Karantīnā

2020. gada 7. aprīlis 10:13

102

(Turpinās no 31.marta)
14.marts. Pārvietošanas vēl nav aizliegta, tāpēc atkal ar bērniem varam doties ekskursijā, šoreiz mērķis – attālais kalnu ezers. Tā kā brauciens ir samērā ilgs, piestājam pāris ainaviskās vietās pavērot pavasari. Tas nozīmē: uzkāpjam kādā paugurā, pavāļājamies zālītē meža noriņā, apstājamies pie pārplūdušas upes, kas izskalojusi agrāko pāreju. Pa ceļam uz ezeru gadās arī pa kādai kazu un ēzelīšu fermai, pie kurām noteikti vajag piestāt. Kādā no tām par 1 eiro nopērkam karoba koka pākstis un paši drīkstam iedot šo mielastu dzīvniekiem. Pēc tam stunda gleznainajā ezera ielokā aizrit klusi un nemanāmi. Beidzot esam nopelnījuši kārtējo pikniku. Sen zināms, ka svaigā gaisā apetīte krietni labāka.Pēcpusdienai mājās esmu izdomājusi nodarbi, kas zināmā mērā vērsta uz kārtības ieviešanu – savākt vienkopus dažādās vietās pamestās mīkstās rotaļlietas un sasēdināt no krēsliem izveidotā vilcienā. Kad visas savāktas un tām pievienotas māsas lelles, izrādās, nepieciešams papildu sastāvs, tāpēc vilcienam tiek ātri uzprojektēts otrais stāvs. Pusstundu vēlāk puikas vilcienu pārveido par kuģi un, veicināti iztēloties apkārt redzamo un neredzamo, vismaz stundu kuģo pa pasauli. Istabas sakārtošana pēc tā visa gan notiek sasteigti, jo prātā jau ir nākamais darbs – vilcienu, kuģu un mašīnu zīmēšana.
15.marts. Siltais un saulainais rīts rosina darboties iekšējā pagalmā. Papa tur jau rudenī puikām uzcēlis divstāvu “štābiņu”, lejas apartamentus atstājot Katerinas ziņā. Otrais stāvs gan vēl ilgi nebūs īsti gatavs, jo radošajos mirkļos puikas tur apglezno un ar uzlīmēm izdaiļo sienas. Ar laiku, gaumēm mainoties, vecās krāsas tiek nomazgātas un jaunas klātas virsū. Katerina savu istabu izmanto pāris leļļu izmitināšanai un pusdienu gatavošanai. Tieši tāpēc viņai ciemiņu netrūkst.
Spēlēties pagalmā (apmēram 5x12 m) bērniem nozīmē ripināt pa nobrauktuvi mašīnas un braukāties ar velosipēdiem, palaikam taisīt inspekciju savā garāžā un visu nomazgāt, būvēt māju no krēsliem un finiera loksnēm, mest bumbu grozā, spēlēties ar klučiem lapenē, izrakt kādu bedri nelielajā dārza joslā (apmēram 1,5 m platā) aiz mājas un pēc tam tur kaut ko iestādīt. Viņi gan sapņo, ka spēs tā kā “jūtūbā” redzētajā video no sērijas “Primitive Technology” izrakt milzu bedri un izveidot baseinu vai uzcelt māju, un man ik reizes nākas saudzīgi paskaidrot, ka šajā zemes pleķītī tam nepietiks vietas, nerunājot nemaz par materiāliem... Pirmās iemaņas dārzkopībā puikām ir pietiekamas. Viņi zina, ka no sēklas izaug stāds un nogatavojas auglis. Aizvadītajā vasarā ar interesi vērojām, kā vijās un brieda pirmā arbūzu raža. Šogad jau martā trīs acu pāri sāka pieskatīt kastēs iestādīto zemeņu ogu sārtošanos. Pirmie zaļumi, dāsni laistīti un pieskatīti, nepaspēj īsti izaugt, kad jau nonāk salātu bļodā.
Pievakarē bērni jūtas noguruši un ar prieku pārcilā grāmatu kaudzi, meklējot starp tām kādu vēl neizkrāsotu. Tā vietā pamanām biezo ilustrēto “Zvaigžņu karu” lego versijas grāmatu angļu valodā un ar neatslābstošu interesi izšķiram visas divsimt lappuses – kolorītā tēlu galerija un dažādie kosmosa kuģi pat pēc desmitiem reižu skatīšanās spēj pārsteigt ar kādu nepamanītu sīkumu.
16.marts. Lai nezaudētu pirmsskolā ierasto grafiku, stundu no rīta esam ieplānojušas burtu un ciparu rakstīšanai. Puikas paši vēlas paturpināt nodarbības un kaut ko uzzīmēt. Meklējot otas un krāsas, smagi cieš abiem ierīkoto plauktu kārtība. Skaidrs, pēc tam nāksies piestrādāt, lai visu saliktu vietās. Labi zinu, ka norāde “to visu vajadzēs sakārtot” iedarbosies pretējā virzienā, tāpēc apsveru variantus. Galu galā abiem tiek dots uzdevums sameklēt visus zīmuļus un tos, kuri nolūzuši, salikt kastītē – es noasināšu. Tobrīd nespēju iedomāties, ka viņiem zīmuļu meklēšana aizņems divdesmit minūtes, bet man asināšana – gandrīz stundu. Toties grāmatas un papīri ir sabīdīti vienkopus, māsas mantas saliktas viņas grozā, mašīnas samestas kastēs un lego kārbās.
Kārtējo izskriešanos piemājas pagalmā iesāku ar slotas vicināšanu, un jau pēc brīža arī puikas ir paņēmuši birstes un piedalās teritorijas sakopšanā. Palaikam nopriecājos, ka manus mazdēlus viegli spēju pievērst lielu cilvēku darbiem, uzsveru – lielu! Saprotams, ka šādi pasākumi neizpaliek bez ūdens klātbūtnes – izmazgāt vajag gan “štābiņa”, gan dēļiem klāto lapenes grīdu. Ja kāda lāse vēl palikusi spainī, tad tā tiek asfaltētajam pagalma laukumam un biksēm. Turpmāko rumulēšanās procedūru parasti cenšos kontrolēt, novirzot uz lietderīgāku ūdens izlietošanu – aplaistot visu, kam tas nepieciešams. Parasti šis darbs beidzas ar pārģērbšanos vai pat vannu, bet tā jau pēc zemes un ūdens darbiem pašsaprotama lieta.
Sajūtot mierīgāku noskaņojumu, vēlreiz pievēršos sava skapja kārtošanai. Šoreiz mazmeitiņa ir tā, kura atrod nelielo kamolu maisu un tamborēt iesāktās istabas čības. Jau pēc minūtes trīs bērnu jautrība sit augstu vilni, bet es saprotu, ka pat sešu kamolu atšķetināšana man aizņems daudz laika un čības varu aizmirst… Pati vien vainīga, ka puikām reiz iemācīju starp krēsliem izstiept zirnekļa tīklu, un viņi uz īsu brīdi sajutās kā “spaidermani”.
17.marts. Ar šodienu pirmsskolas audzēkņiem sākas attālinātās nodarbības. Audzinātāja jau no rīta ir atsūtījusi uzdevumu, kas mūsmājās šķiet viegli paveicams – ģeometriskās figūras varam izdrukāt un pēc tam līdzīgās vienādi izkrāsot. Tiem, kuriem printera nav, figūras ieteikts zīmēt pašiem. Vēlāk abi no savas garāžas izvelk balansa riteņus un aicina mammu paskriet gar jūru. Mēs ar Katerinu kā ik pēcpusdienu dodamies aplūkot mūsu rūpju bērnus – bezsaimnieku kaķu bariņu tuvējā mežā. Šoreiz cienastam varam aiznest pilnu bļodu ar malto gaļu un makaroniem.
Vakarā visi jūtas piekusuši, tāpēc kopīga multfilmu skatīšanās ir pašā laikā. Tā kā “jūtūbā” un diskos pieejamās latviešu filmas jau bieži skatītas, bērni iemīlējuši stāstu par drosmīgo ķīniešu meiteni Mulanu, ko parasti skatāmies angļu vai grieķu valodā.
18.marts. Pēc stundu ilgas rakstīšanas un zīmēšanas nodarbības aicinām puikas uz “lielu cilvēku” sarunu. Vecākajam brālim rīt paliks seši gadi, bet apsolītā draugu ballīte šoreiz izpaliks. Pārrunājam vēlreiz baisā vīrusa stāstu, un puikas samierinās ar domu, ka draugi ciemos atnāks citā dienā. Stasiks gan saskumst, jo saprot, ka dāvanu arī var nebūt, tomēr iepriecinām: būs, jo kaut ko paspējām nopirkt, pirms tika slēgti rūpniecības preču veikali.
Tomēr notikums ir īpašs, tāpēc mums jāsakārto māja. Ar ko sāksim?
Mums par prieku puikas paši sauc darāmos darbus un naski metas tos darīt. Topošais jubilārs steidz sakārtot izmētāto apavu plauktiņu, bet mazais brālis Saša noliek pie izlietnes ķeblīti un steidz mazgāt brokastu traukus. Stasiks kā ierasts ķeras pie putekļu sūcēja, Saša meklē lupatu, lai notīrītu balkona stikla durvis. Mantu plauktu kārtošana abiem šķiet apnicīga un kaitinoša nodarbe, tāpēc aicinu palīdzēt no papīra izgriezt figūriņas un savērt tās virtenēs. Ko griezīsim? Pēc ilustratīviem izskaidrošanas darbiem jubilārs izvēlas griezt cilvēciņus – puikas un meitenes, Saša – zvaigznītes un sirsniņas. Tā kā griešanas iemaņas abiem vēl tikai veidojas, es viegli paspēju salocīt papīru un uzvilkt kontūras. Virteņu vēršana abiem šķiet garlaicīgs darbs, toties to izvietošana izraisa strīdīgas diskusijas. No savām slepenajām rezervēm izceļu nepiepūstus balonus, un nu abiem kādu laiku ir, ko darīt. Galu galā uz vakarpusi lielā istaba šķiet diezgan kārtīga un krāšņa, rīt domāsim par galdu.
19.marts. Rīts sākas mīļi un skaisti – ar bučām, dāvanām, konfektēm un smiekliem. Jaunais trīsstāvu auto pārvadātājs tiek gatavots vairākkārtīgiem reisiem, kur plānots satikties ar mazajam brālim uzdāvināto apvidus mašīnu. Citādāk nemaz būt nevar – svētki vienam ir svētki visiem. Katerinas virtuve saņem jaunu trauku komplektu, tāpēc autobraucējiem pagatavot pusdienas ir viegli.
Tomēr ar to vien nepietiks, jo mazais brālis izteicis vēlēšanos saklāt īstu viesību galdu - tādu, kāds patiktu draugiem. Jubilārs, protams, neiebilst, bet tūlīt ķeras pie darba. Uz galda klāšanu puikas parasti nav jāmudina. Pievilkuši krēslus pie virtuves skapjiem, viņi izvēlas šķīvjus un sulas glāzes.
No pastaigas mēs ar Katerinu atgriežamies ar pušķīti Alpu vijolīšu – tās te jau martā bagātīgi zied mežmalās un saulainās noriņās. Papa gan mammai dēla dzimšanas dienā uzdāvina lielu podu ar baltām anfestirijām, kas ļoti atgādina dienziedes, bet jubilārs uz galda vēlas likt mūsu atnesto pušķīti.
Bez draugiem un draudzenēm šķiet tā savādi, tāpēc cenšamies, cik spējam noturēt jautro vilni – dejojam “Dipu dapu lācis nāk” un citas “jūtūbā” noskatītas dejas, pūšam ziepju burbuļus un lidinām balonus, spēlējam slēpšanos un pārģērbšanos, līdz pagalmā jau ir pustumsa un sveces saldējuma tortē izskatās īpaši spilgtas. Kad nākamajā rītā pārrunājam notikušo, abi jūtas apmierināti – bijis labi.
20.marts. Rītu iesākam ar pirmsskolas paveicamajiem darbiem. Šodien abiem jāizkrāso un jāpagatavo bitītes vai kamenītes maska. Kamēr krāsas žūst, vēl paspējam atkārtot ciparu rakstīšanu. Kad skolotājai nosūtām foto ar gatavajām maskām, saņemam nākamās dienas uzdevumu, kas vairs nešķiet tik vienkāršs. Gleznotāja Vasilija Kandinska daiļrade izrādījusies interesanta un noderīga arī bērniem, tāpēc mums tagad nāksies to papētīt un padomāt, kā ar saviem resursiem un iespējām radīt pludinātu krāsu laukumus, kā tos pareizi izgriezt un izveidot koku. Cita alternatīva ir veidot gleznu no pogām, tāpēc kārtējo reizi gribas izsaukties: tādiem uzdevumiem vecāki ir jāsagatavo laikus! Apzinos, ka, pat nogriežot visas pogas, kas mājās pieejamas, pat vienkāršai gleznai nepietiks, turklāt vēl – ar ko tās pielīmēt? Laikam jau kāds no vecākiem bija līdzīgās domās, jo turpmāk uzdevumiem parādījās lielāka dažādība un tiem drīkstēja pieiet elastīgi.
Tā kā šajā dienā vēl joprojām ir atļauta iziešana ārpus mājas, puikas ar mammu dodas trīs stundas garā pārgājienā gar jūru. Mums ar Katerinu cits pastaigas maršruts, kas šoreiz liek aizdomāties – kā mēs turpmāk iztiksim bez šīm garajām pastaigām? Pat visa diena mazajā iekšpagalmiņā nespēs tās kompensēt!
Aizliegumi iziet no mājas bez apstiprinātas atļaujas sākās no otrdienas, 24.marta. Gribas teikt – dzīve sākās citā dimensijā, jo tagad viss notiek pavisam citādāk. Ik dienas mājās ir abi vecāki, un puikas ne soli negrib atkāpties no papa. Nākas domāt jaunas nodarbes (piemēram, uzlabot “štābiņu”, uzcelt zaru būdu, uzrakt dārziņu), lai gan – jau iepriekš aprakstītajās ir liela dažādība. Es tikai priecājos, ka puikas paši izvēlas, ko darīt, kaut ne vienmēr tas, ko dara, ir īsti loģiski un pareizi. Es katru dienu redzu, kā šī jaunā pieredze palīdz viņiem pieaugt un kļūt atbildīgākiem, un ticu, ka dienā, kad dzīve atgriezīsies iepriekšējā ritmā, viņi šo laika posmu nevērtēs kā garlaicīgu un neinteresantu

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Karantīnā

Kategorijas