Suņu staidzinātājs

2020. gada 10. marts 00:00

Vaļa atsmēja, ka viņam jāpelnot nauda savai mašīnai – tas būtu nozīmīgs solis pretim iecerētajam sapnim – veterinārās klīnikas un patversmes izveidei. No tā viņš neatkāpšoties. Mīlestību pret suņiem nespējot iznīcināt ne sadusmota pitbulterjera zobi, ne nevaldāma retrīvera uzspiesta pelde. Viss, kam jānotiek, notikšot īstajā laikā. Turklāt ne jau visiem pieskatāmajiem nepieciešama īpaša pieeja. Liela daļa suņu jau pieraduši pie īpašnieku un pieskatītāju maiņas, tāpēc jebkuru uzmanības izpausmi uzņem atsaucīgi.
- Suņiem tāpat kā cilvēkiem palaikam novērojams mīlestības un mīļuma deficīts, - Vaļa iesmējās, bet viņa smieklā saklausīju devu rūgtuma. Lai gan - varbūt skumju?
- Neatgādināšu par Mazo princi un pieradināšanu, bet pastāstīšu skumju stāstu par suņuku vārdā Boy, - iesāka Valentīns.
Es savukārt, pārstāstot Vaļam zināmo notikumu virkni, mazo terjeru saukšu par Puiku, jo vairāk tāpēc, ka, pirms vēl šo stāstu uzzināju, mēs jau suņuku bijām iepazinuši un piešķīruši viņam šo vārdu.
Patiesībā Puika nemaz nebija īsts terjers. Suņa asinīs bija krietna deva piedevu, kas liedza viņam nest Vesthailendas baltā terjera vārdu. Šis gods ar apzīmogotiem ciltsrakstiem piederēja viņa senčiem un mātei jau trīs paaudzēs. Par tēva šķirni aculiecinieki ilgi strīdējušies, bet, ieraudzījuši raibo metienu, skaļi noelsušies un stingri apņēmušies tīrasiņu sugas māti turpmāk pieskatīt daudz rūpīgāk.
Puikam tomēr paveicās, jo no pieciem kucēniem tieši viņš visvairāk izskatījās pēc tīrasiņu baltā terjera – viņa apmatojumā nebija atrodams neviens melns plankumiņš. Ģimenes deviņpadsmitgadīgā atvase Megija izlēma suņuku paturēt un personīgi uzņemties rūpes. Piešķīrusi savam dārgumam saldu vārdu - Honey (latviski “medus” vai “mīļotais”), viņa to vannoja, ieziepēja ar smaržīgiem šampūniem, žāvēja siltos un mīkstos frotē dvieļos, ķemmēja un veda pie suņu friziera, ģērba modernās štātēs un pāris reizes pieteica kā modeli suņu modes skatēs. Tas bija tikai loģiski, ka suņuks dzīvoja Megijas istabā un gulēja viņas gultā, un kāds gan tur brīnums, jo meitene pret Medutiņu izturējās kā pret mīļu klēpja sunīti.
Kur vien tas nebija īpaši ierobežots, Megija visur bija redzama kopā ar savu labi audzināto un lieliski saposto mīluli. Sabiedrībā viņš vislabprātāk uzturējās savas saimnieces tuvumā – viņas apburošā smaida un apkārtējo mīlestības ieskauts. Laikam jau tāpēc daudzas Megijas paziņas sekoja viņas piemēram un iegādājās mazo šķirņu sunīšus. Tiesa, ne visām pietika pacietības un prasmes ievērot nepieciešamās higiēnas normas.
Medutiņš bija ļoti labi audzināts suns. Kādās kupli apmeklētās dārza svinībās, kur pulcējās tikai sabiedrības augstāko slāņu pārstāvji un ielūgta bija arī Megijas ģimene, pienāca Medutiņa zvaigžņu stunda – viņu ievēroja dzīvnieku aksesuāru ražotāju firmas direktors un izlēma, ka tieši šī terjera fascinējošais purniņš piemērots viņa preču reklamēšanai. Tam sekoja virkne fotosesiju (kopā ar suņuku, protams, piedalījās arī skaistule Megija) – telpās un pie dabas, un drīz vien slavenā terjera bildes bija redzamas uz suņu rotaļlietu komplektiem, traukiem un apģērbiem.
Protams, tas nevarēja ilgt mūžīgi, tomēr tieši šī pusgada pietika, lai Megiju ievērotu kāds NATO virsnieks un jau pēc mēneša bildinātu. Līgavaiņa finansiālais stāvoklis atbilda vecāku cerībām, un jaunā sieviete deva piekrišanu. Pēc kāzām jaunā ģimene vēl kādu laiku dzīvoja Londonā un baudīja sabiedrības uzmanību, tad sekoja vīra dienesta nosūtījums uz Kipru, un Megija ar prieku atvadījās no ierastās dzīves. Medutiņš, protams, aizceļoja kopā ar saimnieci.
Kiprā Megijas un terjera saldā dzīve vēl kādu laiku turpinājās, līdz ģimenē uzradās jauns mīlulis – mazulis Stīvens. Pirmajā dzīves gadā viņi sapratās labi, jo Medutiņa dzīvespriecīgais raksturs izklaidēja bērnu. Vēlāk, kad Stīvens sāka staigāt un bāzt savus pirkstus suņuka acīs, degunā un mutē, mazais terjers iemācījās uzrūkt un atiezt zobus. Megijai nācās izdarīt izvēli, un viņa izlēma par labu kādai vīra paziņai – pensionētai ārstei, kura kopā ar vīru dzīvoja Pafosā. Viņi ar prieku pārņēma Medutiņa audzināšanu, jo, kopš pašu meita bija pārcēlusies uz Kanādu, jutās vientuļi.
Mazā terjera delverības – lakstīšanu, skraidīšanu un draisko riešanu – jaunie saimnieki uztvēra kā suņuka prieku par jauno dzīvesvietu un apstākļiem, jo tagad viņa aktivitātēm tika atvēlētas veselas trīs istabas un liels, norobežots pagalms. Tur suņuka brīvību neapdraudēja ne mazi bērni, ne mašīnas. Vienīgi pa kādam klaiņojošam kaķim reizēm ieklīda sētā, lai Medutiņš nezaudētu modrību.
Suņuka kustīgums, rotaļīgums un sīkie nedarbi, kas drīzāk tika izdarīti ar mērķi pievērst uzmanību, abiem senioriem lika atcerēties bērnišķās nerātnības, tāpēc Jons arvien biežāk mazo terjeru apsauca ar, viņaprāt, piemērotāko vārdu “Boy”. Tā pamazām Medutiņš pārtapa par Puiku, lai gan Meri viņu joprojām turpināja saukt Megijas piešķirtajā saldajā vārdā.
Suņuka mazgāšana un kopšana labāk padevās sievietes rokām, un Meri to darīja ar prieku. Sirmgalvei tas bija liels pārsteigums, ka suns tik ļoti ļaujas vannas priekiem un ķemmēšanai, ka spēj būt tik auklējams un mīļš. Kā Meri vēlāk atzina – viņi ar vīru ne reizi vien nosprieduši, ka vecumdienās tomēr tikuši pie “mazbērna”. Kā jau ikvienam mazulim, arī Puikam no veikala tika vesti dažādi gardumi, un Meri arvien biežāk atsevišķā katliņā gatavoja tieši Puikam paredzētus ēdienus. Mazā terjera lutināšana abiem gāja pie sirds.
Tieši tāpēc neaprakstāmas bēdas abus pārņēma dienā, kad suņuks pazuda. Izmeklējušies pa visu māju un pagalmu, viņi nosprieda, ka Puika draiskodamies būs vai nu ielēcis aizbraukušo ciemiņu mašīnā, vai nemanot izskrējis tai pakaļ uz ielas. Tās bija bezgala garas un skumjas trīs nedēļas, lai gan Jons atradās nemitīgā kustībā – visās malās izlīmēja Medutiņa bildes un nebeidza tincināt paziņas un garāmgājējus. No veltīgajām cerībām un bēdām Meri sirds sagura, un viņai nācās doties uz slimnīcu.
Tad kādā dienā Jons jau iztālēm pie mājas vārtiņiem ievēroja kaut ko līdzīgu netīru lupatu vīkšķim. Neapmierinātībā pukodamies, viņš ņēma slotu un liekšķeri, lai sakoptu ielu. Tikai tuvāk pieliecies savazātajam murkslim viņš attapa, ka tas ir Puika – bezspēcīgs, tikko elpojošs, asiņains, bet dzīvs. Drebošām rokām aiznesis suņuku uz mašīnu, Jons steidzās uz veterināro klīniku. Sīku brūču izrādījās daudz: izskatoties, ka savārgušais suns ticis sakosts. Nopietni cietusi bija pakaļkājas pēda, kuru ārsts ieteica amputēt. Jons piekrita visam, arī šādas operācijas izmaksām, jo tas taču bija viņu Puika! Viņu mīlulis, viņu bērns!
Tieši operācijas dienā, kad arī Valentīns uz klīniku atnesa kādu cietušo – kaķi ar garāžas durvīs saspiestu kāju, viņš pirmoreiz satika Jonu un Puiku. Kamēr ārsts operēja, kamēr Vaļa turēja Jona plaukstu, dziļi satriektais sirmgalvis stāstīja par savu Puiku. Par Megiju un Medutiņa zvaigžņu laiku, par Meri un savu meitu, par kuru stāstāmā izrādījās krietni mazāk nekā par Puiku. Valentīns saprata, ka nespēj sirmgalvi atstāt vienu, un palika līdz pat brīdim, kad ārsts paziņoja – operācija beigusies. Dažas dienas viņš suni pavērošot, un, ja vien saimnieks esot gatavs to aprūpēt, varēšot ņemt uz mājām. Jona vietā atbildēja Valentīns:
- Es uzņemšos aprūpi, man jau ir līdzīga pieredze.
Apskāvis Jona plecus, puisis pavadīja sirmgalvi uz mašīnu un palīdzēja nokļūt mājās. Pēc pāris dienām, gandrīz vai reizē ar Puiku, mājās atgriezās arī Meri, tikai tagad daudz klusāka un nevarīgāka. Situācijas risinājums šķita acīm redzams – gultā zvilnošās Meri azotē ielikt lēnām atspirgstošo suni, lai nu abi tur pamazām atkopjas un stiprinās. Sākumā šķita – šajā mierā abi smeļas spēkus, tomēr Puika nebija astoņdesmitgadīga nespējniece, viņš gribēja kustēties. Pirmie mēģinājumi bija neiepazītu sāpju pilni, un suņuka acīs Meri redzēja īstas asaras. Lai gan – varbūt tās bija viņējās, kas aizmigloja skatu?
Valentīns uzmeistaroja nelielu rāmi uz ritentiņiem, kurā ievietotais suņuks spēja atsperties ar veselajām kājām un kustēties uz priekšu. Dzīvespriecīgais kucēns nesaprata šo ierobežojošo sistēmu, tomēr tas bija vairāk, nekā nevarīgā nīkšana savārgušās saimnieces klēpī. Pāris dienas dusmojies uz neērto rāmi, kas neļāva pārvarēt kāpnes un citus šķēršļus, Puika to galu galā pieņēma un rīta pusē pa pagalmu drasēja, skaļi un priecīgi riedams.
Nepilnu mēnesi diendienā Vaļa apmeklēja Jonu, Meri un Puiku, līdz pārliecinājās, ka mīlīgajā savrupnamā dzīve atsākusies, tiesa, mierīgākos tempos. Meri atkal smaidīja, bet suņuks iemācījās atsperties arī uz īsākās kājas stumbeņa un, drusku pieklibodams, spriņģoja kā kādreiz. Valentīns ik pārdienas centās atrast laiku, lai balto terjeru izvestu kaut nelielā pastaigā. Protams, ērtāk būtu bijis paņemt klēpī un nest - cik tad tur tā svara, bet Vaļa zināja – sunim ir svarīgi izkustēties.
Tad puisim izteica izdevīgu piedāvājumu – attālā ciematā nepilnu mēnesi, kamēr saimnieki atpūtās Taizemē, pieskatīt divus nesen dzimušus kollija kucēnus un viņu māti. Ciešā saikne ar Puiku aprāvās pati no sevis.
Nesen Valentīns atsācis apciemot Jonu un Puiku, jo uzzinājis – Meri sirds nogurusi pukstēt. Arī terjeram cienījams vecums – deviņi gadi. Suns kļuvis daudz lēnāks un nedaudz apvēlies, turklāt, kopš pietrūkst saimnieces darbīgo roku, Jonam labi ja reizi mēnesī pietiek spēka sarīkot Puikam vannas dienu. Līdz ar to baltais terjera kažoks kļuvis nespodrs un iepelēks.
Kamēr Valentīns stāstīja šo skumjo stāstu, negribēju viņu pārtraukt ar jautājumu, kas manī brieda jau no tās dramatiskās stāsta ainas, kur sunītim amputēja pēdu. Vai tā nevarētu būt, ka Puika dzīvo tepat netālu vai precīzāk – man kaimiņos? Valentīns piekrītoši pamāja ar galvu – jā, tā ir, dzeltenajā mājā ar plašo pagalmu.
Nekavējos Vaļam atzīties, ka arī es pazīstu Puiku, jo mūsu ceļš uz jūru ved tieši gar tiem vārtiņiem, kurus apsargā pelēkbalts, klibs terjers. Esmu pārliecināta, ka tas ir Puika, jo manus rītus iezvana nevis modinātājs, bet blakusmājas saimnieka saucieni: “Boy! Boy!” - un suņuka priecīgā riešana.
Sapratu, ka tagad uz balto terjeru lūkošos pavisam citām acīm, varbūt pat sveicinot došu ķepu, jo Vaļa viņam to sen esot iemācījis. Bet varbūt uzcienāšu ar kādu gardumu, jo tagad zinu – Puikam garšo šokolādes konfektes.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Suņu staidzinātājs

Kategorijas