Karantīnā

2020. gada 31. marts 00:00

Šis ir tāds savāds laiks. Daudzi runā un domā par slimībām, daži - par apstāšanos un sevis sakārtošanu. Tie, kuri spēcīgi finansēs un ekonomikā, atrod un pamato savas sakarības; tie, kuri aiz bezdarbības nezina, ko pasākt, veido blogus, kas zombē cilvēkiem prātus, un izplata viltus patiesības. “Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,” rakstīja Imants Ziedonis, un tieši pašlaik ir svarīgi “nenojukt”. Tāpēc jau labu laiku izvairos no interneta, turklāt nesanāk jau arī tam laika. Kopš 13.marta Kipras bērnudārzi ir slēgti un nopietni jādomā, kā mājās nodarbināt trīs kustīgus bērnus.
Lai apjaustu situāciju Kiprā, sākumā nedaudz faktu, kas neapšaubāmi ieviesa korekcijas arī mūsu ierastajā dzīvē.
Informācija par to, kurā pilsētā un no kurienes ievests vīruss, šeit nav nekāds noslēpums. Tīmeklī atrodamas aptuvenas norādes par inficētajiem cilvēkiem un iespējamajiem kontaktiem, tāpēc izsekot notiekošajam ir viegli.
9.marts. Kiprā piefiksēts pirmais saslimušais ar koronavīrusu. Kardioķirurgs pēc atgriešanās no Lielbritānijas jeb Apvienotās Karalistes (AK), juzdams vien sagurumu, četras dienas operējis slimniekus, apmeklējis pacientus, ticies ar kolēģiem un ģimenes locekļiem.
12.marts. Viens no saslimušajiem - taksometra šoferis, otrs – septiņdesmitgadīgs brits, pie kura Pafosas slimnīcā paciemojušies radi no AK. Pāris dienas vēlāk uzzināsim, ka no šiem diviem inficējušies vēl 12 cilvēki -medmāsas un ārsti. Slimnīca tiek dezinficēta un slēgta pacientu apmeklētājiem. Iedzīvotājiem tiek ieteikta izvairīšanās no publiskām vietām.
13.marts. Piesardzības dēļ savlaicīgi tiek slēgti visi bērnudārzi un skolas, arī universitātes, institūti un koledžas, kā arī lielākā daļa pašvaldības iestāžu. Tūristi tiek mudināti atstāt viesnīcas un doties mājās. Visi atlidojušie tiek izvietoti dažās attālākajās viesnīcās uz 14 dienu karantīnu.
16.marts. Uz šo dienu jau 41 saslimušajam apstiprināts COVID-19. Prezidents pieņem lēmumu Kipru “hermetizēt”. Tiek slēgtas viesnīcas, restorāni, bāri, teātri, sporta zāles un baseini, rotaļlaukumi un lielākā daļa veikalu. Darba režīmā paliek tikai lielveikali, to apmeklētāju skaits - uz 8 kvadrātmetriem viens cilvēks. Pie ieejas pircējiem tiek mērīta temperatūra, izsniegti cimdi, ja kāds tos nav nopircis pats. Maskas nav obligāta prasība, jo aptiekās to vienkārši nav, turklāt zināms, ka veselos cilvēkus tās maz pasargā.
Savā runā, ko vakarā klausās visi Kipras iedzīvotāji, prezidents apsola kompensāciju vienam no vecākiem, kurš pavadīs laiku mājās pie bērniem, - 60-70 procentus no algas, kā arī visiem tiem, kuru darbavietas uz laiku tiks slēgtas, ir padomāts arī par privātajām struktūrām. No šīs dienas Kipra slēgta visiem iebraucējiem, izņemot pilsoņus, tātad tos, kas no Grieķijas un AK. Tiek domāts par avioreisiem, lai “iesprūdušajiem” atbraucējiem dotu iespēju atgriezties mājās, arī baltiešiem. Tikai aviobiļetes cena gan īstos “krīzes apmēros” – 290 eiro... Ja arī kāds gribētājs atrodas, tad no tiem, kas uz Kipru atlidoja rudenī – uz tūrisma sezonas beigām, un vēl nepaspēja iedzīvoties.
20.marts. Šīs dienas statistika: inficējušies jau 100 cilvēki. Tā kā Kiprā īpašumus iegādājušies daudzi Ķīnas miljonāri, šī valsts savu pilsoņu glābšanai atsūtījusi antiseptiku un 10 tūkstošus vidējā līmeņa masku – medicīniskajam personālam. Darbu uzsāk speciāla nodaļa, kas turpmāk apgādās ar zālēm un ēdienu visus seniorus un riska grupu pārstāvjus.
21.marts. Sala tiek pilnībā izolēta – slēgtas arī aviolīnijas no AK un Grieķijas. Lielveikalu un aptieku apmeklēšanai atsevišķām iedzīvotāju grupām tiek noteiktas konkrētas stundas – līdz pulksten 10.00 apkalpos pensionārus un grūtnieces. Aizveras vēl virkne iestāžu. Pasts ierobežo savu darbību. Tiem, kuriem kārtojamas svarīgas pārrobežu lietas, atliek vērsties pie kurjeru dienestiem.
24.marts. Šīs dienas statistika vēsta: inficējušies 124 cilvēki, 3 miruši. Arī brits, pie kura ieradās divi radinieki. No šodienas pulksten 18.00 līdz 13.aprīlim salā ieviesta komandantstunda – lai aizietu uz darbu, aptieku, banku, veikalu, izvestu pastaigā suni turpat mājas tuvumā vai apciemotu nespējīgu radinieku, jāaizpilda anketa vai jānosūta īsziņa ar personas datiem. Izejot no mājas, līdzi jāņem pase. Pirmreizējais sods – 150 eiro, augstākais – 3000 eiro. Jau vakarā elektroniskā sistēma ir nobloķējusies no pārslogojuma. Tieši tas pats notiek ar “saitu”, kuram visi steidz nosūtīt pieteikumus kompensācijām un pabalstiem. Vairumam šeit pierasts algas saņemt ik nedēļu.
25.marts. Ar šo dienu sākas dzīve jaunā realitātē. Allaž tūristu pilnajās ielās un viesnīcās absolūts klusums. Vien policijas helikopters lidinās virs krasta joslas, lai sodītu vientuļus makšķerniekus. Lasu, ka naktī ielās patrulējušas policijas mašīnas. Numurs, uz kuru nosūtīt īsziņu par neatliekamu vajadzību iziet, nedarbojas joprojām. Izrādās, vakarā pusstundas laikā saņemti apmēram 35 000 īsziņu, sistēma nobloķējusies, un daudzi cilvēki savās vajadzībās devušies, tā arī nesaņēmuši atļauju. Un tie ir tikai 2,9 procenti apzinīgo Kipras iedzīvotāju... Pozīcijā, kur jānorāda “cits iemesls”, biežāk minētais bijis – izvest pastaigā suni. Prezidents savā “Twitter” kontā tāpēc izvirza jaunu iespēju – iziešanu uz ielas aizliegt pavisam…

* * *
Plašāk par to visu nerakstīšu – pasaule pilna ar dažādām satraucošām ziņām un stāstiem. Daudzi cilvēki jūtas apjukuši, nobijušies un nikni. Tāpēc mana doma sākotnēji bija pastāstīt par laiku kopā ar bērniem, jo ne viens vien man jautā – ko tagad, uz šo notikumu fona, dara tās trīs mazās kustīgās ūdenszāles – sešus, četrus un pusotra gada vecas, kas ikdienā radušas skriet un braukt ar riteņiem gar jūru? Kā mēs aizpildām laiku, lai ierobežotu inerto sēdēšanu ar telefoniem rokās?
Visiem zināms, ka maziem bērniem intereses noturība nav liela, tāpēc nākas izdomāt arvien jaunas nodarbes. Tiem, kuri domā, ka dzīve ar trim maziem bērniem ikdienā ir atpūta, ļaušu iztēloties sevi manā vietā.
Piektdiena, 13.marts. Pirmā diena, kad pirmsskolas un mācību iestādes slēgtas, mums nerada īpašu apjukumu, jo uztveram to kā brīvdienu un dodamies nelielā izbraukumā uz vietām, kur pašlaik nedrūzmējas cilvēki, jo, pirmkārt: izbraukums – tas ir vienkārši. No vienas puses labi, ka meitai darbs jau slēgts, jo divatā daudz vieglāk sadalīt bērnu interesi.
Izbraukumiem parasti izvēlamies vietas, kur bērniem pietiek vietas izkustēties. Krastā pie Afrodītes akmens jūra izskalojusi milzīgu bedri, un jaunais akmeņu krāvums ir vērā ņemams izpētes objekts. Puikas aizjoņo kā vēja nesti, kārpās pa stāvo krastu, un es steidzu tiem pakaļ, jo mamma uz rokām nes mazo Katerinu. Stundu vēlāk piknika laukumā uzklātais vēlīno brokastu galds dod jaunu lādiņu ceļojuma turpināšanai, tāpēc nākamajā pieturā ir spēks gan gliemežvāku, gan interesantu akmentiņu savākšanai. Pusdienlaikā jau esam mājās, jo mazajai māsai diendusas laiks.
Puikas tikmēr izpēta savu guvumu – gliemežvāku kolekcijai šoreiz prāvs pieaugums. Atkal kopīgi varam meistarot mazas glezniņas, nofotografēt un nosūtīt grupiņu audzinātājām, jo arī viņas vēlas zināt, kā bērni aizpilda šo laiku. Tikmēr apžuvušie akmentiņi zaudējuši savas skaistās krāsas, tāpēc no jauna tiek peldināti ūdens bļodā. Daži no tiem iegūst interesantas sejiņas.
Pēcpusdienu visi četri pavadām istabas vidū uzslietās “mājās”. Kaut arī kaimiņiene katram bērnam uzdāvinājusi dažāda izmēra viegli uzslienamas teltis, īstās “mājas” ir tās, kas celtas pašu rokām – no krēsliem un segām. To iekārtošana un ciemošanās vienam pie otra aizņem daudz laika, jo papildus nākas izdomāt stāstus. Ciemos ejot, taču kaut kas arī jāpastāsta.
Vakara stundas paiet rāmā mierā – vienam zīmējot burtus un ciparus, otram - no klučiem meistarojot torņus, sētas un mājas, trešajai – barojot un liekot gulēt lelles.
14.marts, sestdiena. Rītu sākam ar kopīgu pankūku cepšanu. Mīklas iejaukšana gan manā ziņā, bet viss turpmākais puiku rokās. Aizrāvušies ar kulināriju, puikas vēlas izcept arī kēksu. Nepilno stundu līdz gatavā kēksa pārliešanai ar šokolādi un izdekorēšanai aizpildām ar kopīgu grieķu salātu gatavošanu. Ar to arī mazo pavāru kulinārā pacietība ir izsmelta.
Pēc pusdienām izlemju sakārtot savu istabu, bet neko tālu ar darbiem netieku. Pamanījuši manu rosību gar skapi, puikas atceras, ka augšējā plauktā kastēs glabājas sen neaiztiktas rotaļlietas. Koka puzles, lēcējvīriņi, bites, kas ar magnētiņiem pievelk puķes, “kinderolu” mantiņas… Ar pusi no noslēptajām kastēm šai reizei pietiks, tagad svarīgi, lai mantu izzināšanā draudzīgi piedalās visi trīs, arī mazā māsa. Pāris mēnešus neredzētās mantas katram gribas pārcilāt kā jaunas.
Sīkumu nokārtošanai bērniem pacietības vairs nav, jo abi vienprātīgi cenšas mani pierunāt doties ekspedīcijā pa akmeņaino jūras krastu. Tas mums ir īpašs piedzīvojums, kas ilgst divas stundas. Tā laikā var gan savākt būvmateriālus, gan “uzcelt māju”, kas pieaugušam cilvēkam atgādina retu žogu. Šis laikam ir mūsu biežāk fotografētais maršruts, jo nelielajai klintsradzei, kas iztālēm atgādina pusmēnesi, tā vienkārši garām paiet nav iespējams. Šoreiz ekspedīciju sākam no arheoloģiskā parka puses, kur zemajā krūmājā mājo vismaz desmit klaidoņi kaķi. Jau labu laiku cenšamies vismaz reizi dienā aiznest viņiem kādu cienastu. (Tiem, kuriem rodas jautājums – vai tad tos kaķus nevar aizvest uz patversmi, varu atbildēt – visas patversmes jau sen ir pārpildītas, bet klaidoņu kaķu skaits Pafosā vien mērāms simtos...)
Pret vakarpusi, kad bērni noguruši no dienas iespaidiem, kā ierasts saliekam pa puzlei, pārcilājam grāmatas un kādu izvēlamies kopīgai lasīšanai. Palle, Pifs un Nakts sargātāja kā allaž izpelnās galveno uzmanību, kā arī pāris grāmatas angļu valodā, kas manā interpretācijā iemīlētas ne mazāk.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Karantīnā

Kategorijas