Aicina tautiešus Latvijā palikt mājās

2020. gada 27. marts 00:00

987

Dvīņumāsas Ance un Andra Lauvas-Salnājas jau labu laiku par savām mājām sauc ne tikai dzimto Stradu pagastu un Gulbenes novadu, kur dzimušas, skolojušās novada valsts ģimnāzijā, kur stiprinājušas savu ticību katoļu baznīcā. Nu viņām mājas ir arī dažādās Eiropas Savienības valstīs, jo māsas ir gribējušas un spējušas atrast savu vietu brīvajā darba tirgū. Arī šobrīd, kad pasauli pārņem COVID-19 karantīna, māsas ir aiz Latvijas robežām un nesteidzas meklēt patvērumu dzimtajā zemē. Andra ir “iestrēgusi”, jo atvaļinājumā no Vācijas aizbrauca pie māsas Polijā.

Ance: “Ja būsim vienaldzīgi, būs kā Itālijā.”
“Par koronavīrusu nopietnāk sāku domāt marta sākumā, jo kolēģi darbā jau par to sāka vairāk runāt. Kamēr tas bija Ķīnā, tikmēr cilvēkiem kopumā bija vienalga. Uztraukums cilvēkos sāka parādīties, kad vīruss nonāca līdz Eiropai. Kolēģu vidū, protams, bija gan panikas cēlāji, gan tādi, kuriem vienalga. Manuprāt, panikas cēlāji šobrīd ir visbīstamākā cilvēku grupa, jo viņi ar savu paniku var pārlieku sabiedēt citus, un beigās tas nav labi neviena cilvēka emocionālajam stāvoklim,” saka Ance.
Daži panikas cēlāji no viņas darbavietas esot sākuši izvairīties no Ances, jo viņa pastāvīgi klepo. Šādas attieksmes dēļ Ance jutusies pārsteigta, jo viņa klepo astmas dēļ. “Es piekrītu, ka situācija ir nopietna un ka koronavīrusu nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar sezonālo gripu, tomēr jāiegaumē, ka haoss un panika situāciju labāku nepadarīs,” uzskata Ance.
Viņa priecājas, ka atrodas Polijā, kur jūtams - valdībai tiešām rūp valsts iedzīvotāji, jo COVID-19 testu, ja ir aizdomas par saslimšanu, ir iespējams veikt par brīvu. Viņa uzsver - Polija kopā ar Dāniju bija pirmās valstis Eiropas Savienībā, kuras noslēdza robežas. “Uzskatu, ka Polija izdarīja pareizi, kaut arī šis lēmums mani ielika stresa pilnā situācijā. Es saprotu, ka daudziem, iespējams, ir grūti saprast, kāpēc Polijas valdība neļauj pat braukt cauri valstij, ja tev nav darba līguma Polijā. Uzskatu, ka tas ir tāpēc, ka viņiem rūp savas valsts cilvēki, jo caurbraucēji tik un tā var būt vīrusa pārnēsātāji - viņi taču nebrauks bez apstājas, būs taču nepieciešamas kādas pieturvietas. Un tādā veidā vīruss var tikt vēl vairāk ienests Polijā, tāpēc atbalstu, ka neviens svešais vairs netiek laists cauri,” saka Ance.
Viņai pašai pietika attapības laikus atgriezties Polijā pirms robežu slēgšanas. “Bija tāda situācija, ka 13.marta vakarā, kad tika paziņots par robežas slēgšanu ar 15.martu, es atrados brīvdienās pie māsas Vācijā. Manas poļu draudzenes man rakstīja un zvanīja par notiekošo, mudināja braukt atpakaļ, kamēr robežas vēl nav noslēgtas. Man jau nebūtu problēmu atgriezties arī vēlāk, jo man ir darba līgums Polijā, taču māsai bija plānots braukt uz Poliju brīvdienās, bet viņai līgums ir Vācijā. Līdz ar to nebija citas izvēles, kā vien atgriezties agrāk. Kaut arī atgriezāmies Polijā pirms robežu slēgšanas, kas nozīmē, ka nav obligātās karantīnas, par kuras neievērošanu Polijā tiek uzlikts 5000 zlotu (apmēram 1090 eiro) sods, no 20.marta - 30 000 zlotu (apmēram 6500 eiro), tomēr izlēmām ievērot karantīnu, domājot par citiem cilvēkiem, jo ieceļojām no riska valsts,” stāsta Ance.
Viņa uzskata – COVID-19 liek cilvēkiem saprast, ka mēs dzīvojam uz vienas planētas, līdz ar to savā ziņā esam kopiena.

Andra: “Gripa vai COVID-19? Inficēto skaits aug.”
“Man un māsai 5.martā bija dzimšanas diena, un es biju darbā paņēmusi brīvu dienu, jo bija plānots, ka māsa atbrauks ciemos. Berlīnē tobrīd bija mazāk par desmit ar COVID-19 inficēto. Neviens publiski neizrādīja paniku, bet veikalu plaukti pamazām sāka tukšoties,” saka Andra. Māsa atbraukusi, bet nekādas izklaižu vietu apmeklēšanas nenotika. Ance palika māsas mājoklī. Andrai bija jāiet uz darbu līdz pat 13.martam. Viņa sapratusi – atklāta tipa ofisā ir liela iespējamība inficēties, jo visi cilvēki taču ir saskarsmē, visi elpo. “Bieži ofisā kāds klepoja, un klepoju arī es. Vai kāds izrādīja paniku? Nē, jo tā taču gripa! 12. un 13.martā, kad jau izskanēja runas par Vācijas iespējamo iekļaušanu “sarkanajā zonā”, ofisā arī bija jūtams satraukums un cilvēki komandā sāka pieprasīt iespēju strādāt attālināti no mājām. Mana komanda ir 25 cilvēki,” atklāj Andra.
Viņa pati ar 16.martu jau sen bija plānojusi atvaļinājumu, kuru gribēja pavadīt Polijā. Un viņas abas aizbrauca, zinādamas, ka tur kopā ievēros 14 dienu karantīnu. Tur Andra attālināti ar bažām turpināja sekot COVID-19 uzvaras gājienam Vācijā. Viņa zina stāstīt, ka sākumā mediķu attieksme pret COVID-19 inficētajiem bijusi vieglprātīga. “Diviem citiem maniem kolēğiem bija briesmīgs klepus un spēcīgas kakla sāpes, tāpēc ārsti iedeva “zilo lapu”, taču - tikai uz pāris dienām. COVID-19 testi vispār netika veikti, jo jaunajiem jau nevajag. Zinot par šādām situācijām, nemaz nepārsteidz fakts, ka inficēto skaits turpina pieaugt arvien straujāk un straujāk,” secina Andra.
Viņa saka, lai tautieši Latvijā nedomā, ka viņus šī slimība neskars. “Galvenais risks ir lielās masas, kas šobrīd atgriezušās Latvijā, un pašizolācijas ieteikumu ignorēšana. Tas ir drauds gados vecākiem cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām. Ikvienam, kuram jāievēro pašizolācija, es gribu atgādināt: “Tavus vecvecākus lūdza doties karot, tevi lūdz palikt mājās, pasēdēt uz dīvāna!”,” saka Andra.

Ance
◆ Dzimusi: 1994.gada 5.martā pulksten 23.02.
◆ Tagadēja dzīvesvieta: Krakova Polijā.
◆ Profesionālā pieredze: sāka ar brīvprātīgo darbu, vēlāk strādāja pārdošanā, šobrīd tulko no poļu uz latviešu valodu un strādā mārketinga jomā ar lielāko meklēšanas platformu pasaulē.
◆ Hobiji: rakstīt dzeju, zīmēt, improvizācijas teātris un stāvizrāde (gan pašai uzstāties, gan no malas skatīties).
◆ Mērķi: uzkrāt pieredzi, atgriezties Latvijā un uzsākt savu biznesu.

Andra
◆ Dzimusi: 1994.gada 5.martā pulksten 23.00.
◆ Tagadējā dzīvesvieta: Berlīne Vācijā.
◆ Profesionālā pieredze: brīvprātīgais darbs un “AuPair” (pagaidu darbs viesģimenē – red.) Polijā, pārdošana un klientu apkalpošana pa telefonu, on-line mārketings un klientu atbalsts; kopš 2019.gada aprīļa - on-line mārketinga komandas vadītāja Berlīnē.
◆ Hobiji: stāvizrāde (“Stand Up”), zīmēšana, ceļošana, bungas, lasīšana.
◆ Mērķis: uzkrāt pieredzi, iegūt jaunas zināšanas, ko izmantot atgriežoties Latvijā. “Atpakaļ vēlos būt ne vēlāk kā līdz 30 gadu vecumam,” saka Andra.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aicina tautiešus Latvijā palikt mājās

Kategorijas