējā ekonomikā. Un atkal – es būtu šī pasākuma konceptu vēlējusies piezemētāku, vienkāršāku, pašu cilvēkiem – darbarūķiem.
- Ko domājat par gaidāmo kosmisko ūdenssaimniecības tarifa lēcienu laukos?
- Cik zinu, šobrīd SIA „Gulbenes nami” sagatavoto tarifu skata un rediģē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Pēc atzinuma saņemšanas no Regulatora domei būs par to jābalso. No SIA „Gulbenes nami” prezentācijas par tarifa aprēķinu sapratu, ka pagastos esošās ūdenssaimniecības ļoti atšķiras – gan pēc lietotāju skaita, gan tehniskā stāvokļa. Tarifu ietekmē arī aprēķinātie zudumi tīklos. Neesmu jomas speciālists, tāpēc atkal būšu izšķiršanās un jautājumu priekšā – vai tarifa aprēķini ir ticami, vai pietiekami pamatoti? Es neizmantoju šo opciju – „staigāt pa administrācijas kabinetiem” un tādā veidā saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, izvēlos jautāt publiski, jo uzskatu, ka saņemt un zināt atbildes ir pelnījuši visi. Šeit būtisks jautājums, kas nav joprojām atrisināts, ir SIA „Gulbenes nami” un SIA „Alba” ieilgusī vai iestrēgusī, īsti nezinu, apvienošana, kas paģērēja aprēķinus – ūdensapgādes un kanalizācijas tarifs visam novadam būs nepilni 3 eiro bez PVN. Mēs deputāti, administrācija - solījām lauku pagastu pārvaldēm, solījām iedzīvotajiem! Pilsētniekiem droši vien būs iebildumi, ja tarifs kļūs nedaudz lielāks, bet tomēr kopumā novadā situācija tad nebūtu tik dramatiska, kāda tā var kļūt tagad. Kāpēc solītais nav izpildīts? Šajā sakarā būtu pat pamats atstādināt no amata novada vadību, taču tas nenotiks. Koalīcijai ir garantēts atbalsts, turklāt daži kolēģi uzvedas kā „balsošanas mašīnas”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sieviete – gan mājās, gan politikā

Kategorijas