Roza

2020. gada 24. marts 00:00

Brīdi paklusējusi, it kā iegrimusi atmiņās vai varbūt šaubās, Roza turpināja:
- Trīs dienas bija atlikušas līdz manai mājās braukšanai, kad blakus pludmales zvilnī apgūlās iesirms, augumā ražens kungs un stādījās priekšā kā Vladiks no Maskavas. Jau no pirmajiem vārdiem sapratām, ka starp mums dzirkstī tās īpašās izjūtas, kas liek tiekties vienam pēc otra, kad aizmirstas gadu skaits un jauneklīgs flirts liek uzbangot asinīm. Vladiks ilgus gadus dzīvojot viens, jo sievai viņa klātbūtne kļuvusi grūti paciešama, bet meita jau pirms tam pārcēlusies uz ārzemēm.
Es, protams, pie sevis pavīpsnāju – kūrortos jau pārsvarā šķirteņi un atraitņi… Bet vai gan man daudz bija ko zaudēt? Pielaulāta vīra man tā arī nekad nav bijis. Daži, kas izrādīja simpātijas, ar laiku attālinājās. Viens otrs gan godīgi atzinās – nevarot pierast, ka dāma augumā prāvāka. Ak, ko nu par to…
Šī acumirklīgā iemīlēšanās ļāva justies vieglprātīgai – kaut vai šīs trīs atlikušās dienas vienkārši baudīt! Nedomāt par to, kas būs rīt; ko par to domās paziņas, jo tādu tur vienkārši nebija; nezīlēt kārtīs un kafijas biezumos, vai viņam tas ir nopietni un vai mūsu kopējai nākotnei ir izredzes…
Mums ar Vladiku uzreiz saskanēja, jo viņš bija jautrs un aizrautīgs, runātīgs, asprātīgs un bezgala uzmanīgs, turklāt ļoti saprotoši pieņēma manus kompleksus. Es ne reizes nedzirdēju kādu neveiklu frāzi vai joku par manu lieko svaru - Vladiks to uzskatīja par dabisku un normālu. Līdz ar to es spēju atbrīvoties un galu galā uz laiku par šo visu aizmirst.
Vladiks bija noīrējis auto, tāpēc es ar prieku atsaucos aicinājumam kopīgi izbraukt kādu līkumiņu. Tas līkums izrādījās pamatīgs – mēs apceļojām pusi Kipras. Viņš ar sajūsmu metās mani fotografēt – pie ziedošiem krūmiem un skulptūrām, zem palmām un platānām, pie jūras un kalnos… Viņam pat izdevās mani pierunāt uzsēsties ēzeļa mugurā, lai gan no zirgiem un ēzeļiem man ir paniskas bailes jau kopš bērnības, turklāt ar manu svaru... Vladiks bija lielisks fotogrāfs – caur fotoobjektīvu saskatīja visādas nianses un fona nepilnības. Viņš prata mani nostādīt tā, lai es izskatītos tikai nedaudz korpulenta un smuka.
Uz kopīgu kadru gan man viņu neizdevās pierunāt: tā esot slikta pazīme – pirms kāzām kopā fotografēties. Es gan neko tādu nebiju dzirdējusi, bet prātā kā baznīcas zvani dunēja divi vārdi – pirms kāzām! Vai nu gluži bez iemesla viņš tā būtu teicis?
Kopīgi pavadītais laiks trīs dienu un nakšu garumā mūs ļoti satuvināja. Katra mana šūniņa vibrēja – esmu iemīlējusies! Vladika vairākkārtīgi atkārtotā frāze “pirms kāzām” mani burtiski spārnoja. Tās bija mana mūža skaistākās dienas, kuras vainagoja pamatota cerība – varbūt...
Diemžēl tas rīts, kad man bija jāaizlido, pienāca nežēlīgi ātri, un es nedrīkstēju pārdomāt – jau nākamajā dienā man vajadzēja būt darbā. Vladiks gan centās mani pierunāt, lai palieku, mums taču tik labi viss sanāk, bet es atbildē smejot atgādināju savu lūgumu par vienu kopīgu fotokadru, uz ko viņš atbildēja ar savu noraidoši cerīgo – pirms kāzām kopā fotografēties ir slikta pazīme…
Galu galā pienāca tā stunda, kad nācās doties uz lidostu. Vladiks mani pavadīja, uzdāvināja rožu pušķi un solījumu nepazust no manas dzīves. Pēc tam mēs regulāri sazvanījāmies, sazinājāmies sociālajos tīklos. Es viņam sūtīju savas fotogrāfijas, viņš retu reizi atsūtīja kādu savu bildi. Pārsvarā tās līdzinājās Kiprā uzņemtajām – no liela attāluma un mazliet neskaidras. Vladikam ļoti nepatika sevi skatīt bildēs – viņš mēdza teikt, ka tikai izbojājot kadru, lai gan es tā nedomāju. Kaut arī liels, tomēr proporcionāls vīrieša augums bildei piedod nozīmīgumu, pamatīgumu.
Pēc pāris mēnešiem sarunas tā kā drusku apsīka, jo Vladikam sākās intensīvs projektu atskaišu posms, tomēr viņš ik dienas sūtīja īsziņu bučas un sirsniņas un vēl arvien kavējās kaislīgās atmiņās. Tad kādā brīdī vienkārši iestājās pauze, kuras klusumu es izlēmu nepārtraukt. Tā nemanot pagāja gada nogale ar bezgala skumjiem un vientulīgiem svētkiem, un tikpat klusi aizritēja viss janvāris.
Kaut kad ap Valentīndienu Vladiks beidzot piezvanīja un ierosināja kopīgi pavadīt atvaļinājumu – tajā pašā laikā un tajā pašā viesnīcā, kur mēs satikāmies. Es sajūsmā pacēlos spārnos un jau pēc pāris dienām palielījos ar rezervēto aviobiļeti.
Ar savas biļetes iegādi Vladiks nesteidzās, teica, ka esot kaut kādi finansiāli sarežģījumi, bet tuvākajā laikā viss atrisināšoties. Piedāvāju savu palīdzību, jo ilgus gadus strādāju par galveno grāmatvedi, bet Vladiks atteicās. Problēma neesot grāmatvedībā. Neko vairāk es tā arī neuzzināju. Kad sadomāju pati kaut ko skaidrot, attapu, ka nemaz nezinu, kur viņš strādā. Teica, ka vadot lielu celtniecības firmu Maskavā, un viss.
Marta sākumā Vladiks it kā saslima, it kā kaut kur citur aizlidoja kārtot neatliekamas darīšanas, tāpēc nedēļu pirms plānotā atvaļinājuma no viņa nesaņēmu ne ziņas. Tomēr es nezaudēju cerību.
Atlidoju viena. Pagāja divas nedēļas – ilgu un neziņas pilnas, bet no Vladika nebija ne ziņas. Es centos viņu sazvanīt, bet telefons vai nu klusēja, vai stāstīja par abonentu ārpus zonas. Es vēl joprojām cerēju un gaidīju. Baidījos iziet no viesnīcas – ja nu Vladiks ierodas un mani nesastop?
Tā aizritēja arī atlikušās divas nedēļas – negāju tālāk par pludmali – vietu, kur viņš mani pirms gada uzrunāja, un neielaidos nekādās citās attiecībās, lai gan kāds pusmūža anglis ļoti centās mani iespaidot. Prātā bija tikai viena doma – ja nu atlido Vladiks…
Tomēr viņš neatlidoja. Sociālajos tīklos viņa profilos nebija manāmas nekādas aktivitātes, telefons bezcerīgi klusēja. Es nezināju, ko domāt. Ticamāka šķita versija, ka Vladikam kas nopietns atgadījies. Slimība? Apcietinājums? Bet varbūt vienkārši mainīts telefona numurs? Kur gan viņš bija pazudis un pēc tam atkal atradies, lai pazustu pavisam?
Apņēmusies vīrieti aizmirst, atgriezos mājās un ierakos visādos darbos. Tomēr nākamā gada martā aviokompānija atsūtīja izdevīgu piedāvājumu, un – es atkal padevos naivajai cerībai. Ja nu viņš sagādā man pārsteigumu…
Kad Vladiku tajā pašā viesnīcā nesagaidīju arī šajā reizē, stingri nosolījos – aizmirsīšu! Vairs nelidošu uz Kipru! Ja Vladiks mani gribētu atrast, viņš taču jau sen to būtu izdarījis! Loģiski, vai ne? – Roza sāji iemējās un sapurināja dabiski blondās matu cirtas.
-Tomēr es atlidoju, un arī šogad esmu šeit, kaut vai tāpēc, ka reizēm dzīvē notiek negaidīti brīnumi. Kādai manai paziņai pēc četru gadu prombūtnes no Altaja atgriezās vīrs. Tiesa, viņi gan palaikam sazinājās, bet varbūt visiem tādas iespējas nav, - Roza drīzāk prātoja, nevis jautāja. – Ja nu Vladiks to darba nepatikšanu dēļ ielikts aiz restēm?

Es nudien nezināju, ko Rozai atbildēt. Apjautu, ka variantu “viņš viņu pametis” sieviete nepieļauj ne tik, cik melns aiz naga. Klausoties sievietes stāstu, man vairākas reizes radās tieši tāda nojauta, jo galu galā tieši tā beidzas lielākā daļa kūrorta romānu. Turklāt tā nozušana uz pāris mēnešiem, negaidītā atrašanās un vēl viena noslēpumaina pazušana...
- Jā, var būt visādi, - bildu.
Tad mirkli apdomājos un klusiņām jautāju:
- Bet ja nu viņš vairs nekad šurp neatlido?
Roza ilgi klusēja, pirms ierunājās no jauna:
- Es esmu par to domājusi. Bieži. Un pēc tam man kļūst bezgala skumji. Un gribas raudāt. Tāpēc, ka saprotu – viņš var neatlidot…
Tagad ilgi klusēju es, jo redzu, cik nervozi kļuvuši Rozas pirksti. Tad atceros melno apspīlēto minikleitu un pusmūža britu ar apsārtušo seju, Rozas tekalēšanu ap piknika grozu un šampanieša pudeles paukšķi…
– Tomēr cerība satikt kādu citu, līdzīgu viņam, taču pastāv? – beidzot iejautājos. - Ja jau vienreiz tas izdevās, kāpēc gan ne atkal?
- Viņam līdzīgu? – Roza dusmīgi izsaucās. – Jūs varbūt domājat, ka šis Stīvs ir līdzīgs Vladikam? Pat ne druskas. Viņi atšķiras viens no otra kā diena no nakts!
Jūs taču viņu redzējāt, vai ne? Alus kubuls ar spēcīgu viskija piejaukumu! Es viņam nopērku šampanieti, bet šis visu izlej zemē un pasaka, ka tādu smaržūdeni nedzerot!
Redzēju, kā Rozā uzvirst aizvainojums. It kā sausās skaidās būtu iemests sērkociņš. Skarbi vārdi vēlās no viņas mutes brāzmainā vilnī, protams, “alus kubula” adresē. Klausījos viņu un domāju: “Bet ko tad tu gāji, tas taču jau pirmajā acumirklī bija redzams, kas tas ir par tipu!”
Mans glābējzvans noskanēja mazmeitiņas balsī – brīdī, kad nogurusi no mazo lellīšu pārvietošanas no ratiem uz soliņa un atpakaļ, viņa sagribēja padzerties. Mums abām tas nozīmēja – lēnām jāripina uz māju pusi, jo tuvojas dienasvidus miedziņa laiks. Roza no sola piecēlās reizē ar mani, kā nekā – mums ceļš uz vienu pusi. Neiebildu, lai gan viņas stāsta noslēguma daļa mani bija nogurdinājusi. Vien cerēju kādā izdevīgā brīdī pajautāt, vai melno minikleitu viņa nopirkusi Kiprā vai tomēr jau iepriekš.
Vēl kādu ceļa gabaliņu sūrojusies par savu dzīvi, viņa pati pievērsās šai tēmai.
- Draudzene Ļena par manām neveiksmēm ar vīriešiem izteicās skarbāk. Es pati esot vainīga, ka ģērbjoties maisos, izturoties kā mūķene un, ja arī kādu pielaižot tuvāk, tad tūlīt sākot regulēt, audzināt, pārtaisīt pēc sava prāta un aptekalēt. Bet kā tad neaptekalēsi, ja šis neprot ne desu nogriezt, ne maizīti smuki apsmērēt, ne ābolu nomizot, kur nu vēl tādu smalku lietu kā šampanieša pudeli attaisīt? Zinu - ja es to darīšu, tad sanāks gan ātrāk, gan skaistāk. Par tiem maisiem varbūt arī Ļenai taisnība – tās krītošās kleitas labi nosedz visus defektus, tāpēc šķiet ērtas un piemērotas. Kolektīva pasākumu bildēs redzu – trīs brangas dāmas stāv svinīgās kleitās, kas iztālēm izskatās pēc mūku talāriem, un baidās pasmaidīt, lai apaļie vaigi seju nepadarītu vēl platāku. Ļenai taisnība – jāstrādā pie ēšanas ieradumiem, jāsāk vingrot, nūjot vai soļot. Viņa to dara, tāpēc tagad valkā XL izmēra drēbes. Atzīšos – man pietrūkst gribasspēka. Turklāt Vladikam es patiku tāda, kāda še stāvu. Ļena man atsūtīja dažas bildes ar ieteikumiem modernākam apģērbam – skaisti sašūtas kleitas, ar gudri nomaskētu viduslīniju, arī īsākas un stilīgākas, tikai šuvēju meklēt man nebija laika. Pieņēmu, ka ārzemju veikalos ir viss un tātad būs arī lielo izmēru kleitas. Tomēr izrādījās, ka pat šeit ko piemērotu nav tik vienkārši atrast. Labi, ka sastapu kādu krievu pārdevēju, viņa uzreiz zināja, ko piedāvāt. Būšot gan vasarīgi, gan svinīgi, gan kārdinoši pievilcīgi. Uzticējos viņai un nopirku īso, melno kleitiņu. Kamēr uzlaikoju kabīnē, šķita, ka izskatos patiešām stilīgi un seksīgi – pārdevēja arī tā nepārtraukti skandināja. Kad atgriezos viesnīcā un vēlreiz to uzvilku mugurā, sapratu, ka es nemaz sev nepatīku. Tad atgādināju, ka esmu taču ieradusies pēc pārmaiņām, pēc jaunām izjūtām un mīlestības, un – pielāgojos tām, uz kurām atskatās, kurām ķeras. Tad nu arī pieķērās… viendienītis.
Roza smagi nopūtās. Bet es domāju, ko viņai teikt. Kā mežā sauc, tā atskan? Meklējot attiecības kūrortos, jārēķinās ar nenopietnu attieksmi? Nevajag pārdzīvot tādas saskarsmes, kas ilgusi trīs dienas, beigas? Gan jau atradīsies cits? Daudz dzirdētas un nodeldētas patiesības...
Katra vientuļa sieviete taču cer un ilgojas satikt savu vienīgo un īsto mīlestību, tikai ceļi mēdz būtu ļoti atšķirīgi - vieni īsāki, citi garāki. Gan jau reiz paveiksies arī viņai – iepazīšanās iespēju ir tik daudz! Ar šo domu arī šķīrāmies, un man šķita – Rozas acīs iemirdzējās cerība.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Roza

Kategorijas