Kad kungi ķeras klāt mākslai

2020. gada 17. marts 00:00

1409

“Es no gleznošanas neko nezinu, tikai tik, cik atceros no skolas laikiem. Vai man izdosies?” bieži dzirdējusi māksliniece Ilvija Juškeviča, darbojoties Druvienas un Gulbenes mākslas studijā. Un viņa katram saka – izdosies!
Piecpadsmit studijas dalībnieku darbi apkopoti Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrā. Iesakām būt pacietīgiem laikā, kad arī kultūras pasākumi un vietas mūsu valstī šobrīd ir slēgtas līdz ārkārtējās situācijas atcelšanai, un tad atcerēties, ka viena no lieliskām iespējām baudīt mākslu noteikti būs šī izstāde Druvienā.
“Dzirksteli” šoreiz īpaši interesēja stāsts, kā līdz mākslas darbu radīšanai nonāca trīs kungi – Zintis Vībāns, Edijs Vītols un Egils Johansons, kuri aktīvi darbojušies studijā.

Iedrošina katru izaugt
“Man ļoti patīk vērot, kā viņi “izaug”. Sākumā atnāk kā “baltas lapas”. Vēlāk kopā brīnāmies - cik labi izdodas! Katram piemīt savs redzējums, un tas ir jauki! Man ir prieks, ka varu kādu daļu no sevis dāvāt cilvēkiem! Jādod iespēja mācīties gleznot un zīmēt arī tiem, kam virs 18,” ir pārliecināta māksliniece Ilvija.
Reizi nedēļā viņa dod iespēju pāris stundas mācīties gribošajiem ļauties lidojumam mākslas pasaulē. Katrs dalībnieks, kā stāsta studijas vadītāja, ir ar savām ikdienas rūpēm, ģimeni un profesiju. “Neliela daļa dalībnieku ierodas papildināt jau esošās zināšanas zīmēšanā un gleznošanā, tomēr lielākoties viņi ir bez priekšzināšanām. Es katru iedrošinu, ka ir vērts mēģināt! Kaut vai savam priekam, kaut vai radīt darbus sev, saviem mīļajiem, varbūt kādu dāvanu uzgleznot, bet varbūt pat pasūtījumu. Tas ir arī labs veids, kā atslēgties no ikdienas steigas,” stāsta Ilvija.
Katrs no dalībniekiem nu mākslu saskata arī savā ikdienā. “Viņi paši jau iesmej: kur vien ej, to vien gribas, kā vērot gaismu un ēnu spēles, dabas formas, krāsu toņus, gribas uzgleznot to un vēl to, un vēl šito,” saka Ilvija.

Novērtē mākslinieces ieguldījumu
Pie mākslinieces spēkus gleznošanā jau otro gadu izmēģina Z.Vībāns. Viņš pēc izglītības ir fizikas un matemātikas skolotājs, bet strādā celtniecības nozarē. “Esmu dzīvē daudz darījis – gan dziedājis, gan spēlējis, gan zīmējis. Pirms kāda laika iedomājos, ka vajag vēl kaut ko sev. Aizgāju uz mākslas skolu, jo zināju, ka tur piedāvā nodarbības pieaugušajiem un ir iespēja pamācīties. Atcerējos, ka skolas laikā kaut ko zīmēju un audzinātājām patika. Tā nu aizgāju uz Gulbenes mākslas skolu, kur tieši pirmo satiku Ilviju,” par savu pievienošanos mākslas studijai stāsta Zintis.
Viņš īpaši uzsver, ka viņa radītie mākslas darbi ir tapuši, pateicoties studijas vadītājai. “Atceros, ka jau pirmajā nodarbībā vajadzēja zīmēt. Ņēmu otu un sāku triept krāsu. Tā triepju to vēl joprojām. Ilvija gan saka, ka es gleznoju, tomēr es domāju, ka es vēl triepju. Arī mājās varu to šobrīd darīt, kad mums ir pārtraukums nodarbībām. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj ar Ilviju sazināties, viņa mūs pieskata un, kad nepieciešams, konsultē. Mūsu rezultāti ir liels Ilvijas nopelns. Viņa mūs kārtīgi un saudzīgi ved pareizajā virzienā. Neviens no mums nav profesionāli mācījies gleznot, bet, izrādās, visi esam labi gleznotāji. Man patiešām patīk visi manu kolēģu darbi. Katrs ir citādāks, katram ir savs temps un gleznošanas manieres,” atzinīgi izsakās Zintis.
“Zintis ir viens no tiem, kuri nepārdzīvo, - ja darbs izdodas, ir labi, ja neizdodas - arī nekas. Mākslas pasaulē lec lieliem soļiem uz priekšu. Viņš nebaidās eksperimentēt, un viņam ir augsti mērķi,” priecīga par savu audzēkni ir skolotāja Ilvija.

No nulles iemaņām līdz portretiem
Par gulbenieti E.Vītolu Ilvija saka: “Edijs ļoti precīzi pieiet zīmēšanai un gleznošanai, viņš visu ļoti pārdomā. Viņam ir ļoti reālistiski darbi, un viņa pacietību varu tikai apbrīnot!”
Edijs nebaidās no sarežģītības, un to apliecina, ķeroties klāt pie grūtas jomas – portretu zīmēšanas. “Man zīmēšana ir vienmēr patikusi, bet nav bijusi iespēja mācīties, kā tagad mani abi bērni to apgūst mākslas skolā. Es vienreiz nejauši ierunājos, ka labprāt to apgūtu, un tad arī uzzināju, ka ir šāda iespēja. Nu jau trīs gadus eju pie Ilvijas mācīties. Sākumā nemācēju neko! Bija jāsāk ar krāsas jaukšanu, jāapgūst, kā iegūt toni no krāsas un pareizā tehnika,” atceras Edijs, kurš ikdienā remontē automašīnas.
No cilvēka, kas neko nav mācējis uzgleznot, Edijs šobrīd savos 44 gados ir piedzīvojis vērtīgu izaugsmi, lai arī pats sevi par mākslinieku nesauc. “Ilvija ir ļoti laba skolotāja. Ja kaut kas ir pareizi, viņa to pasaka, bet arī nenoklusē, ja ir kļūdas. Domāju, ka mums, visiem studijas dalībniekiem, iet ļoti labi. Katrs ir individuālists, katram saglabājas viņa stila īpatnības. Nevienam nav bijis tā, ka nekas nesanāktu. Sākumā gleznoju ar guašu, tad akrilu, tagad ar eļļas krāsām. Mājās es mēģinu arī ar akvareļa krāsām. Domāju, ka īpaši tuvākajā laikā izdosies arī mājās vairāk apsēsties un ko padarīt,” atklāj Edijs, kurš ir gatavs nopietni turpināt šo sev būtisko hobiju.

Māksla piekāpās karadienesta priekšā
Tādiem īstiem māksliniekiem jau vajag augstskolas izglītību – ir pārliecināts pensionārs E.Johansons no Jaunpiebalgas. Viņš ar mākslu aizrāvies jau jaunībā, tomēr dzīves pavērsieni to pavirzījuši otrajā plānā. “Mākslā man nav profesionālās izglītības, jo jaunībā mani iesauca uz četriem gadiem karadienestā flotē. Kad atgriezos, bija naudiņa jāpelna, un mācībām tika atmests ar roku. Pirms tam gan es biju domājis stāties valsts akadēmijā. Toties tagad, kad esmu jau pensijā un laika man ir daudz, varu beidzot nodarboties ar šīm lietām,” stāsta Egils.
Viņš skolas laikā piedalījies dažādās valsts izstādēs, padomju gados līdztekus ikdienas darbiem veidojis dažādus iekštelpu zīmējumus, plakātus un stendus. Līdz gleznošanai Gulbenes mākslas studijā nonācis palēnām. “Atceros, ka Cesvainē pāris gadus notika mākslas plenēri. Man bija sadāvinātas krāsas un molberts, bet neskāros tam klāt. Tad palika jau neērti no drauga, kurš man to visu bija sadāvinājis. Pirmā mākslas studija, kurp devos, bija Jaunpiebalgā. Man iepatikās. Tad atceros Ilvijas organizētos mākslas plenērus Gulbenē: staigājām pa Vecgulbenes muižu un gleznojām. Ilvija ar savām profesionālajām zināšanām, kuru mums, tiem amatieriem, pietrūkst, varēja pastāstīt kādas būtiskas teorētiskas lietas, ko nezinājām. Svarīgi, ka, piemēram, uzzini, kā ar krāsu toņiem panākt to, ko esi gribējis,” Ilvijas profesionalitāti novērtē studijas dalībnieks.
Viņš aktīvi savus veikumus ievieto arī sociālajos tīklos. Viņa darbus īpaši izveidotos virtuālajos albumos var aplūkot gan “Facebook.com”, gan “Draugiem.lv”. “Rudeņos es īpaši gribu atrādīt visas savas veiksmes un neveiksmes. Pašam man grūti pateikt, kurš radītais darbs vairāk patīk. Reizēm domāju, ka kaut kas nav izdevies, bet citiem māksliniekiem tieši tas patīk. Man par to brīnums, kāpēc viņiem patīk tieši tas darbs,” atklāj Egils. Viņam patīk gleznot tikai no dzīves. Pats viņš saka, ka darbu idejas rodas no ikdienā gūtajiem iespaidiem.
“Viņš ir gatavs pat doties ārā ziemu gleznot, galvenais, lai tie nebūtu attēli. Egils ļaujas mirkļa tvērienam un krāsu lidojumam. Viņam ir izveidojies savs rokraksts. Viņš mājās bieži glezno, piedalās plenēros, tāpēc viņam gleznošana ir diezgan augstā līmenī. Neesmu nekad viņu redzējusi nopietnu. Viņa sejā vienmēr ir smaids,” saka māksliniece Ilvija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kad kungi ķeras klāt mākslai

Kategorijas