Ar medību garu sirdī

2020. gada 20. marts 00:00

1016

Druvēnietis Andris Graumanis jau kopš bērnības sajutis medību gara vilinājumu. Neviens no ģimenes priekštečiem ar medībām nav bijis aizrāvies, taču viņam interese par tām radās jau puikas gados.
Netālu no viņa dzīvesvietas Druvienā tolaik medīja Rīgas traļu flotes medību kolektīvs, kura biedri labprāt Andri pieņēma par “ārštata” dzinēju. Daži gadi noskrieti pa mežu, apgūstot medību pamatu iemaņas un viltības. Kad Andris sasniedza 18 gadus, nokārtoja gan teorijas, gan šaušanas eksāmenus, lai piebiedrotos plašajam mednieku pulkam.

Ieroči - dārgi visos laikos
“Nevar teikt, ka eksāmenā šāvu pirmo reizi. Tajos laikos jau vīri atļāvās arī puikam iedot pa kādai reizei izšaut. Visādi jau toreiz gāja,” nosmaida Andris. Un arī pie meža gaļas varēja tikt. “Kā rādīja mana vēlākā pieredze, lauvastiesu medījuma paņēma valsts, bet tam kolektīvam toreiz attiecības ar valsti bija 50 pret 50. Vēlāk, medījot Druvienas kolektīvā, no 12 aļņiem 10 bija jāatdod valstij, tā arī nesapratu, kāpēc bija arī privileģētie. Tā 1976. gadā kļuvu par oficiālu mednieku un jau nākamajā medību sezonā iegādājos savu pirmo ieroci. Tolaik jau bija parādījušās pirmās “boksenes” (divstobrenes ar vertikālu stobru izvietojumu), taču pīļu medību sezonas atklāšana jau “mina uz papēžiem”, tāpēc Cēsīs biju spiests iegādāties “TOZ” divstobreni ar gaiļiem par 125 rubļiem. Vēl tagad šī plinte kā relikvija man mājās karājas pie sienas. Toreiz ieroci sponsorēja mans tēvs, jo pats vēl mācījos tehnikumā, taču, kad sāku strādāt, sapratu, ka viņš par to gandrīz pusotru algu ir atdevis. Nekas jau nav mainījies arī mūsdienās. Normālu pirmo ieroci arī tagad pa pusotru algu var nopirkt. Tā arī atklāšanā tiku pie sava pirmā medījuma, kas bija meža pīle. Toreiz pīļu bija daudz vairāk un izšauties varēja no sirds, jo Druvienā jau mums pīļu dīķu ļoti daudz bija. Tajā pašā sezonā tiku arī pie sava pirmā stirnu āža un aļņa, un vilka,” par saviem medību pirmsākumiem stāsta Andris.
Līdz 22.martam Rankas kultūras namā paredzētā mednieku kolektīva SIA “AG Ezernieki” medību trofeju izstāde ieviesto drošības pasākumu dēļ tiks pagarināta. Šo izstādi var dēvēt arī par Andra personālizstādi, jo simtprocentīgi visas trofejas ir viņa kā mednieka guvums. Viņš saka, ka izstādē redzamas aptuveni divas trešdaļas no viņa trofejām, un, runājot par ragaiņiem, šeit apkopoti galvenokārt “no aprites izņemamo” īpatņu ragi. Tie ir gan neperspektīvie, gan tādi, kuri pārauguši savus brieduma gadus, gan arī ragi ar dažādiem defektiem.

Ir selektīvo medību piekritējs
“Varu teikt, ka kolektīva medību iecirknis 2,5 tūkstošu hektāru platībā ir zvēriem bagāts. Teritorijā ir arī rubeņu un medņu riesta vietas, tiesa, pēdējos gan medīt Latvijas teritorijā mums vairs nav lemts, taču viņu joprojām tāpat kā lūšu ir pietiekami. Ir kolektīvi, kas negrib medīt lapsas, jenotus un āpšus, taču tas ir nepieciešams, lai samazinātu minēto putnu ligzdu postījumus. Mūsu platībās ir laba staltbriežu populācija. Reizēm uz pļavas iznāk pat 30 dzīvnieki! Nu tiešām ir, no kā izvēlēties, taču man personīgi vēl nav neviena medaļnieka. Esmu pārliecināts selektīvo medību piekritējs. Redzu, kā suga attīstās. Kādreiz, kad medīja katru, kas pagadās, arī tādu eksemplāru nebija, tagad medaļnieki ir. Agrāk, kad aļņus medījām, teļus vispār neaiztika, tagad tas ir precīzi limitēts, tā ka selektīvās medības dod labu rezultātu, it sevišķi bukiem un staltbriežiem. Aļņi tomēr vairāk ir klejotāji. Pagājušajā gadā bija izdevība tikt pie skaistiem ragiem, bet es pažēloju. Pēc neilga laika viņu nomedīja kaimiņu kolektīva teritorijā - izrādījās “zelts”,” savu tagadējo medību iecirkni raksturo Andris.

Daudz sasniegts medību jomā
“Laika gaitā daudz kas ir mainījies. Vismaz desmit gadus esmu bijis Druvienas kolektīva vadītājs, vēlāk vadīju arī SIA “AG Ezernieki”. Tagad vairs vadu tikai “AG Ezernieki”. Būt par medību un kolektīva vadītāju ir liela atbildība. Tā ir ticība sev un uzticēšanās kolektīva biedriem. Mums biedru nav daudz, tāpēc dzinējmedības, izņemot uz plēsējiem, gandrīz neorganizējam, - tad ir vieglāk, un arī medības var būt izteikti selektīvas. Arī ieroču krājums ir mainījies un papildinājies. Tagad to ir vienkārši daudz un dažādi. Mans lepnums ir 128 gadus vecais “Sauer” ar dārgmetāla inkrustāciju. To pieklājības pēc kādreiz uz sezonas atklāšanu paņemu vai kursantiem rādu, kad mednieku kursus pasniedzu, jo esmu nokārtojis attiecīgos sertifikātus. Pēdējos gados gan ar to vairs nenodarbojos, jo to pārņēma privātās firmas, tas jau ir viņu bizness par dārgām cenām. Tad nav ko brīnīties, ka mums jauno mednieku ir maz.”
Ģimene mani saprot
Var teikt, ka medībās Andris ir iesaistījis visu ģimeni. “Medības paņem ļoti daudz laika, un tām es veltu katru brīvo brīdi. Tas mani aizrauj! Tam visam ir arī praktiskā puse - gaļa, taču mani tā īpaši neinteresē. Ja tā ir, tad ir, arī sieva ir teikusi: “Ej tu tajās medībās, tikai gaļu vairs mājās nenes!” Arī mani trīs bērni ir gājuši manās pēdās. Abi dēli Kristaps un Gunārs jau ir mednieki, piedalās medībās, ir pat pa kādai trofejai. Meita Diāna ir izgājusi kursus, atliek vien nokārtot eksāmenus. Domāju, ka manā ģimenē tas vienkārši nododas nākamajām paaudzēm. Daudz ko interesantu mežā var redzēt un medībās piedzīvot. Trīs reizes mūžā esmu lāci saticis. Vienreiz gandrīz līdz pašam tornim pienāca, citreiz lāču mammu ar diviem lācēniem sastapu. Izskatījās, ka viņa netaisās mukt, tad mēs ar kolēģi tā klusītēm laidāmies, jo tā neomulīgi palika. Katram medniekam jau savs stāsts un savas cerības. Manējā cerība - vēl tikt pie lūša, jo tā ir vienīgā trofeja, kuras man vēl trūkst,” saka Andris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar medību garu sirdī

Kategorijas