Raiba vistu saime un Lieldienu galdā – raibas olas

2020. gada 9. aprīlis 10:20

1938

Raiba vistu saime un Lieldienu galdā – raibas olas

Svētdien svinēsim Lieldienas un celsim galdā krāsotas olas, kas ir Lieldienu simbols. Gulbeniete Valda Priede uz Lieldienām vienmēr krāso tikai savu vistiņu izdētās olas. Viņa izvēlas tās krāsot, izmantojot dabas materiālus - siena zāles, sarkano sīpolu mizas, parasto sīpolu mizas, tin klāt sniegpulkstenīšus, lapiņas, kas jau uzplaukušas, lai sanāk raibu raibas olas.

Pat 200 truši un gotiņa
Arvien netipiskāki šķiet skati, kad pilsētā, ieejot mājas pagalmā, dzird dziedam gaiļus un kladzinām vistas. Valda tur rūpi par raibu putnu saimi - 17 vistām un trim košiem un cēliem gaiļiem. Dienā tiek izdētas 14 līdz 15 olas. Agrāk turēti pat 200 truši un gotiņa. Tagad gan vairs tikai vistas un gaiļi. Redzot Valdas mājas apkārtni, tiek lauzts stereotips par to, ka vistas nozīmē nekārtību un netīru pagalmu. Tā nav. Valdas mājas pagalms ir tīrs un sakopts. “Uz Lieldienām parasti krāsoju 30 un pat vairāk olas. Man pašai garšo olas, kaut gan svētkos parasti apēdu divas vai trīs,” saka Valda.
Krāsotās olas tiek pasniegtas ne tikai svētku galdā, bet arī dāvinātas tantēm un onkuļiem, kuri jau cienījamā vecumā. “Jāparūpējas, lai arī viņiem uz svētkiem ir olas,” saka Valda, kura, neraugoties uz notiekošo pasaulē saistībā ar vīrusu, cenšas saglabāt optimismu. Saulaini smaidīga viņa ir visu intervijas laiku. Arī citiem viņa no sirds vēl izturēt šo grūto laiku, dzīvot ar optimismu, tad viss būšot labi. “Pati cenšos neiespringt. Jau vairākus gadus strādāju tirdzniecībā, ar cilvēkiem. Nedrīkstu būt nīgra. Kad palasu ziņas, tad gan paliek skumjāk. Darba mājās pietiek – jārūpējas par vistiņām, ir dārza darbi,” stāsta Valda.

Ir arī Lieldienu trusis Bellis
Valdai ir divas pieaugušas meitas Santa un Ieva. Abas ieguvušas augstāko izglītību. Viena izvēlējās medicīnas jomu, otra – grāmatvedību. Abas ir arī atšķirīgas savos raksturos un domās. Gan Santas, gan Ievas dzīves ceļi aizritējuši prom no Gulbenes. Kad meitas bijušas mazas, tad olu krāsošana bijusi kopīga un aizraujoša nodarbe. “Kad bērni bija mazāki, vienmēr apmeklējām pilsētas pasākumus. Tagad palikušas skaistas atmiņas. Kad paskatos fotogrāfijās, to atceros. Kad dzima mazākā meitiņa, tas bija 1992.gads, tad pēc divām nedēļām bija Lieldienas. Ieviņa bija tik maza, un blakus liela krāsainu olu bļoda. Toreiz uz visiem svētkiem, arī dzimšanas un vārda dienām, tika ceptas kūkas. Viena no meitām piedalījās dziedāšanas konkursā “Cālis”, tad arī cepām kūku ar cāli virsū. Kad vīrs aizgāja bojā, un tas bija pirms divarpus gadiem, man palika vēl 65 truši. Tagad gan vairs nav. Tikai viens kūtī ir palicis, un tas ir Lieldienu trusis Bellis,” stāsta Valda.
Viņa ceļ ārā no būra brango Lieldienu trusi, un ar “Dzirksteli” joko, ka tas uz Lieldienām arī nes olas. “Draudzene to bija nopirkusi meitai kā istabas trusīti “Betas” zooveikalā. Skat, kāds pie manis tas izaudzis. Viņam tagad ir aptuveni četri gadi,” saka Valda.
Tā kā trusis nav īpaši bailīgs, tad viņa to laiž arī pastaigāties. Izrādās, ja ar trusi darbojas, tad ir iespējams viņam iemācīt dažādus trikus. “Es soļoju, bet viņš pa apakšu lec caur manām kājām. Gluži kā trenēts,” stāsta Valda.
Trusis iecienījis mieloties ar maizi, graudiem, burkāniem, kāpostiem, kā arī viņam ļoti garšo siens, kuru Valda arī pati sapļauj.

Ir, ar ko parunāties
Saskarsme ar dzīvniekiem, arī putniem vairo prieka sajūtu cilvēkiem. Par to pārliecinājusies arī Valda. Viņa par saviem putniem, arī trusi Belli runā ar lielu mīlestību un sirsnību. “Ir, pie kā atnākt, ar ko parunāties,” saka Valda.
Joprojām viņai sirds smeldz par to, ka trīs vistiņas nokoduši klaiņojošie suņi. Toreiz, ierodoties mājās, redzējusi sirdi plosošu skatu – viena vistiņa gulējusi saplēsta uz pagalma, otra – pie pirtiņas. Savukārt, ja apkārtnē tiek manītas staigājam lapsas, tad tajās dienās Valda savas vistiņas no sētas nelaiž laukā. “Ir bijis, ka vistiņas aizklīst arī pie kaimiņiem, tāpēc likšu riktīgu sētu. Parasti gan viņas zina savas robežas,” saka Valda.
Tiek uzskatīts, ka ziemā vistas dēj mazāk, taču dējība atkarīga no putnu vecuma un iegādes laika. “Man vistas dēj visu laiku. Vistas pērku tirgū. Izlasu sludinājumu, kur pārdod, un braucu pirkt. Nopērku tās septembrī. Parasti tās mēnesi adaptējas, un novembrī sāk kārtīgi dēt. Pagājušajā rudenī nopirku 15 vistas. Bet vistai tagad ir liela cena – septiņi eiro un 80 centi. Kad rudenī biju aizbraukusi pirkt vistas un izdzirdēju cenu, tas bija pārsteigums. Pirms trim gadiem vista maksāja piecus eiro,” zina stāstīt Valda.
Kvalitatīva ola esot atkarīga no tā, ko vistas ēd. Vislabāk, ja ēdiens vistai ir pieejams visu laiku un viņa var ieēst tad, kad vēlas. Tam uzmanību pievērš arī Valda. Vistu ēdienkartē ir gan graudi, gan olu čaumalas, dārzeņi un labi pieejamā vietā - trauks ar ūdeni. Viņa ļauj savām vistiņām doties āra pastaigās arī tad, kad laika apstākļi nav tie pateicīgākie, tas esot viens no laimīgu vistu audzēšanas nosacījumiem. “Man vistiņas ir melnas, raibas, brūnas. Vienmēr vakaros tās pārskaitu, lai ir visas. Ja kādas nav, meklēju. Bija gadījums, kad vienu biju netīšām iespundējusi pagrabā. Meklēju, kur gan tā varēja palikt. Atslēdzu pagrabu, bet viņa sēž ābolu kastē,” stāsta Valda.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Raiba vistu saime un Lieldienu galdā – raibas olas

Kategorijas