Kur cilvēkiem smelties drosmi trauksmes periodā?

2020. gada 7. aprīlis 09:34

227

Kur cilvēkiem smelties drosmi trauksmes periodā?

Šobrīd pasaulē ir ļoti daudz nenoteiktības, cilvēki, domājot par rītdienu, piedzīvo trauksmi un nedrošību. Eksistenciālais psihologs Marks Jermaks stāsta par to, kas spēj mazināt trauksmi un ieteikumus, kā novērtēt savu uzvedību laikā, kad mūsu paaudze piedzīvo šo vīrusa aizsākto krīzi.

Nosacījumi, kas regulē dzīvi
- Latvijā un pasaulē dažu dienu laikā daudz kas izmainījās, ir liela nenoteiktība. Viens no nosacījumiem, kas regulē mūsu dzīvi ir, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti ar citiem. Tik daudz kas nav no mums atkarīgs. Krīze, kas šobrīd notiek, it kā salauž ilūziju par to, ka varu būt savas dzīves noteicējs no ārējas ietekmes. Nenoteiktība rada neizbēgamu trauksmi. Jautājums, vai un kā mēs reaģējam uz šā brīža nenoteiktību un vai esam gatavi pielāgoties? Problēma var rasties, ja pielāgošanās kļūst stīva. Reizēm mēs mēdzam reaģēt vien sev pazīstamā veidā, kas neatbilst realitātei. Teologs Pauls Tillihs apraksta, ka viens no veidiem, kā varam reaģēt – ir būvēt neirotisko pili. Tas ir cietoksnis, kuru veidojam, kad pasaule un dzīve provocē. Tiem, kas atrodas iekšā, var būt drošības sajūta, tomēr tas sašaurina iespēju aplūkot, kas notiek ārpusē. Mēs šo pandēmiju nepasūtījām, tā atnāca neprasot mūsu atļauju. Cilvēks var šajos apstākļos būvēt viltus drošību, noteikt sev papildus ierobežojumus, kuri it kā apsola - ja visu darīsi pareizi, ar tevi nekas nenotiks. Reizēm šī aizsardzība ir iluzora, jo var iet pretrunā ar realitāti. Publiskajā diskursā tipiski var dzirdēt – ēdīsi ķiplokus un ingveru, tad nesaslimsi. Vēl mūsu kultūrā ir raksturīgs perfekcionisms. Tajā paliekot, trauksme tikai pieaugs. Tā ir daļa no neirotiskā cietokšņa, ja tu visu dari pareizi, būsi labs. Tikai kurš nosaka, kas ir pareizi? Būtiski saprast, kurai iekšējai balsij sekošu un kurām vērtībām palikšu uzticīgs? Rietumu cilvēkam, kuram tradīcijas spēlē arvien mazāku nozīmi, izaicinājums ir saprast, ar ko piepildīt dzīvi, kādu jēgu tai piešķirt. Bērnībā, kad esam atkarīgi no citām autoritātēm, mums kāds cenšas iedot gatavu jēgu, bet pusmūžā varam saskarties ar šo bezjēdzības trauksmi, kas izaicina atbildēt - kas ir mana jēga, kas liek palikt šeit? Tillihs saka, ka esam tendēti slēpties no šīs trauksmes aiz tradīcijas un autoritātēm. Ja pieaugušais turpina vadīties pēc citu noteiktā plāna viņa dzīvei, tad tā zaudē garšu un cilvēks piedzīvo tukšumu. Atrodoties izolācijā, cilvēks var neieraudzīt to, kas notiek apkārt, un tas sāk barot tukšuma sajūtu.

Universālie izskaidrojumi nepalīdzēs
Uz pandēmijas mestajiem izaicinājumiem varam reaģēt divos veidos. Varam nostiprināt vēl vairāk mūsu cietoksni un varam arī mīkstināt savas nostādnes, sākot pārskatīt, kas mums dod drošības sajūtu. Jā, nenoteiktību ir grūti izturēt bez universāliem izskaidrojumiem. Mēs pašlaik cenšamies visu izskaidrot. Liekas, būs vieglāk, ja izdomāšu visu vai no kāda pārņemšu teoriju, kāpēc tas viss ir sācies, vai tas notika Ķīnā vai laboratorijā, vai aiz tā stāv kādas ekonomiskās intereses. Šie izskaidrojumi patiesībā rada tikai īslaicīgu nomierinošu efektu. Kādiem ar to pietiek, lai mazinātu trauksmi. Pretstats tam – ir savas konkrētās, dziļi personīgās jēgas meklējumi. Tad atbilde nevar būt universāla, bet tai jābūt personīgai. Tas ir jautājums par saikni ar to, kam es šajā dzīvē ticu.
Ir vērts papētīt – no kā man šajā situācijā ir visvairāk bail? Vienam tās ir bailes saslimt, citam – palikt bezspēcīgam, vēl citam tās ir bailes no nabadzības. Man personīgi ir ļoti grūti samierināties ar manas brīvības ierobežojumiem. Tie var izraisīt dusmas, aizkaitinājumu, protestu. Sākam meklēt, kurš ir vainīgs pie tā? Tomēr nevajag iestrēgt dusmās. Redzam, ka tieši šajā krīzē vairāk paliek gan cilvēku iekšējā cēluma izpausmes, gan citu publiskā agresija. Nostāties autoritātes pozīcijā un mācīt citus, arī ir raksturīga reakcija. Redzam, ka sociālie tīkli ir pārpildīti ar aicinājumiem – būt atbildīgiem, darīt vai nedarīt kaut ko. Rodas iespaids, ka esam nonākuši kaut kādā piketā, kur runātāji ir tik daudz, ka vietas uz skatuves nepietiek. Bieži redzam tajos aktīvo agresiju, arī nosodījumu pret citiem, kas domā savādāk par to, kā šis laiks ir jāizdzīvo. Šādas reakcijas pamatā var būt fakts, ka mums ir grūti atzīt savu bezspēcību un paši esam šokā. Tad kļūstam tik pārliecināti, ka sākam mācīt citus dzīvot. Tajā varam sastapt arī lielu cinismu, kas ir daļa no neirotiskā cietokšņa. Cinisms ir apgalvojumos, ka slimība skars tikai vecos vai hroniski slimos cilvēkus. Piedzīvojam, ka daudziem pagātnes pieredze kļūst par mērauklu nākotnes prognozēšanai. Es to saucu par viltus pravietojumiem. Tie skan aptuveni tā – esmu piedzīvojis nabadzību, tagad noteikti nomiršu badā, mani aizmirsa toreiz, noteikti ignorēs arī tagad, arī tagad es noteikti saslimšu. Šī pieeja ignorē faktu, ka apstākļi ir ļoti mainīgi.

Kad rītdiena man nepieder
Mums vienmēr pieder brīvība izvēlēties atbildi uz jautājumu – ko varu iesākt ar to, kas notiek. Uzskatu, ka šobrīd nav nekā produktīvāka, kā izdzīvot psiholoģijas principu – dzīvot šeit un tagad. Jo vairāk cenšamies skatīties perspektīvā, jo vairāk riskējam iegūt bailes, kas noēd jebkuru enerģiju un jēgas sajūtu. Šobrīd jo tālāk skatāmies, jo ir lielāka nenoteiktība. Cilvēki, kas šajās dienās dalās izjūtās, saka, ka viņiem palīdz dzīvošana īstermiņa perspektīvā. Mūsu pasaule ir sašaurinājusies līdz šim brīdim, līdz dienas, divu vai trīs dienu perspektīvai. Var teikt, ka dzīvojam posmā, kad skatīties nākotnē ir drīzāk traucējoši. Protams, tas nav visiem, jo ir starp mums tādi, kam ir jāplāno darbi arī uz priekšu. Ticu, ka pienāks atkal brīdis, kad tālāka perspektīvas meklēšana visiem mums atkal palīdzēs.
Vēl palīdz savas šābrīža dzīves strukturēšana. Tas ietver plānu, ko var arī fiziski uzrakstīt uz lapas. Struktūra palīdz brīžos, kad ir apkārt daudz nenoteiktības. Var aprakstīt emocijas, pārdomas par šo krīzes laiku. Mani reiz uzrunāja epizode par kardinālu Stefanu Višinski, kurš Padomju laikā bija Katoļu baznīcas galva Polijā. Vēlāk piedzīvoja represijas, ieslodzījumu, tika pat nolaupīts. Pirmā lieta – ko viņš pateica, kad viņu ievietoja jaunā ieslodzījuma vietā, bija - mēs izdomāsim dienas plānu. Viņš radīja savai dienai struktūru. Saskaroties arī šodien ar trauksmi, nenoteiktību, ierobežojumiem, varam darīt to pašu - maksimāli strukturēt savu laiku, atstājot vietu tam, kas svarīgs. Rītdiena man nepieder, bet šo dienu varu strukturēt, ieviešot tajā kārtību un plānu!

Pazīt sevi un to, kas dod spēku
Vēl viena lieta, kas var nākt ar labu, ir vērot, kas konkrētajā situācija var nākt par labu. Piemēram, vai ziņu lasīšana man nāk par labu, vai kāda konkrēta cilvēka spriedumi nāk par labu? Šobrīd ir aktuāli lietot savu iekšējo filtru par to, kuras darbības un padomi nāk par labu, kas pavairo cerību un mieru, kas dzen izmisumā? Ir vērts atteikties no tā, kas graujoši iedarbojas uz mūsu psihi, darba spējām, attiecībām ar citiem cilvēkiem. Pie viena no veidiem, kā izdzīvot trauksmi, ir arī ticība. Jebkāda veida tuvība palīdz cilvēkam turēties pretī trauksmei un izaicinājumiem. Tā var būt tuvība ar otru cilvēku, Dievu, dabu. Tie, kas prot šo tuvību veidot, iegūst milzīgu spēka avotu un tas ir labs ierocis pret trauksmi. Krīzes brīžos ļoti palīdz dzīves laikā izveidojušās simbolu sistēmas. Tie ir reliģijas, kultūras, folkloras simboli, kā arī tēli, vietas, situācijas, kas dod stabilitātes sajūtu. Ir vērts krīzē atgriezties pie saviem simboliem, kas palīdzējuši iepriekšējos izaicinājumos. Tā var būt kāda dziesma, atmiņas par dzimtas mājām, kāda konkrēta vieta, kas dod spēku. Karls Gustavs Jungs runā par lielu lauka akmeni, kas atradies netālu no viņa ģimenes mājām. Tur viņš daudzas stundas pavadīja, pārdomājot savu dzīvi. Šī vieta viņam kļuva par spēcīgu simbolu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kur cilvēkiem smelties drosmi trauksmes periodā?

Kategorijas