25.marts – atmiņās un fotogrāfijās

2020. gada 27. marts 00:00

150

Šķiršanās sāpes, bezspēcība pārspēka priekšā, šoks, neizpratne, bailes... Iespējams, tieši spēcīgo pārdzīvojumu dēļ 1949.gada 25.marts kļuvis par vienu no mūsu tautas vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem.
Šobrīd noteiktās ārkārtas situācijas dēļ valstī nenotika piemiņas pasākumi deportāciju atcerei, bet tas neko nemaina, jo atmiņas ir dzīvas.

Nebija piemiņas pasākuma politiski represētajiem
“Biju pie piemiņas akmens politiski represētajiem Gulbenes dzelzceļa stacijā. Iededzu svecītes. Piemiņas vietā atnāca vēl viens politiski represētais ar ziediem. Cits varbūt mājās iededz svecīti un domās ir kopā ar saviem mīļajiem, kuru vairs nav, vai varbūt aiziet uz kapiņiem pie tuviniekiem. Šoreiz mums nav kopīga pasākuma, bet pats par sevi saprotams, ka savā starpā sazināmies, dalāmies šīs dienas noskaņās, pārcilājam fotogrāfijas un domās esam skarbās pagātnes notikumos,” stāsta Latvijas Politiski represēto apvienības Gulbenes nodaļas priekšsēdētāja Aira Anča.
Viņai bija tikai pieci gadi, kad viņas septiņu cilvēku ģimeni izsūtīja uz Amūras apgabalu. Meitenei tālais brauciens iespiedies atmiņā kā kaut kas drausmīgs. “Tagad diemžēl esmu palikusi viena. Vectēvs nomira izsūtījumā, nav vairs arī ne brāļu, ne māsas, kuri izvešanai tika paņemti no skolas sola,” saka A.Anča.
Nav vairs arī sādžas, kurā izsūtījumā dzīvoja Airas ģimene. Tās vietā ir aizaudzis mežs, kurā nav atrodams vectēva kaps. “Pirms diviem gadiem, kad fonds “Sibīrijas bērni” organizēja braucienu uz Amūras apgabalu, man bija kājas operācija, tāpēc nevarēju tajā piedalīties. Ir pagājis ilgs laiks, tāpēc maz cerību, ka varētu atrast kādu, ar kuru kopā mācījos sādžas skolā,” spriež A.Anča. Viņas tēvs strādāja taigā, bet māte – kolhoza grāmatvedībā. Tiesa, sākumā mātei nācās strādāt uz dzelzceļa, kur vasaras karstajā saulē bija sevišķi grūti.

Vecāki strādāja meža darbos
Gulbenietis Jānis Brūniņš vēl nebija dzimis, kad viņa vecākus un vecvecākus izsūtīja uz Tomskas apgabala Parabeļas rajona Pokrovkas ciemu. “Manai māsai Maijai bija tikai seši mēneši, kad viņai kopā ar vecākiem vajadzēja pārciest tālā ceļa un izsūtījuma gadu grūtības. Vecākās māsas Guntas, kurai tolaik bija pieci gadi, nebija mājās, kad ģimeni savāca promvešanai. Viņu pie sevis paņēma tēva māsa,” stāsta J.Brūniņš.
Sibīrijā Jāņa vecāki strādāja meža darbos. Vietējo iedzīvotāju attieksme kļuvusi labvēlīga, redzot, kā latvieši strādā. “Tēvs stāstīja, ka tur zivis varēja ar rokām saķert. Tagad nožēloju, ka par maz interesējos un jautāju. Vecāki atgriezās 1956.gada oktobrī, un nākamajā gadā piedzimu es,” saka J.Brūniņš.
Sibīrijā 1953.gadā piedzima viņa māsa Ruta. “Kad pēc atgriešanās Latvijā Rutai jautāja, kāds ir viņas vārds, māsa esot teikusi – sibirjačka,” piebilst Jānis.

Muzejā glabā atmiņas par izsūtītajiem
Gulbenes vēstures un mākslas muzejā ir izsūtīto atmiņu stāsti. Mirdza Kalēja (Vārdaune) savās atmiņās secinājusi, ka izsūtīšana bija paņēmiens iznīcināšanai.
“Apguldīju savu deviņus mēnešus veco meitiņu, arī pati taisījos nakts atpūtai. Pēkšņi skaļi sitieni verandas durvīs un sauca, lai atver durvis milicijai. Es atvēru durvis, istabā sanāca bruņoti miliči. Es tiku izvesta no mājas un izsūtīta uz Sibīriju, bez vainas vainīgā, ar bērniņu uz rokām. Mūs ar mantām aizveda uz Gulbenes staciju. Tur mums pavērās skatam mūsu nākotnei nolemtais dzīves ceļš – daudzie lopu vagoni uz sliedēm. Tuvu vagona sāniem bleķa krāsniņa ar dūmvadu jumtā. Tā bija kurināma ar akmeņoglēm, paredzēta vagona apsildīšanai, ūdens un ēdiena uzsildīšanai. Pie otriem vagona sāniem paslēpta nepieciešamā “šķirba” grīdā. Vagona abos galos guļamās lāvas, augšējās un apakšējās, vai vagona grīda. Un tad – vagonu grūdieni – viens, otrs, un vagoni l-ē-n-i, s-m-a-g-i sāka slīdēt projām no Gulbenes. Vagonā tanī brīdī bija pilnīgs klusums. Katrs atvadījās no dzimtās puses varbūt uz neredzēšanos. Tā sākās mūsu rīti un beidzās vakari uz klabošajiem riteņiem. Tālāk un tālāk projām no dzimtās vietas, no dzimtenes,” tā izsūtīšanu atceras M.Kalēja.
“Skolā stundas vidū mūsu klasē ienāca kāds no skolotājiem un paaicināja mani ārā. Tur mani sagaidīja viens no vietējiem varasvīriem un krievu karavīrs ar šauteni. Man tika paskaidrots, ka mūsu ģimene, arī es, kaut man bija 13 gadi, tiekot izsūtīta un lai sekojot viņiem. Pa ceļam mani pavadoņi centās iestāstīt, ka nekas traģisks tas neesot, ka arī tur izsūtījumā varēšot turpināt mācīties. Taču man tas likās kaut kas šausmīgs – priekš manis dzīve bija beigusies. Mani aizveda uz Jaungulbeni, kur vecās sērkociņu fabrikas teritorijā jau stāvēja kravas automašīnu kolonna ar izsūtītajiem. Mūs noturēja kravas mašīnā gandrīz visu dienu, tad aiztransportēja uz Gulbenes dzelzceļa staciju, ievietoja lopu vagonā ar restēm. Tā mēs tur tikām turēti līdz nākamajai dienai, kad ešelons tika sūtīts projām uz austrumiem,” atmiņās raksta Gunārs Kārkliņš.

Fakti

No Gulbenes apriņķa 1949.gada martā tika izsūtīti 1668 cilvēki, pēc marta – vēl 8 cilvēki.
Ceļā uz izsūtījuma vietām un izsūtījumā dzimuši 6 bērni.
Notiesātie, kas pēc soda izciešanas nosūtīti specnometinājumā pie ģimenēm – 41.

Pavisam kopā tika izsūtīti 1723 cilvēki. Vecumā no 16 līdz 60 gadu vecumam bija 56 procenti izsūtīto, līdz 16 gadu vecumam – 27 procenti, vecāki par 60 gadiem – 17 procenti izsūtīto.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

25.marts – atmiņās un fotogrāfijās

Kategorijas