Drosme spēlēt intelektuālu mūziku

2020. gada 13. marts 00:00

567

Novadnieks Rihards Plešanovs (31) ir aktīvs kamermūziķis, kurš sniedzis solokoncertus Itālijā, Šveicē, Krievijā, Francijā, Portugālē un daudzviet citur. Jaunais atzītais latviešu pianists ir dzimis Gulbenē. Šeit mūzikas skolā apgūtas pirmās iemaņas klavieru spēlē. Viņa talants savedis to kopā ar īpašiem mūzikas domubiedriem, ar kuriem kopā izveidots kameransamblis “Quadra”. Pirms diviem gadiem tas klausītājus priecēja arī Gulbenē. Pērnā gada nogalē tā vārds izskanējis vēl plašāk – kvarteta sniegtais koncerts “Ķeniņš un Quadra” laikmetīgās mūzikas festivālā “Arēna” tika nominēts “Lielajai mūzikas balvai” kategorijā “Gada koncerts”.

Mūzika, kas nepakļaujas sajūtām
Pianists kopā ar vijolnieku Arvīdu Zvaguli, altistu Pēteri Trasunu un čellistu Kārli Klotiņu veido klavieru kvartetu “Quadra”. Tā aizsākumi meklējami 2011.gadā Madonā diriģenta Arta Kumsāra organizēto Latviešu mūzikas svētku laikā.
“Toreiz neatkarīgi cits no cita bija sabraucis arī tagadējais kvarteta sastāvs. Viņiem bija iecere par stīgu kvartetu. Es ļoti labi iefiltrējos viņu kompānijā, un tā dzima doma par mūsu kvartetu. Tā gada septembrī mēs jau nospēlējām pirmo koncertiņu,” atceras Rihards.
Viņam ar šo ansambli ir ļoti īpašas attiecības, jo ir vienota apziņas un gaumes sajūta. “Pasūtām jaunajiem komponistiem mūziku. Šobrīd ir aptuveni desmit jauni mums uzrakstīti skaņdarbi. Klausītājam varbūt ir vieglāk dzirdēt pazīstamo Šopēnu, Bēthovenu, bet, kad spēlējam savu mūziku, dažkārt paši nezinām, kas no tā visa sanāks. Esam pirmie, kas to pavēstī klausītājam, un man ļoti patīk iet šo ceļu. Tas nav tādēļ, ka gribas par spīti spēlēt ko sarežģītu, jo tomēr ir būtiski, lai publika uzņem šo mūziku un arī kaut kā reaģē,” vērtē pianists.
Tomēr ar mūziku viņš nodarbotos arī tad, ja nebūtu, kas to klausās. Pērn Rīgas Reformātu baznīcā kvartets nospēlēja koncertu “Ķeniņš un Quadra”. “Komponista Ķeniņa mūzika bija, protams, centrālā, jo šogad viņš ir jubilārs. Koncerta sākumā tika rādīta arī režisores Rutas Celmas filma “Es neesmu klaidonis” par Ķeniņu, pēc tās bija īpašs koncerts, ko mēs noslēdzām ar darbu “Ķeniņš un Quadra”. Šajā koncertā mums bija jaundarbs, ko sarakstīja komponists Oskars Herliņš, spēlējām arī vienu itāļu skaņdarbu. Pašu Ķeniņa mūziku mēs esam ārkārtīgi ilgi centušies atkost dažādās variācijās. Taisnība, ka ne vienmēr šī mūzika ir rezonējusi publikā. Ķeniņš ir tāds, ka var publiku aizraut, bet var arī absolūti remdenu atstāt. Tā ir intelektuāla mūzika, kas sajūtai nepakļaujas. Šobrīd viņa mūziku akadēmiskajā vidē izpilda diezgan daudz, bet ikdienā to daudz atskaņo arī, piemēram, Toronto radio, jo savulaik viņš emigrēja uz Kanādu. Ķeniņš ir tāds pasaules pilsonis,” stāsta pianists.

Bahs divos naktī pie ugunskura
Šis sniegums laikmetīgajā mūzikā kvartetam atnesa novērtējumu - nomināciju “Lielajai mūzikas balvai” kategorijā “Gada koncerts 2019”. Laureāte šajā kategorijā gan bija ērģelniece Iveta Apkalna, tomēr gandarījums puišiem nav zudis, jo pēc tā nākuši vairāki jauni piedāvājumi uzstāties.
“Mums tūlīt būs pirmais koncerts ārpus Latvijas, brauksim spēlēt uz Viļņu un oktobrī uz Gēteborgu. 26.martā Latvijā notiks Latvijas Jaunās mūzikas dienas, tajās savai programmai kopā ar pianisti Agnesi Egliņu par pamatu ņemsim amerikāņu minimālista Stīva Raiha skaņdarbu “Piano phase”. Tas ir ļoti interesants, jo tur viens pianists spēlē vienu motīvu ārkārtīgi daudz reižu – gandrīz 500 reizes vienu takti. Tad otrs pianists spēlē to pašu, tikai mazlietiņ visu laiku it kā nobīdās laikā. Tajā brīdī rodas tāds neizprotams efekts,” apraksta pianists.
Nominācijai izvirzītais koncerts ticis spēlēts skaistajā Rīgas Reformātu baznīcas zālē. Tomēr Rihards stāsta, ka mūziku var izpildīt pat visneiedomājamākajās vietās. Klasisko mūziku var klausīties arī publika, kas nav tērpusies vakarkleitās un smokingos.
“Man ir nācies spēlēt arī diezgan trakās un interesantās vietās. Ir tāds festivāls “Sansusī”, kas notiek vienā mežā Aknīstes pusē. Visas teltis tur tiek uzslietas izcirtumā, un cilvēki sēž ārā mežā un klausās mūziku. Spēlēju kādā pavēsākā rudenī tur talciniekiem, kas sakopa teritoriju. Pianīns bija novietots pie ugunskura, un es divos naktī spēlēju viņiem Bahu. To sajūtu, kad klavieres ir iznestas mežā, tu nepanāksi nevienā koncertzālē! Arī tā skaņa priežu mežā tā lidoja!” ar sajūsmu atceras pianists.
Viņaprāt, akadēmiskā mūzika ļoti atdzīvina vietas, kas ir ārpus ierastajiem standartiem, un izpratni par klausīšanos: “Svarīgi ir neuztaisīt šo stikla sienu starp publiku un tevi. Klausītājs ir tikpat līdzvērtīgs kā tu, kas sēdi tajā brīdī tajās sūnās un spēlē.”

Mamma pārbaudīja katru noti
Pianists savas skolas gaitas uzsāka Bērzu pamatskolā. “Tad es mācījos Gulbenes ģimnāzijā, bet līdztekus es piektdienās braucu uz Cēsu mūzikas skolu. Lai arī es mācījos Gulbenes mūzikas skolā pirmās piecas klases, man Cēsīs bija iespēja pilnveidoties pie ļoti labas skolotājas – Ilzes Mazkalnes. Toreiz sapratu, ka ar mūziku gribu nodarboties jau nopietnāk. 7.klasē es atnācu mācīties uz E.Dārziņa mūzikas skolu. Savukārt mana māsa Aiga vēlāk, nevienam neko neteikusi, 11.klasē iestājās Rīgas Āgenskalna valsts ģimnāzijā ar matemātikas novirzienu,” atceras Rihards.
Gan viņa, gan divus gadus jaunākās māsas dzīve šobrīd nostabilizējusies Rīgā, tomēr pianists priecājas par iespēju palaikam atbraukt uz dzimto pusi. Viņš atzīst, ka bērnības saknes jau ir neizdzēšamas. Mammas (Ligita Plešanova-Jarusova – red.) kaisle pret mūzikas pedagoģiju un tēta (Andris Plešanovs) intuitīvi labā sajūta par mūziku ir atstājusi būtiskus nospiedumus Riharda izaugsmē.
“Atceros, ka mamma sēdēja klāt un pārbaudīja katru noti. Ja viņa tā nebūtu darījusi, es nebūtu to paveicis. Tomēr nebija tā, ka mājās nepārtraukti skanētu Mocarts, Bahs vai cita akadēmiskā mūzika. Tagad es domāju, ka tas būtu tas, ko es vēlētos savā ģimenē - lai mani bērni augtu ar šo māksliniecisko mūziku. Manam tētim nav profesionālais grāds mūzikā, bet viņam arī ir liels ķēriens tajā. Viņi ar mammu kādreiz spēlēja vienā estrādes ansamblī. Viņš – ģitāru, mamma dziedāja. Ļoti es atceros skolotāju Gunu Poišu, kura pasniedza mūzikas literatūras stundas. Toreiz ļoti daudz klausījāmies klasisko mūziku. Pirmo reizi es viņas stundā dzirdēju Šopēna revolucionāro etīdi un citus zelta repertuārus,” atceras Rihards.

Svarīgi, kāds kolēģis blakus
Rihards kā pianists ir novērtēts ne tikai Latvijā, viņam ir bijušas daudzas iespējas uzstāties daudzviet pasaulē. “Spēlēt ārpus Latvijas ir pat vieglāk - nav tik lielas spriedzes, jo par tevi zina mazāk. Man pagājušā gada aprīlī bija ļoti interesants atgadījums. Uz Latviju bija atbraukusi mana kolēģe Santa Vižine, kura spēlē vienā no pasaules TOP 3 altu orķestriem - “Concertgebouw”. Tas darbojas Amsterdamā, un viņa tajā ir altiste. Viņa uz Latviju atveda savu septetu. Tas bija viens no kamermūzikas projektiem, ko viņa realizē palaikam pa visu pasauli dažādos sastāvos. Orķestra dalībniekiem vispār ir ļoti veselīgi, tā teikt, reizēm izkāpt no savas orķestra masas un kamermūzikā slīpēt sevi. Es aizgāju uz šo koncertu - līmenis tur bija fantastisks! Kad dzirdi tik labu koncertu, tu sāc domāt – ko es vispār daru šajā lauciņā? Viņa mani iepazīstināja ar kolēģiem. Klarnetists man teica, ka viņiem tieši trūkst pianista, un prasīja, vai gribētu ar viņu un altisti nospēlēt koncertu. Tā bija otrdiena. Es prasīju: “Kad?” Viņš atbildēja: “Piektdien.” - “Kur?” - “Amsterdamā.” - “Ko spēlēsim?” - “Šūmani un Mocartu.” Sapratu, ka es tādā sastāvā šo mūziku nekad neesmu spēlējis, bet es divās dienās savilku galvenās līnijas un piektdien aizbraucu uz Amsterdamu. Nospēlējām labi, jo būtiski, kāds tev blakus ir kolēģis. Meistarīgs un pārliecināts kolēģis arī tevi spēj pakļaut pozitīvajam rezultātam.”

Miers pats par sevi neatnāks
“Man joprojām ir parastais telefons un mani daudzreiz nespēj notvert “feisbukā”. Šodien viss notiek ātri, un kādreiz man prasa, kas notiek, kur esmu, kāpēc neesmu atbildējis. Es tad atbildu, ka visu paskatīšos vakarā, kad būšu mājās pie datora. Domāju, ka tas miers pats par sevi neatnāks, cilvēkam ir pie tā jāstrādā pašam. Esmu atradis labu veidu, kā iegūt spēku, darot ko pilnīgi citu. Jau gadu eju trenēties “krosfitā”. Ir tāda vieta, kur treniņi notiek pagrabā un tumsā. Tie ir arī disciplīnas treniņi, jo jāierodas laikā, citādi durvis būs ciet. Piecu minūšu laikā jāpārģērbjas, tad ir sirēna un jāparakstās uz sava ķieģelīša, kuru reizi esi ieradies. Tad seko dažādi fiziski uzdevumi, caur kuriem tu arī mentāli sevi pārbaudi. Man tas ir radikāls veids, kā sevi attīrīt. Kad izej no tā pagraba, ir liels miers,” stāsta Rihards.
Straujā dzīves ritma dēļ daudzi mākslinieki izdeg. To veicina gan ikdienas tempi, gan projekti. Pianists atzīst, ka nav piedzīvojis nevienu smagu izdegšanas posmu, jo nemitīgi ar sevi strādā.

Par Rihardu

◆ Gulbenes mūzikas skolā mācījies pie Egitas Vanagas, Cēsu mūzikas skolā pie Ilzes Mazkalnes.
◆ Maģistra grāds Jāzepa Vītola Latvijas mākslas akadēmijā profesora Sergeja Osokina klasē.
◆ Stažējies Hannoveres Mūzikas un teātra akadēmijā un Maskavas Valsts konservatorijā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Drosme spēlēt intelektuālu mūziku

Kategorijas