Cenšas saglabāt Latvijas garšu

2020. gada 6. marts 00:00

2306

“Kantes krogs” šodien ir viena no Gulbenes viesmīlības un labas garšas vizītkartēm. Vien retais spēj iztēloties, ka vietā, kur šobrīd ir šis mājīgais krogs, pirms aptuveni piecpadsmit gadiem atradās vien šķūnis, maza mājiņa un aizaudzis lauks. Uzņēmēja Iveta Ilva to atceras labi. Viņa celtniecības darbu laikā gaidīja savu otro dēlu, un daudzi toreiz brīnījās, kā viņa visu spēj izturēt, nepārtraukti atrodoties būvlaukumā.

Sirds pasaka priekšā
“Ja kaut ko gribas darīt, tad tikai to, ko sirds prasa, nevis to, kur redzi biznesu. Atceros, kā ar grāmatvedi toreiz likām kopā ciparus, lai dabūtu kredītu, un mēs nezinājām, kas no tā visa sanāks. Tad bija pozīcija - man vajag un es gribu. Man nebija, kur strādāt, un nepatika tas, ko apkārt piedāvā,” atceras SIA “Ilva I” īpašniece un “Kantes kroga” vadītāja Iveta Ilva.
Uzņēmums nekad viņai nav bijis kā bizness, bet darbavieta, kur pašai strādāt. “Vai es toreiz varēju runāt par biznesu dzīves garumā, kad ņēmu kredītu? Atceros, ka savā pirmajā intervijā “Dzirkstelei” par atvērto krogu izteicos, ka tās nu būs manas mūža mājas, jo kredītu maksāšu līdz mūža beigām. Bet viss ir veiksmīgi beidzies divpadsmit gadu laikā. Ja nebūtu bijusi krīze, būtu vēl ātrāk nomaksāts. Domāju, ja man augstākie spēki nebūtu stāvējuši blakus, es to nebūtu izdarījusi. Viss tika uzcelts no nulles ar nenormāliem naudas līdzekļiem! Tādu naudu parasti nedod cilvēkam, kuram nekā tajā brīdī nav, bet man iedeva,” veiksme jau Ivetu pavadījusi kopš idejas realizācijas sākuma.
Krīzes laikā piedzima arī pilsētas centrā daudziem nu jau iemīļotā picērija “Rodi”. “Nostrādājām gadu krogā, un sākās krīze. Atceros, mums visas iekārtas stāv, ir jāstrādā, cilvēki nenāk, bet kredīts ir jāmaksā. Nu lūk, tad arī visādas idejas dzima, domāju par kulināriju pilsētā vai ko citu tamlīdzīgu. Dome bija izsludinājusi konkursu uz kultūras nama telpām picērijas izveidei. Bija viens pretendents, bet es arī pieteicos. Kad ierados uz konkursu, biju tur viena pati, un man bija nu jāņem,” smejas Iveta. Tā kā sākotnēji tur bija domāta picērija, tad viņa sekojusi idejai un ar komandu sākusi mācīties cept picas.

Strādā cilvēkiem, ne sev
Šogad Iveta tika sumināta Gulbenes novada uzņēmēju gada ballē un saņēma balvu kategorijā “Gada pakalpojumu sniedzējs”. Novada augstais novērtējums viņai ir ļoti patīkams. “Mani uzaicināja uz šo balli, es pat nezināju, ar ko es konkurēju nominācijā un kāds būs iznākums. Tas noteikti man ir iedrošinājums, lai turpinātu darīt visu vēl labāk, skaistāk, mīļāk. Ja esmu novērtēta, tas nozīmē, ka cilvēkiem patīk, un es jau strādāju cilvēkiem, ne sev. Līdz ar to ir liels gandarījums par pateicību, smaidu un mīlestību,” saka Iveta un neslēpj, ka uzņēmumam ir svarīga labā reputācija un lai ikviens jūtas gaidīts.
Cilvēki novērtē pērnā gada pārmaiņas, kad tika pilnībā mainīts iekštelpu interjers. Tagad apmeklētājiem ir nodrošināti mīkstāki un ērtāki gaišas krāsas dīvāni. Protams, būtisks ir arī ēdiens. Pie garšas kvalitātes tiek ļoti piedomāts. “Man klienti, kas brauc no Rīgas, pat ir teikuši, ka mums ir ekskluzīva virtuve. Mums nav vienkārši ēdnīca. Es cenšos saglabāt to garšu, kas bija arī pirms desmit gadiem. Tā ir tā Latvijas lauku garša. Man tā patīk šī garša un tas smeķis!”
Garšas sajūta Ilvai nāk no bērnības. “Manas vecmāmiņas biezpiena plācenīšiem nekas nestāv līdzās! Es arī tagad mācos un eksperimentēju. Ļoti ceru, ka man sanāks tādi paši. Jau sākumā sapratām, ka ēdienkartē ir jābūt cūkgaļai, vistai un liellopam, un tad skatījāmies, ko cilvēki vēl grib. Principā, tie pirmie ēdieni arī tagad ir atrodami ēdienkartē. Tās pašas karbonādes, ribiņas, cepta cūkgaļa ir standarts, pie kā turamies visus šos gadus. Kad sāku saprast, ka cilvēki, piemēram, vēlas arī jēru, tas sāka parādīties. Bija mirklis, kad likām to, kas mums garšoja, un likās, ka cilvēkiem arī garšos, bet tad sapratu, ka cilvēki ēd arī to, ko es neēdu,” smaidot saka Iveta, kura visus gadus savā uzņēmumā ir bijusi arī šefpavāre.

Uz garšu un kvalitāti nedrīkst ekonomēt
“Latvijā ļoti ir izmainījusies produktu kvalitāte. Tā ir mūsu ekonomika, kas grib dot to, kas ir ātrs un lēts. Piegādātāji man saka: mēs tev piegādāsim preci par lētākām izmaksām. Bet es atbildu, ka esmu izvēlīga un man vajag to, kas ir kvalitatīvs, nevis to, kas ir lētāks. Tomēr es ļoti cenšos, lai šis produkts būtu pieejams katram cilvēkam,” stāsta Iveta.
Apmeklētāji ir novērojuši, ka kopš pērnā gada “Kantes krogā” arī cenas nedaudz ir paaugstinājušās. Iveta skaidro, ka tas noteikti nav saistīts ar jauno interjera dizaina realizāciju, bet gan valsts ekonomikas dēļ. “Paaugstinājās produktu izmaksas, piemēram, gaļai, bet karbonādes taču ir pamatu pamats. Apmeklētāji visvairāk pasūta tieši karbonādes un vistas fileju. Cilvēki reizēm brīnās, kāpēc par kartupeļiem porcijā papildus jāpiemaksā piecdesmit centi, - tas ir tāpēc, ka es pērku kvalitatīvu kartupeli,” saka Iveta.

Vadītāju ciena un arī vadītājam ir jāciena
Ivetas pakļautībā strādā gandrīz divdesmit darbinieki. “Es esmu no tām vadītājām, kas nebļauj un ir mierīga. Ja es kādreiz paceļu balsi, tad visas manas meitenes ir sabijušās un prasa, kas notiek. Man patīk uzticēties cilvēkiem. Patīk, ka katrs dara darbu ar savu pieredzi, vērienu un iedvesmu. Galvenais, ka ir galarezultāts un viss strādā.”
Ideja par pirmo nelielo kafejnīcu un vēlāk “Kantes krogu” ir izlolota kopā ar divām uzticamām draudzenēm – Ilzi Loginu un Gitu Poļaku. “Ilze šobrīd strādā kafejnīcā “Rodi”, mēs ar Gitu - krogā. Tās ir jau attiecības dzīves garumā. Darbinieki mainās, bet salīdzinoši ļoti maz. Man ir arī meitenes, ar kurām kopā strādājam jau visus trīspadsmit gadus. Jautājums ir par to, vai tu esi labs pret personālu un cieni katru. Ne jau tikai vadītājs ir jāciena, bet arī vadītājam ir jāciena savi darbinieki. Ja man nav darbinieku, es taču neesmu nekas! Līdz ar to man ir cieņa pret darbiniekiem, un es viņus visus mīlu. Esam kā ģimene. Katrs ir cilvēks ar savu stāstu,” darbinieku uzticību novērtē Iveta.

Izmantot to, kas katram dots
Kā Iveta nokļuvusi Gulbenē? “Vīrs Andis, kurš ir no Stāmerienas, mani atveda uz Gulbeni. Pati esmu no Lielvārdes. Atceros, ka pirms tiem daudzajiem gadiem, tur dzīvojot, es biju pieteikusies darbā turienes kafejnīcā “Kante” par pavāru. Mani noraidīja. Kad sākām šeit domāt par kroga būvniecību un domājām, kā sauksim šo vietu, skatījāmies uz lielo stūri un tā arī palikām pie nosaukuma “Kantes krogs”,” stāsta Iveta.
Par latviešu sievietēm mēdz teikt, ka viņas ir stipras un to, ko iesāk, novedīs līdz galam. Iveta piebilst, ka mums katram ir iedots vairāk, nekā spējam to iedomāties. “Man jau bērnībā bija ielikts - ja tev nav, tu ej uz to, lai tev būtu. Vecāki iedeva tik, cik viņi varēja iedot. Man nebija vecāku, kuriem būtu milzum daudz naudas. Laiki tomēr ļoti mainās, un jāizmantotas, kas ir dots. No augstākiem spēkiem katram ir dots, cik vajag un kā vajag darīt.”
Ja šodien būtu vēlreiz jāpieņem lēmums, vai iet šo ceļu, Iveta strādātu tāpat kā pirms divdesmit gadiem. Arī atdeve biznesa īstenošanā un cilvēkos būtu tikpat liela. “Tu nevari uztaisīt uzņēmumu un tikai komandēt. Ja tu neesi iekšā tajā darba specifikā un visā pārējā un nejūti ritmu, kas notiek kolektīvā, attieksmē un ēdienā, tad tu nevari saprast to lietu.”

No alvas zaldātiņa līdz sievišķībai
Tuvojas 8.marts. Iveta piekrīt, ka starp vīriešiem un sievietēm būtu jābūt vienlīdzībai un sieviete drīkst mēģināt paveikt iecerēto. Iveta arī atzīst, ka tikai pēdējā laikā sevi arvien vairāk apzinās kā sievieti. “Par sievišķību varu sākt runāt tikai tagad, pirms tam esmu bijis alvas zaldātiņš mundierī. Man ir bijis tikai darbs un forma. Sievišķīgās detaļas nevarēja pamanīt. Tām nebija ne izpausmes, ne vajadzības, ne gribas. Visu laiku ir tikai bijis viens mērķis – izdarīt to, ko gribi paveikt. Varu teikt, ka sievišķību es mācos tikai nesen. Dzīvē ir dažādi posmi – gan tādi, kad gribi vienkārši strādāt, gan tādi, kad vienā brīdī saproti, ka vajag vēl ko citu. Tieši tagad es sāku apzināties, ka man vienkārši pietrūkst sevis. Esmu jau abiem dēliem teikusi, ka jāprasa piedošana, ka viņi mani nav redzējuši. Mani dēli gan saprot, ka tas, ko mamma ir izdarījusi, ir daudz un ka to ir iespējams paveikt. Vecākajam dēlam Sandim tagad ir divdesmit divi gadi, jaunākajam dēlam Artūram - piecpadsmit. Tagad gan mēs pavadām vairāk laika kopā,” stāsta Iveta un piebilst, ka abi dēli burtiski uzauguši kopā ar viņas trešo lolojumu – “Kantes krogu”.
Viena no Ivetas sievišķīgajām vājībām noteikti ir baltas lilijas. “Pati gan neaudzēju, jo nav laika būt dārzā, bet priecātos saņemt baltas lilijas kaut vai katru dienu.”

Vienmēr gatava apgūt jaunas receptes
“Katrai sievietei ir jāmāk gatavot. Ja nemāk pati, tad jāmeklē vīrietis, kurš gatavo ēst. Es piekritu, ka vīrietis var ļoti labi gatavot, zinu, ka manam dēlam patīk gatavot ēst un viņam labi sanāk. Pārsvarā visas receptes ir manā galvā. Nesen gan vienu pavārgrāmatu nopirku,” saka Iveta. Jau pirmajā vakarā kopā ar dēlu, sekojot receptei, mājās uztaisījusi pelmeņus.
Pašai Ivetai patīk izmēģināt jaunas idejas, un uz to mudina arī pieprasījums. “Saprotu, ka jāmācās gatavot arī vegānu un veģetāriešu virtuve, jāmācās saprast tās garšas. Viņiem ir ļoti interesanta virtuve - lai arī viņi neēd gaļu, tomēr prot garšas padarīt interesantas. Pieprasījums pēc šīs virtuves parādās arvien vairāk. Pirms kāda laika bija atbraukusi viena filmēšanas komanda, kurā bija trīs vegāni. Visu nedēļu viņi te dzīvoja, un mums nācās domāt, kā viņus pabarot,” atceras Iveta.
Drīzumā ēdināšanas uzņēmuma ikdiena kļūs intensīvāka, jo, kā liecina līdzšinējā Ivetas darba pieredze, sākot no Lieldienām līdz aptuveni novembrim, apmeklētāju skaits pieaug. Viņa stāsta, ka ir plānots arī sākt darbu pie āra fasādes, kā arī realizēt projektu par stikla terases izveidi, lai ir vairāk vietu jauniem apmeklētājiem.

Par uzņēmumu

◆ SIA “Ilva I” dibināta 2002.gadā.
◆ “Kantes krogs” darbojas kopš 2007.gada.
◆ Picērija “Rodi” darbojas kopš 2010.gada.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cenšas saglabāt Latvijas garšu

Kategorijas