No sirds mīl savu darbu un bērnus

2020. gada 13. marts 00:00

2506

Sigita Drubiņa ir no Velēnas, viņa pēc studijām un vairāk nekā astoņu gadu darba Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā atgriezusies dzimtajā pusē un tagad strādā par pediatri SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība”.
“Šo darbu nevar darīt, ja tas nav sirdslieta - tad nesanāk. Ja kāds to dara darīšanas pēc, tad viņš nevar būt labs speciālists. Medicīnai ir jāpatīk, un šis darbs ir jāmīl,” uzsver Sigita, kuras lielākais gandarījums darbā ir redzēt mazo cilvēku veselu.
“Dzīvoju Velēnā, un no 1. līdz pat 12.klasei mācījos Lizuma vidusskolā. Pēc vidusskolas vienu gadu mācījos par medicīnas māsu Latvijas Universitātes P.Stradiņa medicīnas koledžā, lai saprastu, vai man patīk šī profesija, vai vēlos saistīt savu dzīvi ar medicīnu. Gads šajā skolā patiešām bija vērtīgs. Sapratu, ka vēlos būt medicīnā, bet nevēlos būt medicīnas māsa,” atzīst Sigita.
Par to viņa vēl vairāk pārliecinājusies koledžas prakses laikā, kad strādājusi slimnīcā. “Sapratu, ka negribu būt medicīnas māsa, un sapratu arī to, ka noteikti nestrādāšu ar pieaugušajiem. Daļa nenovērtē medicīnas darbinieka darbu, un tas man nav pieņemami. Savukārt, ja runā par senioriem, tad daļai vairāk ir vajadzīga saruna un sociālais atbalsts, jo viņi ir vientuļi, un medicīniskā puse paliek sekundāra. Ar bērniem tā nav! Bērni runā par lietu. Viņi netēlo - ja viņam ir slikti, tad viņam arī ir slikti. Jā, ar pusaudžiem varbūt ir grūtāk, bet, ja ar viņiem atrod kontaktu, arī ir “okei”,” stāsta Sigita.

Ja neatnāktu tagad, tad nekad
Pēc mācībām māsu skolā Sigita studēja Rīgas Stradiņa universitātē. Pirmie studiju gadi bija īpaši grūti. Mācību apjoms ir milzīgs! Sākumā pat bijis šoks no tā. Jāapgūst fizika, filozofija, matemātika, protams, ir arī priekšmeti, kas saistīti ar medicīnu, piemēram, anatomija, bet, kā saka Sigita, nav reālās medicīnas. Šie ir arī iemesli, kāpēc pirmajos studiju gados studentu atbirums ir vislielākais, jo “ne visi to var pacelt”.
“Man palīdzēja tas, ka biju mācījusies māsu skolā. Piemēram, anatomijā jau bija ievirzes. Jau trešajā studiju gadā bija iespēja izvēlēties pediatrijas novirzienu. Un es izvēlējos padziļināti jau studiju gados apgūt pediatriju,” saka Sigita.
Pēc studijām sākās rezidentūras laiks Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā. Tad Sigita arī sapratusi, ka nevēlas strādāt lielā slimnīcā. “Man nekad nav bijis tā, ka vajag galvaspilsētu un lielo slimnīcu. Strādāt lielā slimnīcā nav tik vienkārši. Pēc rezidentūras pabeigšanas strādāju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā uzņemšanas nodaļā par dežūrpediatru, tagad strādāju arī Balvos uzņemšanā par dežūrpediatru. Darba apjoms ir nesalīdzināms - Rīgā tas ir milzīgs! Universitātes slimnīcā ir arī zināma darba specifika. Tā ir viena no slimnīcām, kur notiek mediķu apmācība, ir daudz studentu, rezidentu, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca darbojas pētījumos, zinātnē pediatrijas jomā, un ar to ir jārēķinās. Tur ir arī sarežģīti ar karjeras izaugsmi. Pēdējā laikā pediatri cenšas nākt uz perifēriju, jo Rīgā viss ir aizpildīts. Otrs arguments - mans vīrs ir no Lizuma puses. Mēs esam lauku cilvēki, un mūsu vecāki nodarbojas ar lauksaimniecību. Arī mums zeme ir tuva, negribas uz mūriem. Atlikām nākšanu no Rīgas uz dzimto pusi vairākus gadus, bet tad sapratām - ja neatnāksim tagad, tad neatnāksim nekad,” stāsta Sigita.
Viņa kopā ģimeni par savām mājām izvēlējās Gulbeni, lai bērniem būtu vieglāka nokļūšana uz skolu. No Rīgas uz šejieni viņi pārcēlās pagājušā gada vasarā. SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” Sigita sāka strādāt ar pagājušā gada 1.jūliju. “Pašvaldība nāca pretī un piešķīra dzīvokli,” saka Sigita.
Adaptēties pēc dzīves galvaspilsētā bijis viegli gan pašiem, gan arī bērniem. Dēls uzsāka mācības Gulbenes novada valsts ģimnāzijas 5.klasē, meita – 1.klasē. “Zināms kultūršoks bija tādā ziņā, ka Rīgā reizēm nebija laika pat paēst vai aiziet uz tualeti, jo bērni nāca visu laiku, bija nepieciešama palīdzība un bija jābūt uz vietas, bet te, īpaši vasarā, bērnu ir mazāk, viņi neslimo. Viņi ir laukos, skrien pa āru. Salīdzinoši pacientu ir mazāk, un sākumā bija grūti pie tā pierast. Likās - par ko es saņemu algu?” savas izjūtas atklāj Sigita.
Viņa jau pārliecinājusies, ka šejienes cilvēki ikdienas saskarsmē ir citādāki nekā galvaspilsētā – vienkāršāki un atvērtāki. Sākumā esot bijis grūti pierast pie tā, ka mazpilsētā viens otru vairāk vai mazāk pazīst un uz ielas kāds mazais cilvēks rāda ar pirkstiņu: dakteris.
Brīvajā laikā viņa ar ģimeni brauc pie vecākiem, lai palīdzētu saimniecības darbos. Sigita ļoti lepojas ar saviem vecākiem – Sandru un Aivaru Strupaušiem, kuri saimnieko savā piemājas saimniecībā “Ievas”. Pagājušā gada nogalē svinīgā pasākumā Lizumā, kas bija veltīts Latvijas 101.gadadienai, viņi saņēma atzinību “Par ilggadīgu un kvalitatīvu saimniecisko darbu”. “Saimniecībā darba ir daudz. Vecāki nodarbojas gan ar lopkopību, gan graudkopību. Kādreiz mēs arī varētu saimniecību pārņemt. Tad, kad dzīvojām Rīgā, katru nedēļas nogali centāmies atbraukt un palīdzēt. Bet tad nevarējām būt tik mobili, kā tagad. No Gulbenes līdz Velēnai nav tālu: kad vajag, braucam palīgā,” stāsta Sigita.

Vēlas strādāt sakārtotā vidē
No janvāra Sigita slimnīcu apvienībā ir arī uzņēmusies nelielu izaicinājumu. “Esmu kvalitātes vadības speciāliste,” viņa paskaidro. Vadība Sigitu uzrunāja veikt šo pienākumu, un viņa piekritusi. “Varbūt tas ir mans jaunības maksimālisms – man gribas strādāt sakārtotā vidē. Es neciešu nekārtību,” uzsver Sigita.
Kvalitātes vadības speciālista pienākumos ietilpst sakārtot slimnīcu apvienības vidi tā, lai visi procesi, kas notiek, būtu droši pacientam.
Sigita skaidro, ka tagad, piemēram, izstrādē ir tā saucamais “zilais kods” jeb neatliekama medicīniskā situācija, kas prasa nekavējošu reaģēšanu un/vai reanimācijas pasākumu uzsākšanu. “Tas ir tā, kā rāda filmās. Piemēram, cilvēkam apstājas sirdsdarbība, izskan “zilais kods”, un medicīnas personāls uzreiz ir zinošs, ka šim cilvēkam ir nepieciešama neatliekama palīdzība, un katrs darbinieks skaidri zina savu uzdevumu, ir precīzi noteiktas turpmākās darbības, ir skaidri zināmas aprīkojuma atrašanās vietas. Līdz šim tas bija izstrādāts daļēji. Pie tā es šobrīd strādāju - lai pacientam būtu droši, lai katrs medicīnas darbinieks zinātu, kas viņam šādā brīdī ir jādara, lai pacients pēc iespējas ātrāk saņemtu palīdzību un pēc iespējas kvalitatīvāku. Mūsdienās medicīna ir vēl saglabājusies kā māksla, bet tomēr mūsu laikmetā cenšas visu standartizēt, strādāt kā visā pasaulē, cenšas ieviest vadlīnijas, lai mēs ietu līdzi laikam, pasaules novitātēm arī šeit, reģionālajās slimnīcās,” skaidro Sigita.

Liela daļa bērnu neprot ēst zupas un salātus
Pediatre stāsta, ka pēdējā laikā liekais svars ir viena no nozīmīgākajām veselības problēmām ne tikai pieaugušajiem, bet arvien vairāk arī bērniem. Ārste uzsver, ka tā pamatā ir mūsu dzīvesveids. “Ģimenēs bieži vien negatavo, jo tam nav laika. Ir veikali, ātrā ēdināšana, vakariņās - uzsildīti pelmeņi. Liela daļa bērnu neprot ēst zupas un salātus, nezina, kas tas ir. Reti kurā ģimenē kopā apsēžas pie galda pusdienās un vakariņās un bauda kārtīgu un veselīgu ēdienu. Pie vainas ir arī mazkustīgums. Bērni daudz laika pavada pie telefoniem,” stāsta pediatre.
Savukārt pusaudžiem raksturīgas veselības problēmas, kuru pamatā ir stress. Pusaudžiem mūsdienu vide uzliek ļoti lielu slogu - vecāku prasības, prasības skolā, prasības pašam pret sevi, jo, lai kaut ko sasniegtu, ir jāmācās, jābūt vispusīgam, jāapmeklē pulciņi plus vēl vecāku nepiepildītie sapņi, piemēram, jāspēlē vijole vai jāsporto. Bērni izdeg. Pusaudža vecums jau kā tāds ir smags vecums, kad ir jāatrod sava vieta pasaulē, un tā mūsu vide bērnam uzliek tik lielu nastu, ka kādā brīdī sākas vai nu pastiprināta slimošana, vai jau nopietnāki traucējumi kā veģetatīvā distonija. Tad viņi nonāk pie ārsta, un šīs problēmas ir diezgan grūti risināmas. Sākam ar ģimeni runāt, ka, iespējams, nepieciešama psihoterapija, bet vecākiem to ir grūti pieņemt, jo bērns taču sūdzas, piemēram, par sirdi, bet mediķis saka, ka viņam ir problēmas ar nervu sistēmu. Sākas apburtais loks. Šīs problēmas, ar ko saskaras bērni, ir samērā jaunas. Ja kādreiz mazi bērni nesūdzējās par galvassāpēm, tad tagad arvien mazāki bērni par tām sūdzas. Vecākiem vieglāk ir iedot ekrānu, nekā nodarboties ar viņu. Jā, ekrāni arī ir vajadzīgi, bet ir jābūt kaut kādam laika limitam. Jo mazāks ekrāns, jo lielāks kairinājums acīm. Tad pievienojas galvassāpes, ar kurām tikt galā ir diezgan grūti,” stāsta ārste.

Ārste ir par vakcināciju
Arvien vairāk izjūtama tendence, ka vecāki atsakās vakcinēt bērnu, un ar to ir diezgan grūti cīnīties. Vecāku argumenti esot samērā muļķīgi, bet tajā pašā laikā tos esot ļoti grūti atspēkot. “Mani argumenti, ko esmu izkristalizējusi, mācoties vairāk nekā desmit gadus, nestāv pret to informāciju, ko vecāki izlasa internetā. Vecāki saka: nē, tur bija tā rakstīts! Un vecāki tic tam viedoklim, ko ir lasījuši internetā! Bet bieži vien tur ir lasāma nepatiesa un maldinoša informācija. Antivakcinēšanas kustība ir plaša un spēcīga. Šeit, Gulbenē un Balvos, es to tā tik ļoti neizjūtu, bet Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā to izjūt diezgan spēcīgi,” stāsta Sigita.
Viņa pati viennozīmīgi ir par vakcināciju. “Mani bērni ir vakcinēti pret visu plus saņēmuši arī vakcīnas, kuras nav iekļautas bērnu vakcinācijas kalendārā, piemēram, pret meningokoku. Arī pret gripu mēs visi vakcinējamies. Meitu noteikti vakcinēšu arī pret dzemdes kakla vēzi. Tad, kad neredzi šīs slimības, liekas, ka to nav, līdz ar to ierindas cilvēkam rodas jautājums, kāpēc man to darīt, ja slimību nav. Bet tās ir! Un bērnu slimnīcā Rīgā es to redzēju, tāpēc vakcinēšanās nav apspriežama,” uzsver ārste.

Par Sigitu

◆ Dzimtā vieta: Velēnas puse.
◆ Dzīvo: Gulbenē.
◆ Izglītība: Lizuma vidusskola, Latvijas Universitātes P.Stradiņa medicīnas koledža, Rīgas Stradiņa universitāte.
◆ Darba gaitas: Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Rīgā, SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība”.
◆ Ģimene: vīrs Andris Drubiņš, bērni Ralfs un Justīne.

Uzziņai

Pediatres Sigitas Drubiņas pieņemšanas laiks Gulbenes slimnīcā - pirmdienās no pulksten 14.00 līdz 16.00. Nav nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums. Pirms tam gan vēlams piezvanīt uz reģistratūru.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No sirds mīl savu darbu un bērnus

Kategorijas