100 gadus dzīvo ar sirdsgaismu

2020. gada 17. marts 00:00

2217

Pirms 100 gadiem Ludzas novada Nautrēnu pagasta Kristiņkas ciema “Pārkalnu” mājās piedzima Antonija Jurkiševa. Sava mūža skaistāko - simto - jubileju viņa svinēja Daukstu pagasta sociālās aprūpes centrā “Dzērves”, kur pēdējos trīs gadus ir Antonijas mājas.
“Mamma bija ļoti priecīga par dzimšanas dienas svinēšanu, kurā bija tik daudz ciemiņu! Viņa visiem pateicās par dāvanām un skaistajiem ziediem un klāto galdu. Mammu sajūsmināja dziesmas, ko viņai dziedāja Jaungulbenes folkloras kopa “Dadzes”, un dzeja. Viņa atzina, ka jūtas laimīga tik jaukā dzimšanas dienā!” stāsta Antonijas vienīgā meita Anna Lauva.

Simtgadniece: “Strādāju labi.”
Kas ir ilga mūža noslēpums? Atbilžu var būt daudz, bet diezin vai tās spēs izskaidrot sirmgalves gara spēku un sirdsgaismu, ko viņa vēl arvien dāvā visiem. Antonijai nav vairs fiziska spēka celties, iet un darīt, taču smaids, labestība, nemitīgi pateicoties visiem par rūpēm, atbalstu, liecina – gara spēks nav zudis. Var, protams, apgalvot, ka viņa tik ilgi nodzīvojusi tāpēc, ka nekad nav lietojusi zāles un to nedara joprojām.
“Vienu reizi mammai bija lauztas ribas, bet slimojusi viņa nav nekad,” atklāj A.Lauva. Iespējams, vairāk patiesības sāls varētu būt tajā, ka Antonija visu mūžu ir smagi strādājusi, turklāt pratusi mūzikā rast atslodzi un iespēju uzpildīt enerģijas baterijas. “Strādāju labi,” atzīst simtgadniece. Nav brīnums, ka tagad viņu visvairāk nomāc gulēšana bezdarbībā. Gribas tikt laukā saulītē, diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams.
Iepretim gultai ir televizors, kurā pārraides un titrus Antonija redz bez brillēm - viņai to nemaz nav. “Domāju, ka mammas izturība ir iedzimta. Tiesa, vectēvs un vecmamma nenodzīvoja tik ilgi, taču ne viņi, ne pārējie ģimenes locekļi nebija slimotāji. Turpretim mans tēvs bija slimīgs, tāpēc vāja veselība ir arī man,” secina A.Lauva.

No kalpones – par saimnieci
Saviem vecākiem Domicellai un Onufrijam Jurkiševiem Antonija bija pirmā meita, kurai vajadzēja rūpēties par jaunākajiem bērniem - četrām māsām un pieciem brāļiem. Viņas dzīvesstāsts un vārds raisa asociācijas ar “Silmaču” saimnieci. Tiesa, padomju varas gados, mainot pasi, Antonija kļuva par Antoņinu, tomēr nemainīga ir sievietes būtība - īstas saimnieces tvēriens. Agrāk viņa tika aicināta par saimnieci, kad tuvākajā apkārtnē rīkoja kāzas vai citus ģimenes godus.
“Visi desmit Jurkiševu bērni gāja ganos, strādāja par kalpiem un kalponēm pie saimniekiem, lai nopelnītu iztiku, jo ģimene bija trūcīga. Arī mana mamma devās kalpones gaitās uz Balvu novada Krišjāņu pagasta “Naglīšiem” pie saimnieka Kārļa Beidzenieka. Acīmredzot viņam iepatikās strādīgā un apsviedīgā jaunā kalpone, viņi apprecējās, un mamma kļuva par saimnieci. Tad viņa pie sevis aicināja arī divas māsas, jo palielajā saimniecībā bija daudz darba,” stāsta A.Lauva.
Viņas tēvs negribēja karot ne vācu, ne krievu armijā, tāpēc Otrā pasaules kara gados slēpās mežā. Mammai vienai ar māsu palīdzību vajadzēja tikt galā ar visiem darbiem saimniecībā. Turklāt nācās pieņemt darbā trīs cilvēkus, kas strādāja mežā, dedzināja sveķus un dzīvoja turpat saimnieku mājā.
“Māja bija plaša, tāpēc vietas pietika visiem,” norāda A.Lauva. Saimniecībā bija trīs zirgi, astoņas govis, aitas, cūkas, mājputni... Īpašumā bija mežs. Tomēr arī pēc kara tēvs Kārlis nevarēja turpināt darbus saimniecībā.
“Kad tēvs iznāca no meža, viņu arestēja un deportēja uz Tomskas nometni. Tiesa, mammu neizsūtīja. Tēvs atgriezās no Sibīrijas, kad es mācījos 2.klasē. Mūsu ģimene tāpat kā iepriekš saimniekoja savās mājās, mammas māsas apprecējās, tāpēc vajadzēja meklēt citus palīgus. Tomēr tā neturpinājās ilgi,” stāsta A.Lauva.
Kad tika dibināts kolhozs, Annas vecākiem atņēma gan lopus, gan zemi, gan tehniku. Atstāja tikai vienu gotiņu un zirgu. Antonija ar vīru palika divatā, abi strādāja kolhozā. Antonija bija laukstrādniece, turklāt rūpējās par saimniecību mājās. “Mamma ne tikai lieliski gatavoja ēst, bet arī šuva visu, kas bija vajadzīgs man un pašai. Adīja cimdus, zeķes, auda sienas un gultassegas,” uzskaita Anna. Viņa atzīstas, ka pati maz no tā visa prot.

Pārbaudījums - nelaimīga sadursme ar suni
A.Lauvai nav spilgtu bērnības atmiņu. Lauku sētā mazā meitene dzīvoja savā vaļā. Kad paaugās, protams, palīdzēja gan sienu grābt, gan govis ganīt, gan dārzu ravēt. Pēc 9.klases beigšanas Anna devās uz Rīgu, kur mācījās Uzskaites un kredīta tehnikumā. Pēc tehnikuma beigšanas viņa darbu uzsāka Saldus bankas kredītu daļā, jo nevēlējās atgriezties dzimtajā pusē.
Saldū Anna apprecējās un dzīvoja kopā ar vīru Kārli - tātad tāpat kā mamma apprecēja Kārli. Kad 56 gadu vecumā tēvs nomira, Lauvu ģimene pārcēlās atpakaļ uz Balvu novada Krišjāņiem, kur “Naglīšos” joprojām dzīvoja māte. Pēc kāda laika A.Lauva atrada darbu Litenes pansionātā, tāpēc viņas ģimene devās uz Gulbenes novadu, bet mamma palika viena.
“Ziemā mamma dzīvoja pie mums, bet pavasarī devās atkal uz savām mājām. Savu lopiņu viņai vairs nebija, bet ganīja radu aitiņas. Protams, ar vīru braucām palīgā. Tā viss turpinājās apmēram desmit gadus, kamēr mamma spēja tikt ar visu galā,” stāsta Anna.
Viņa uzskata, ka visu izmainīja nelaimīga sadursme ar suni, kuras rezultātā mamma savainoja ceļgalu. Droši vien vajadzēja doties pie ķirurga, bet Antonija atteicās. Pati lika kompreses un smērēja ziedes, līdz nācās secināt, ka ārsta vizīte ir nokavēta.
Kopš 2017.gada septembra Antonijas mājas ir “Dzērvēs”. Meita māti apciemoja vismaz reizi mēnesī, bet tagad visu ziemas periodu ir kopā ar viņu. Raugoties uz māti un meitu, var ne tikai redzēt, bet arī sajust, cik stipra mīlestība viņas saista. “Ļoti mīlu viņu, jo mamma ir tāda mīļa,” saka Anna.

Dziedot un spēlējot mūžu nodzīvo
”Tēvs ar māti spēlēja lauku kapelā, kas muzicēja gan klubos, gan ģimeņu godos – visur, kur viņus aicināja. Mamma spēlēja cītaru, bet tēvs – vijoli un bungas. Viņu draugi savukārt spēlēja akordeonu. Visi arī dziedāja, turklāt viņiem bija skaistas balsis. Kad kapela brauca muzicēt, es mājās paliku viena. Lai nebūtu bail, atnāca māsīca vai tante,” atceras Anna. Arī viņa bija aktīva pašdarbniece – gan spēlēja vijoli, gan dziedāja solo.
Savā 100. dzimšanas dienā Antonija dziedāja “Pie Dieviņa gari galdi”, kuru viņa kopā ar meitu apguva pirms vairākiem gadiem. Jubilāres mīļāko dziesmu “Vītoliņš” viņai dziedāja Gulbenes ansambļa “Namejs” vīri Juris Slaucītājs un Vilis Grasis, Antonija viņiem piebiedrojās. Šīs senās dziesmas vārdu un mūzikas autors ir nezināms. “Mātei patīk arī pēdējā laikā skanošās jaunās dziesmas. Mājās dziedājām “Māte Marija”, kas viņai ir tuva, jo viņa ir ļoti ticīga,” saka A.Lauva.
Ap roku Antonijai ir lūgšanu krelles. “Mamma kopš bērnības ir katoļticīga. Viņa ļoti tic. Gāja uz dievkalpojumiem, bet tagad mācītājs reizi mēnesī ierodas sociālās aprūpes centrā, apciemo arī viņu. Ticība mammai dod spēku,” atzīst Anna.
Viņai pašai reizēm ir šaubas, kad neatbildēti paliek jautājumi par Dieva palīdzību. “Mans dēliņš mira ar ļaundabīgu audzēju. Es domāju, kāpēc Dieviņš ļāva 11 gadus vecam bērnam tā ciest. Saka, ka viss notiek ar Dieva ziņu, tāpēc reizēm māc šaubas,” skaidro A.Lauva.
Viņa atceras, ka mamma vienmēr vedusi līdzi uz baznīcu. Anna bija pioniere, tāpēc skolas sienasavīzē ielika karikatūru, ka meitene iet baznīcā. Padomju varas gados tas nebija ļauts. Tomēr Anna vēl arvien lūdz Dievu un tic, bet nebija cerējusi, ka mamma nodzīvos tik garu mūžu. “Neticēju, jo 100 gadi ir tāds skaitlis! Tādu vecumu reti kurš spēj sasniegt,” saka A.Lauva.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

100 gadus dzīvo ar sirdsgaismu

Kategorijas