Roza

2020. gada 17. marts 00:00

Ražens XXXXL izmēra augums, iespīlēts melnā XXL lencīšu minikleitā, kupli blondi mati un nervozas kustības, kas liecināja – sieviete vēl nebija apradusi ar savu jauno izskatu. Es viņu pamanīju uzreiz, līdzko netālu iepretim atvērās viesnīcas durvis un sieviete iznāca uz ielas. Skatienu pievērsusi ielas bruģim vai arī svaigi lakotajiem kāju pirkstu nagiem, viņa neskatījās uz pretimnācējiem un neievēroja vīriešu nekautrīgos skatienus. Tie kāri tvērās pie varenajiem krūšu apaļumiem, kas pie katra soļa centās izsprukt no knapās kleitas vaļīgā tvēriena. Laikam jau sieviete to juta, jo centās iet maziem un līganiem soļiem. Tiesa, no malas tas izskatījās stīvi un gluži nepiemēroti raženajam augumam.
Īsu brīdi vēroju viņas neveiklos centienus vienlaikus savaldīt kuplos matus un sānu vīlēs pieturēt apspīlēto kleitu, kas pie katra soļa nepielūdzami rāvās uz augšu. Atceros šo nepatīkamo sajūtu izcietusi, tāpēc zinu, cik tas ir traucējoši. Sievietes vietā es jau tūlīt būtu griezusies atpakaļ un uzvilkusi ko tādu, kas ļauj justies ērti un brīvi, īpaši, ja ieplānots doties tālākā pastaigā. Iedomājos, ka tieši tāds varēja būt viņas mērķis, jo tieši garās pastaigu takas virzienā viņa pašlaik devās.
Tomēr sieviete neapstājās un negriezās atpakaļ, Knosīdamās un nemitīgi pielabodama apģērbu, viņa virzījās gar soliņu rindu.
Uz brīdi novērsu skatienu, jo priekšā uz viena no soliņiem pamanīju britu, kurš iepriekšējā rītā bija uzrunājis mani un jautājis, vai es nevēlos savu brīvo laiku pavadīt kopā ar viņu. Viskija smārds, kas manu degunu sasniedza pirms neveikli izteiktā jautājuma, nerunāja viņam par labu. Turklāt jau rīta stundā miglainais skatiens un pastīvā mēle, kas neskaidri veidoja tos pašus nedaudzos vārdus, nešaubīgi diktēja atteikumu. Atmiņa laikam gan viņam no iepriekšējās nakts uzdzīves nebija cietusi, jo, pamājis man sveicienu un plati pasmaidījis, vīrietis piecēlās un uzrunāja garāmejošo sievieti. Viņa, laikam jau šaubīdamās, vai uzrunātājs nav kļūdījies, palūkojās pār plecu, bet, tuvumā ieraudzījusi tikai mani ar bērnu pie rokas un ratiņiem blakus, kaut ko īsi atbildēja vīrietim, nervozi saraustīja kleitu un turpināja virzīties uz priekšu.
Vīrietis, protams, neapstājās un nekavējās gaidāmās uzvaras šaubās. Pieķēris sievieti pie kailā elkoņa, viņš acīmredzot apjautājās par iespēju pastaigāties divatā, jo tālāko ceļu viņi turpināja kopā. Vēl pēc divsimt metriem manīju abus sadevušos rokās – tātad sieviete bija aptvērusi savu uzvaru un vairs necentās slēpt tuklos augšstilbus. Iztālēm izskatījās, ka vīrietim tie pat sagādāja prieku, jo, uz brīdi atlaidis sievietes roku, viņš lika plaukstai pārslīdēt viņas kailajai mugurai, pilnīgajam dibenam un kleitas apakšmalai. Abi apstājās. Sieviete ar roku norādīja uz iesāktā ceļa tālāko galu, vīrietis acīmredzot vedināja doties atpakaļ. Viņa kādu laiku minstinājās, līdz, ļāvusies vēl vienam vīrieša plaukstas uzvaras gājienam, padevās vīrišķajai iekārei.
Brīdī, kad atpakaļceļā abi virzījās man garām, brits cieši turēja sievietes plaukstu un, sagaidījis mirkli, kad skatījos viņu virzienā, pacēla sava iekāres objekta plaukstu pie lūpām. Pēc viņa domām, šajā mirklī man laikam vajadzēja kļūt greizsirdīgai… Viņš pat iedomāties nespēja, ka kādai šādi kūrorta romāniņi var vienkārši neinteresēt, lai neteiktu – likties bīstami.
Tā kā šādas ainiņas kūrortpilsētās redzamas bieži, redzēto gandrīz vai tūlīt pat aizmirsu. Ja kādreiz arī aizdomājos par dažādu cilvēku atšķirīgiem atpūtas mērķiem, ar interesi vēroju un centos uzminēt daudzveidīgu attiecību stāstus, tad šoreiz viss it kā tāpat bija skaidrs – šiem abiem nedēļu ilgajam romāniņam spēka pietiks. Kopā iedzers, pavāļāsies saules gultās jūras krastā un mīkstos pēļos viesnīcas numuriņā. Ne velti sieviete kā galveno relišeru bija izvēlējusies savu miesu, kas dāsni bija skatāma ārpus niecīgi piesegtās zonas. Zināmai daļai vīriešu tā spēcīgi stimulēja instinktus un radīja iekāri, un diezin vai daudz bija tādu, kas nespēja uzminēt, kas atrodas zem piesegtās daļas.
Kad nākamajā dienā ar mazmeitiņu devos pastaigā, iepriekšējā dienā sastapto pārīti pamanīju atkal, tikai šoreiz daudz mājīgākā vietā – zālītē zem palmas uz paklājiņa pie izkārtota piknika groza. Vīrietis, atkailinājis sevi līdz šortiem, bija ērti atlaidies uz segas vienas malas, bet sieviete turpināja rosīties. Šoreiz gan viņa nebija tērpusies tik pieticīgi – augumu sedza gara un kupla kleita, kas arī šoreiz izskatījās traucējoša. Raustīdama garās, plandošās piedurknes, sieviete pieliecās pie aukstumsomas un izcēla pudeli dzirkstošā. Ieturējusi teatrālu pauzi un sagaidījusi sava pielūdzēja aplausus, viņa brīdi ķimerējās ap korķi. Ar skaļu paukšķi padevās pudeles korķis, un jau pēc mirkļa divās garkājainās stikla glāzēs izlējās dzirkstošs dzēriens. Redzēju, kā sieviete brīdi rakņājās savā rokassomā, līdz atrada vēl kādu mazu kārbiņu, ko sniedza vīrietim. Ieskatījies tajā, viņš palaida skaļu, zirdzisku smieklu un līdz ar to neiepatikās man vēl vairāk. Kaut gan – kāda man daļa…
Tik vien, ka tobrīd prātā iesēdās doma, kas neatstājās no manis vēl pāris dienas – vai tiešām sieviete, kura paņēmusi atvaļinājumu no savām ikdienas rūpēm, lai bezrūpīgi zvilnētu saulē zem palmām un ķertu iedegumu, vēl izjūt vajadzību aptekalēt un apdāvināt kādu svešinieku, kurš visdrīzāk pēc nedēļas visu būs aizmirsis? Vai tiešām sieviete cerēja uz atbildes gājienu, ja jau tērēja naudu šampanietim, dāvaniņām, ja vien ne visam piknika grozam? Neesmu pētījusi statistiku, cik kūrorta romānu izvēršas nopietnās attiecībās, tomēr man šķiet – cilvēkiem pēc četrdesmit tas ir viens gadījums no simta.
Tad kādas dienas nemanīju ne vienu, ne otru un par viņiem it kā aizmirsu. Pēc trim dienām, kad rīta pastaigai biju izvēlējusies citu maršrutu, uz kāda soliņa labu gabalu no viesnīcas ieraudzīju zināmo sievieti. Jau no liela attāluma viņas izskats vēstīja par lielām skumjām un vientulību. Nekustīgais augums, nolaistie pleci un horizontam pievērstais skatiens lika saprast – vēlos pabūt viena!
Mana mazmeitiņa, protams, šo ķermeņa valodu nesaprata, tāpēc pieskrēja pie soliņa, kur parasti piesēst mēdzam arī mēs. Paņēmu bērnu klēpī un atvainojos sievietei, ka iztraucējām.
- Nekas, nekas, - viņa atbildēja krievu valodā. – Varbūt pat labi, ka tā, citādi es vēl ilgi gaidītu kuģi ar sārtām burām. Kā Asola. Tik ilgi, līdz apsūnotu…
- Vai nu tik traki notiktu, - mēģināju iebilst. – Pēdējā laikā notikumi tik strauji attīstās, ka tāda ilga sēdēšana nemaz nesanāktu…
- Es nekur nesteidzos, - sieviete klusi noteica. – Ne tā kā citi. Man šeit plānots atvaļinājums līdz marta beigām. Un arī viesnīcu mainīt nedomāju. Ne tā kā citi.
Rūgtums un vilšanās viņas balsī bija nepārprotams. Sapratu, ka vainojams tas vīrietis…
- Viņš aizlidoja? – klusiņām jautāju un piesēdu uz soliņa.
Pārcēlās uz citu viesnīcu, - sieviete nopūtās. – Man, protams, viņš teica, ka aizlido, bet – es nejauši dzirdēju kādu telefona sarunu. Vienu brīdi gribējās iekliegt viņam sejā, ka zinu patiesību, bet – vai nu man tā pirmā reize… Pogo kā lakstīgala saldu mēli, laizās kā gar medus kāri, izspaida kā dūnu pēli un pazūd.
Sieviete pieklusa, un viņas skatiens uz brīdi pievērsās klēpī saliktajām rokām.
- Velti man mamma iedeva Rozas vārdu – lai ziedētu kā roze un visus priecētu ar savu krāšņumu. Bet vai tad viņa pati nesaprata, ka pie tik raženiem vecākiem arī bērni sanāk kā raženas… siena gubas? – viņa rūgti iesmējās. – Brālim tad nekas. Skolā viņu cienīja, lai gan es teiktu – viena daļa baidījās, augstskolā viņš iestājās regbija komandā un ātri vien nonāca slavas zenītā. Tad noprecēja slaidu maiksti, viņa piedzemdēja dvīņus, un tie sanāca kā normāli cilvēki.
Ar mani viss notika pavisam citādāk. Klasē es biju visresnākā, vislielākā un visneveiklākā. Fizkultūras stundās es biju visapsmietākā, jo visnespējīgākā. Vārdus, kādos mani apsaukāja, labāk būtu aizmirst, bet tie joprojām dzīvo krievu leksikā. Ja tā visa nebūtu bijis, manā zemapziņā varbūt nebūtu iekodējies, ka man labāk neko nedarīt, jo tāpat jau nekas nesanāks; ka kleita mani nepadarīs smuku un frizūra uz šitās siena gubas izskatīsies kā nevīžīgi uzmests zaļas zāles klēpis. Ja mūzikas skolotājs mani jau pirmajās stundās nebūtu norakstījis kā neglābjamu rūcēju, es uzdrošinātos dziedāt, bet tikai krietni vēlāk atklājās, ka dziedamā balss man tomēr ir.
Skolu es pabeidzu, būdama ierāvusies sevī un apkārtējo nesaprasta, lai arī mani vecāki ik dienas centās iegalvot, ka nevajag klausīties citu runās, svarīgi ir būt pašai, darīt to, kas man patīk. Man patika zīmēt. Un patika skolotājas darbs. Visiem par spīti, nolēmu stāties augstskolā, un pašai par brīnumu man tas izdevās itin viegli. Tur manā kursā mācījās vēl viena tāda pati kā es, tikai Ļenai dzīvē bija daudz vairāk paveicies – par viņu neviens atklāti nebija smējies, jo tēvs strādāja policijā. Mēs sadraudzējāmies un vēlāk daudz kur gājām un braucām kopā. Taču, lai arī Ļenas svaram klāt bija vēl kādi desmit kilogrami, seja viņai bija smukāka, balss dziedošāka un pati viņa atbrīvotāka un jautrāka. Viņa apprecējās un pārcēlās uz Kijevu.
Pirms pieciem gadiem abas norunājām tikties šeit, Kiprā, bet Ļenai ar Andreju beidzot pienāca kārta realizēt savu seno sapni – adoptēt bērnu, un sakarā ar šo ģimenes pieaugumu viņiem prātā bija pavisam citas domas. Atbraucu viena pati, jo negribējās zaudēt aviobiļetēs ieguldīto naudu.
Pirmajās dienās sēdēju balkonā un priecājos par sauli un silto laiku, nebiju radusi viena kaut kur doties, bet tad kaimiņš no balkona otra gala uzaicināja mani pastaigāties. Jurijs bija desmit gadus vecāks par mani, tāds solīds un gudrs, atbraucis šurp tikties ar armijas biedriem, turklāt precējies, tāpēc to mēnesi mēs tā arī ik pārdienas nostaigājām nelielus ceļa gabaliņus, jo viņam bija operēta kāja. Citur viņš nekur līdzi mani neaicināja, un es arī neuzprasījos. Vēlāk iemācījos nedomāt par savu lieko svaru un noiet līdz jūrai pasauļoties. Kopīgajā peldkostīmā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Roza

Kategorijas