Koki ir meža raža, kas jāvāc

2020. gada 24. marts 00:00

1081

Pērnā gada rudenī pieredzējuši mežkopji nosūtīja valsts augstākajām amatpersonām atklātu vēstuli, kurā vērš uzmanību uz vajadzību nodrošināt ilgtspējīgu un gudru saimniekošanu mežos. Līdz šim nereti nav izteikta iedalījuma saimnieciskie un dzīvotnes meži, tāpēc mežu apsaimniekotāju ilgtspējīga mežsaimnieciskā darbība ir apgrūtināta. Tāda ir Gulbenes novada meža īpašnieka Gunta Grīnšteina pārliecība. Viņa īpašumā kopā ar aizsargjoslu gar upi ir 50 hektāri meža.

Pārauguši koki rada zaudējumus
“Vajadzīga izpratne, ka ir saimnieciskie meži, dabas parki un liegumi. Šo iedalījumu var salīdzināt ar kravas un vieglo automašīnu, kurām katrai ir savas funkcijas. Visi privātie meži ir saimnieciskie meži, kurus nevajadzētu padarīt par cita veida mežiem, tāpat kā kravas automobili nav lietderīgi pārveidot par vieglo automašīnu. Tas nozīmē, ka vajadzētu saskaņot sabiedrības, valsts un īpašnieka intereses,” uzskata G.Grīnšteins.
Viņš norāda, ka pārauguši meži rada lielāku risku, jo tajos koki ātrāk tiek lauzti vētras laikā. Nesenajā vētrā Gunta mežā ir nolauzti 20 koki, kas ir zaudējums, jo pēc vētras koku cena samazinās. “Šinī gadījumā tas ir mans risks, ka biju atstājis šos kokus mežā. Turpretim situācijās, kad valstī noteiktie ierobežojumi neļauj cirst, tas ir citādi. Tādā gadījumā būtu nepieciešams maksāt kompensāciju īpašniekam. Ja ir nepieciešams saglabāt dabas retumus, tad ir jānodrošina adekvāta atlīdzība. Tad es varētu neko nedarīt mežā un ļaut, lai tas aug dabiski. Taču ir saprotams, ka katrs savu īpašumu grib apsaimniekot un izmantot, lai gūtu ienākumus,” akcentē G.Grīnšteins.
Viņš atzīst, ka jācērt ir tad, kad ir lielāka cena tirgū, jo tad vairāk iegūst ne tikai īpašnieks, bet arī valsts. “Mums ir tirgus ekonomika. Arī “Latvijas Valsts mežiem” ir saimnieciskie meži un ir tādi, kuros neko nedara. Tāpat īpašnieki var atstāt neskartu kādu meža stūrīti, bet nevar būt noteikti ierobežojumi plašākā teritorijā,” salīdzina G.Grīnšteins.

Priede var sasniegt briedumu 25 gadu laikā
Viņa mežā 25 gadus augušā priežu audzē koku stumbru diametrs ir 16 līdz 26 centimetri. “Šo koku ģenētika ir produktīva, tāpēc var samazināt noteikto ciršanas vecumu un cirst pēc caurmēra. Noteikumi paredz, ka priedei jāaug līdz 100 gadiem - tātad vēl 75 gadus. Tas nozīmē, ka koksnes diametram vajadzētu pieaugt tikai par 1 milimetru gadā. Taču labos augšanas apstākļos pieaugums būs lielāks,” rēķina G.Grīnšteins.
Kokus ir atļauts cirst pēc noteikta diametra caurmēra. G.Grīnšteins uzskata, ka tas ir pareizi, bet to izmanto negodīgi meža īpašnieki. “Ja prasība ir aptuveni 30 centimetru diametra caurmērs atkarībā no koku sugas, tad sanitārajā cirtē pamazām izcērt sīkākos kokus līdz kritiskajam caurmēram. Kad šī robeža ir sasniegta, tad ir atlicis noteiktais koku diametra caurmērs un var nozāģēt mežu,” viņš skaidro un atzīst, ka nav vajadzīga šāda mānīšanās prakse. Labāk samazināt koku ciršanas vecumu apmēram par 10 gadiem: priedei – 90, eglei – 70, bērzam – 60 un apsei – 40 gadi. Ir jāraugās pēc vietējiem apstākļiem dabā.
G.Grīnšteins uzskata, ka “zaļo” jeb dabas draugu iebildēm attiecībā uz saimniecisko mežu apsaimniekošanu un izmantošanu trūkst loģikas. “Nav nekādu iebildumu, ka striktas prasības ir noteiktas dabas liegumos. Turpretim saimnieciskos mežos spiediens pret to īpašniekiem ir jāmazina. Populāra bija ciršanas sistēma bez kailcirtēm, lai necirstu nenobriedušus kokus. Šķiet skaisti un pareizi, tomēr, ja paskatāmies ekonomisko salīdzinājumu, ir cita aina,” secina G.Grīnšteins.
No hektāra 4 kubikmetri koksnes dabiski atmirst. Šajā procesā izdalās ogleklis – apmēram 4 tonnas. Ja piecos gados izcērt 20 kubikmetrus koksnes no hektāra, tad egles mūžā to var darīt 16 reizes. Tas nozīmē, ka koksnes ražas pieaugums ir 320 kubikmetri no hektāra. Ja 4 kubikmetrus, kas sapūst, sareizina ar 80 gadiem, tad no faktiski katru gadu mežā pieaugušajiem 8 kubikmetriem koksnes puse ir aizgājusi bojā un ogleklis izkūpējis gaisā. Tātad oglekļa emisija faktiski nav notikusi pozitīvā virzienā.

Kāda ir meža ražība?
Meža ražībai nevajadzētu būt mazākai par 400-500 kubikmetriem no hektāra, lai notiktu oglekļa emisija. “Ja tiek izmantots labas kvalitātes stādāmais materiāls, mežs ir jācērt agrāk, nekā tagad nosaka noteikumi. Mazāka diametra nobriedusi koksne ir vērtīgāka,” uzsver G.Grīnšteins. Salīdzinot koka un cilvēka mūžu, sabiedrībai visvērtīgākais ir cilvēks darbspējīgā vecumā. Tāpat kā bērnu audzināšanā arī mežā vispirms ir jāiegulda līdzekļi un darbs. “Briestaudze ir jāizmanto tad, kad tas ir ekonomiski visizdevīgāk, nevis jāgaida, kad koki noveco un sapūst tikai tāpēc, lai pūcēm būtu dobumi un citiem aizsargājamajiem putniem ligzdošanas vietas,” skaidro G.Grīnšteins. Viņš secinājis, ka tādējādi tiek ierobežota dabas daudzveidība.
Veidojot noteikumus dabas aizsardzībai, attīstās monopolsugas. G.Grīnšteins secina, ka ir savairojušās žagatas un vārnas, kas iznīcina mazo dziedātājputnu ligzdas. “Meža īpašnieki nav ne dabas, ne dzīvnieku nīdēji, taču vēlas saskaņot dabas un ekonomiskās intereses. Tas nozīmē, ka arī saimnieciskajos mežos var būt dabas retumi, dižkoki, kas veido ainavu. Ja mežu īpašnieki būtu neapzinīgi, tad ogotājiem un sēņotājiem viņu mežā nebūtu, ko lasīt,” pamato G.Grīnšteins. Situācija liecina, ka vairāk ir tādu meža īpašumu, kur tiek labi saimniekots. Nav tiesa, ka jaunaudzē nav mellenāju un brūklenāju, kā arī sēņotnes. Mežkopis var parādīt, ka viņa jaunaudzē ogu mētras ir skaisti sakuplojušas, turklāt viņš tur salasījis baravikas.
“Manuprāt, gudri par mežu runā tie, kuriem tas nav īpašumā. Ja manā mežā būtu melnā stārķa ligzda, tad ap to neskartiem jābūt 200 hektāriem, veidojot liegumu. Tas nozīmē, ka man kompensācijā vajadzētu saņemt nevis 200 eiro par hektāru gadā, bet 3000-5000 eiro, jo tik daudz var iegūt no hektāra meža. Tā būtu adekvāta atlīdzība īpašniekam,” norāda G.Grīnšteins. Tiesa, viņš atzīst, ka svarīgs ir arī īpašnieka godaprāts. Kopjot jaunaudzi, viņš ir atstājis trīs priedes, kas neatbilst nākotnes koka statusam. Tām ir līkumots stumbrs, bet paliks priekam par dabas daudzveidību.

Var radīt riskus meža īpašniekiem un dabai

Domāju, ka noteikumu grozījumi, kas paredz samazināt koku ciršanas diametru un vecumu, radīs riskus meža īpašniekiem, vismaz lielākajai daļai, nevis palīdzēs. Jāņem vērā, ka lielākā daļa meža īpašnieku ir lauku iedzīvotāji ar nelieliem īpašumiem, kas uzmanīgi neseko līdzi mežu politikas un likumdošanas pārmaiņām.

Brīdina par padomdevējiem - krāpniekiem
Tā vietā viņi paļaujas uz to, ka kāds zinātājs palīdzēs saprast, ko ar mežu vislabāk darīt. Problēma tā, ka šie “zinātāji” nereti ir negodprātīgi uzņēmumi, kas dažādos veidos mēģina no īpašniekiem izdabūt koksni, tāpēc noteikumu grozījumi radīs meža īpašniekiem vēl lielākus riskus kļūt par krāpnieku upuriem.
Krāpnieciskas iespējas ir vairākas: 1) Īpašniekam pieder mežs, kas vēl daudzus gadus nebūs cērtams pēc vecuma, tāpēc viņš ir ar mieru to lēti pārdot. Tad izrādīsies, ka mežu pēc caurmēra var nocirst jau tagad, un uzpircējs nocirtīs mežu, pārdos kokus un būs iedzīvojies uz īpašnieka rēķina; 2) Ja īpašnieks savu mežu nepārdod, viņš var ļauties kādam mežizstrādes uzņēmumam, kas biedē, ka mežs “sapūs” vai dabas aizsardzības dēļ to aizliegs cirst un pierunā nocirst pēc iespējas ātrāk, tas ir, pēc caurmēra. Īpašnieks var nebūt pievērsis uzmanību tam, ka, cērtot pēc caurmēra, mežs būs obligāti jāatjauno ar augstvērtīgiem un dārgiem stādiem.

Palielināsies mežu ciršanas intensitāte
Iemesls, kāpēc pret noteikumu grozījumiem iebilst dabas aizsardzības organizācijas, arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, nav rūpes par meža īpašnieku interesēm, bet draudi, ko šie grozījumi radīs dabai. Īpaši svarīgi atcerēties, ka noteikumu grozījumus paredzēts attiecināt arī uz valsts mežiem. Ja šie grozījumi tiešām būtu tikai pretimnākšana mežu īpašniekiem, kā tas tiek pasniegts, šis būtu pavisam cits stāsts, jo vispārīgos vilcienos no dabas daudzveidības viedokļa svarīgāki ir tieši valsts meži.
Diemžēl pašreizējā redakcijā visas tālāk minētās sekas skars arī valsts mežus, iespējams, pat lielākā mērā nekā privātos. Pirmkārt, šie grozījumi palielinās mežu ciršanas intensitāti dažās turpmākajās desmitgadēs. Tātad vēl vairāk augs izcirtumu platības un pastiprināsies mežu fragmentācija. Formāli gan mežu platība no tā nesamazināsies, jo Latvijā mežam tiek pieskaitītas arī izcirtumu platības. Intensīvāka ciršana nozīmē arī to, ka ik gadu tiks izpostīts lielāks putnu ligzdu skaits. Jau šobrīd tie ir vairāk nekā 50 tūkstoši ligzdu ik gadu “Latvijas Valsts mežu” apsaimniekotajos mežos vien, un būs arī lielāks traucējums mežā. Piemēram, melnais stārķis un citas aizsargājamas putnu sugas var ligzdu pamest tikai trokšņa dēļ pat tad, ja pats ligzdas koks nocirsts netiek.

Vēlme “nolaist latiņu” atstās ilglaicīgas sekas
Ciršanas intensitātes pieaugums būs nosacīti īslaicīgs - dažas desmitgades, taču noteikumu grozījumiem, kas paredz “nolaist latiņu”, cik ilgi mežam jāļauj augt, būs arī ilglaicīgas sekas. Turklāt tās, visticamāk, būs neatgriezeniskas (vismaz līdz brīdim, kad noteikumi tiks grozīti pretējā virzienā): samazināsies vecu mežu platības, kas ir tieši nozīmīgākās no dabas saglabāšanas viedokļa, un mežos būs mazāk resnu koku. Tātad būs mazāk augu un dzīvnieku sugu, kam Latvijas meži var nodrošināt piemērotas dzīvotnes.
Jāuzsver, ka noteikumu grozījumiem nav veikts ietekmes uz vidi objektīvs novērtējums. Tiesa, atsevišķus aspektus ir vērtējis tas pats meža ekonomikas speciālists, kas gatavojis noteikumu grozījumu ekonomisko pamatojumu. Zemkopības ministrija ir rīkojusi formālas diskusijas, taču pēc būtības dabas aizsardzības organizāciju iebildumus nav uzklausījusi. Tā vietā ministrija mēģina pārliecināt sabiedrību ar puspatiesībām un meliem. Īsāk sakot, šie noteikumu grozījumi vēl vairāk saasinās problēmas Latvijas mežu apsaimniekošanā un vēl vairāk attālinās mūs no mērķa nodrošināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, kas ietver arī dabas daudzveidības saglabāšanu.
Aptauja, ko pēc Latvijas Ornitoloģijas biedrības pasūtījuma savulaik veica “Latvijas Fakti”, parāda, ka vairāk nekā 70 procenti meža īpašnieku neatbalsta jaunāku mežu ciršanu.

- Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Koki ir meža raža, kas jāvāc

Kategorijas