Garīgajam un fiziskajam darbam jābūt līdzsvarā

2020. gada 9. aprīlis 10:24

2137

Garīgajam un fiziskajam darbam jābūt līdzsvarā

Aivijas Krūmiņas (56) rīti sākas agri - pulksten piecos. Iespējams, tieši tajos viņa smeļas spēku gan saimniekošanai dzimtas mājās “Upvidi” Līgo pagastā, gan darbam Jaungulbenes pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte”, kur šogad atkal rūpējas par topošajiem pirmklasniekiem. Aivijas saimniecībā audzētās garšīgās zemenes jau kļuvušas slavenas un vasarās pieprasītas. Savu muzikālo talantu Aivija liek lietā, jau astoto gadu vadot Līgo pagasta sieviešu senioru vokālo ansambli.

Vecāki atgriežas pie bērniem
Kā jau visos bērnudārzos, šobrīd arī Jaungulbenes “Pienenītē” darbojas dežūrgrupa. Pēc intensīva darba mācību gadā situācija valstī sākumā atnesusi sajūtu, ka ir neliela atslodze no intensīvā darba, tomēr šobrīd vairāk un vairāk pietrūkst ierastā ritma un savu audzināmo. Īpaši esot jādomā, kā pabeigs šo gadu topošie pirmklasnieki. Aivija cer, ka viņas “Cālīšu” grupiņas pirmsskolas bērniņi skolas gaitas uzsāks, zinot visu nepieciešamo.
“Galvenais šajā laikā, ka vecāki var novērtēt iespējas būt vairāk kopā pašiem ar saviem bērniem. Jau kādu ilgāku laiku strādājot, man ir sajūta, ka viena daļa vecāku ir attālinājušies no saviem bērniem un nevis paši grib savus bērnus audzināt, bet uzticēt viņus labāk bērnudārzam, skolai, pašvaldībai, valdībai. Sajūta, ka kaut kādi spēki, lai arī ne tajā labākajā veidā, tomēr nolikuši arī šo ieilgušo situāciju šobrīd pie vietas. Tagad visi vecāki ir spiesti būt kopā ar saviem bērniem. Atceros, ka, audzinot savus četrus bērnus, es tomēr visas prasmes un zināšanas vispirms viņiem mācīju. Tagad reizēm pat elementāras lietas skolā un pirmsskolā jārunā ar lauku bērniem. Lauku vidē daži pat nemāk vairs nosaukt koku un puķu nosaukumus, kāds pat nezina atšķirt ezeru no upes,” stāsta Aivija.
Viņa novērtē, ka šobrīd savas zināšanas ir iespēja nodot tālāk saviem abiem mazbērniem – Gabrielai un Kristapam.

Darba tikums un svētku svinēšana
Šodien Līgo pagasts ir mazākais novadā. Aivijas bērnībā ļaužu kustība tajā bijusi vienmēr ievērojama.
“Manā bērnībā šeit šāds ciemats nebija, bija pļavas un daudz lauku viensētas, bet balles bija varenas un zāle vienmēr pilna cilvēku! Centrā bija kolhozs. Tur visi brauca strādāt. Bērni toreiz no mazotnes tika radināti darbam. Pati arī jau no mazajām klasēm braucu vasarās strādāt. Saņēmām brīvpusdienas un arī kādu naudiņu. Lasījām liepziedus, vācām pelašķus, sējām bērzu slotiņas. Rudenī bija kartupeļu talkas,” atceras Aivija.
Skolā bērni nedrīkstēja neklausīt skolotāju. Ja tas tika pārkāpts, bija ziņojums kolhozam, notika sēde un vecāki tika bārti, ka neaudzina savu bērnu. “Atceros, ka reiz gāju uz skolu, satiku vienu vietējo vīru, kurš bija sadzēries. Es viņu sveicināju, jo biju tā mācīta, bet viņš to nebija dzirdējis. Pēc tam dabūju kārtīgu brāzienu no mammas, ka es nebiju viņu it kā pasveicinājusi.”
Lai arī Aivija atzīst, ka šodien daudz kas ir mainījies, viņa savās dzimtas mājās turpina gan darbus darīt, gan arī svētkus svinēt kopā ar saviem bērniem un mazbērniem. “Svētkos vienmēr ģimenei bija jābūt kopā. Mums bija lielais ozola galds un katram pie tā bija sava vieta. Vienmēr atceros, kā svinējām Lieldienas. Reiz aizgāju gulēt, zināju, ka otrā rītā jau Lieldienas. Biju domājusi agri no rīta celties, visu sagatavot, savārīt. Piecēlos un ieraudzīju, ka manas abas meitas – Andra un Līga pa nakti olas savārījušas, salātus sataisījušas un galdu uzklājušas. Tad atceros, mums bija olu meklēšanas plāni. Tie tika zīmēti un pēc tiem bija jāmeklē paslēptās olas. Mēs ļoti daudz kopā bijām. Dziesmas arī dziedājām un vienmēr tika stāstīti dažādi interesanti stāsti, kas man ļoti patika,” stāsta Aivija.
Tagad bērni – Andra, Līga, Kaspars un Mārtiņš ir izauguši un katrs jau savā dzīvē. Šogad Lieldienas tiks svinētas vien pašu lokā. Olu krāsošanas tehnika ģimenē ir senā – sīpolu mizās. “Vēl salasa no dabas, ko var atrast – sniegpulkstenītes, lapiņas, zāli un tin klāt. Vislabāk ar vilnas dabīgi krāsoto dziju. Vakarā viss ir jāsagatavo un jāvāra Lieldienu rītā.”

Ar dvīņumāsu kopīgas izvēles
Aivijas mamma Guna Eglīte visu mūžu strādājusi Siltāju pamatskolā, pasniedzot dažādus priekšmetus – sportu, vēsturi, vācu valodu, ģeogrāfiju un citus. Šo skolu pabeigušas arī ir Aivija ar savu dvīņu māsu Ingunu. Abas māsas arī izvēlējušās skolotājas arodu un kopā arī mācījušās par mūzikas skolotājām Rīgas Pedagoģiskajā skolā. Savus skolotājus abas māsas neesot pārlieku kaitinājušas.
“Man vienmēr likās, ka neesam pārāk līdzīgas, un bijām arī ļoti godīgas. Kaut gan vienu atgadījumu atceros. Tas jau notika vēlāk, kad mana māsa bija apprecējusies un aizgājusi dzīvot uz Daukstēm. Vienā vakarā biju kursos, netiku uz mājām, braucu uz Daukstēm. Sēdējām un pļāpājām. Viens kaimiņš, ejot mājās, redz, ka māsai logā gaisma deg, izdomā, ka ienāks. Inguna stāv un runā ar viņu pie durvīm, es no mugurpuses arī aizeju paskatīties, ar ko māsa runā. Viņš mani ieraudzījis vien noteica, ka atnāks citreiz, kad būs skaidrā. Viņam likās, ka dubultojas un divas Ingunas rādās. Mēs abas tā smējāmies. Otrā rītā māsa, viņam garāmejot, joko – kā tad viņam vakar dubultojies? Viņš neko neteiktu, bet es pie tā loga vēlreiz pieeju, atkal palika tik pārsteigts,” smejas Aivija.
Bieži vēl tagad cilvēki pienāk un runā par lietām, kuras, kā es saprotu, ir domātas māsai. Cilvēki dažādi, cits ar humoru, cits atkal pārdzīvo, ka mūs sajaucis.
Pēc skolas pabeigšanas Aivija par mūzikas skolotāju pirmos sešus gadus strādāja Stāmerienā. Vēlāk, kad māsa pārcēlās uz Daukstēm, un mamma palika viena Līgo pagastā, Aivija atgriezās dzimtajās mājās. Darba iespējas pavērās Siltāju pamatskolā par sākumskolas skolotāju. Toreiz daudzi skolotāji bija bez augstākās izglītības. Tomēr valsts līmenī pēkšņi tā tika pieprasīta. Aivija ar māsu atkal kopā sēdēja skolas solā – šoreiz, lai iegūtu augstāko izglītību tepat Gulbenē Latvijas Universitātes filiālē. Toreiz programmai klāt nāca pirmsskolas pedagoga kvalifikācija. Aivija nosmējusies, ka varbūt dzīvē tas noderēs. Un noderēja! Jau astoto gadu aktīvā darba ikdiena rit bērnudārzā “Pienenīte”. Pēc pirmās augstskolas beigšanas vēl divi gadi tika turpināti Rīgas Pedagoģijas un Vadības augstskolā par sākumskolas skolotāju.

Spītība vainagojas panākumiem
Aivija jau kopš bērnības zinājusi, ko nozīmē lauku darbi. Agrāk saimniecībās viss nepieciešamais tika gādāts uz vietas.
“Agrāk tie bijuši 30 hektāri. Līdz karam tika audzēti arī lopi. Pēc kara viss mainījās, jo tika atņemta zeme. Es atradu mammas dienasgrāmatu, kur tas laiks tika aprakstīts, viņai tad bija 20 gadi. Pēc kara viņa uzreiz sāka strādāt Siltāju pamatskolā. Patiesībā toreiz mūsu dzimtai arī draudēja izsūtīšana, bet kaut kas toreiz aizstāvēja mūsu ģimeni. Varbūt tāpēc, ka viņa jau bijusi skolotāja un tad bija lielāka cieņa pret viņu. Deviņdesmitajos mūsu zemi atdeva atpakaļ. Šobrīd vienu daļu zemes iznomāju un arī pati izmantoju. Vienu brīdi arī lopus audzēju. Tad kļuva finansiāli neizdevīgi, jo par pienu mazajām saimniecībām maksāja maz. Ilgi domāju, ko varētu iesākt ar zemi. Dēls Kaspars pirms pieciem gadiem ierosināja, ka varētu mēģināt audzēt zemenes,” atceras Aivija.
Sākumā tās bija pāris vagas ar divsimt zemeņu stādiem. Pirmajā gadā no visiem stādiem ienācās vien kāds puskilograms ogu. “Pat nezinām, kāpēc neizdevās. Mēs nebijām uz plēves uzlikuši. Dēls jau atmeta ar roku. Man, savukārt, iestājās spītība, ka es izdarīšu tā, ka sanāks. Mums bērnībā tika tā mācīts, ka jebkuru lietu, ko iesāc, ir jāizdara līdz galam un kārtīgi. Es pieķēros klāt, un nākamajā gadā mēs novācām gandrīz simts kilogramus! Visu, ko turpinājām paplašināt, likām nu uz plēves, sāka labi augt un azarts arī radās. Bija eksperimenti arī ar šķirnēm, sākumā bija ļoti daudz šķirnes, palikām pie ‘Sonātes’ un ‘Polkas’,” dalās Aivija. Pirmie ražas degustētāji vienmēr, protams, bijuši abi mazbērni. Kad paliks noturīgi silts, darbi pie zemenēm tiks turpināti arī šogad.
“Ja cilvēkam ir garīgais darbs, tad līdzsvaram vajag fizisko darbu. Šis līdzsvars ir nepieciešams. Ja tā nav, cilvēkam var sākties visādas neirozes, izdegšanas un atkarības. Man bērnudārzs ir garīgais darbs, tādēļ mājās es tik ļoti turos pie šiem fiziskajiem zemes darbiem. Es tos darot relaksējos. Zeme dod spēku, uzskatu, ka jebkuram cilvēkam vajag kādu iespēju atrast kaut mazu dārziņu, kur tās rokas ielikt.”

Eksperimenti ar eksotisko ogu
Aivijai ļoti patīk eksperimentēt un saprast, kas dod labāku ražu. Uzdrošinājusies eksperimentēt arī ar arbūziem. Pirmie mēģinājumi, līdzīgi kā ar zemenēm, piedzīvoja neveiksmi. “Āra apstākļos man tie neizdevās. Varbūt naktis bija pa aukstu, varbūt cita vaina bija. Mēģināju no parastajām sēklām, kuras biju pasūtījusi. Sēklas, kas palika pāri, ieliku siltumnīcā. Šogad es siltumnīcā ieliku kūdras maisos. Arbūzi nu stīgoja uz visām pusēm! Sākumā nezināju, ka arbūzs sāk augt tikai tad, kad visas lapas sāk nokalst. Pirmajā gadā domāju, ka viss beigts, jo domāju ka līdzīgi gurķim – zaļas lapas, tātad aug. Izrādījās, lapas nokalta un tikai tad sāka veidoties arbūzs. Eksperimentējām savam priekam,” atzīst Aivija.
Izaudzētie arbūzi Latvijas klimatā sanāk krietni mazāki nekā veikalos, tomēr - saldāki un garšīgāki. Mazliet lielāka, bet arī ļoti salda izdevusies arī melone. Tālāk eksperimenti turpinājušies arī pie gurķiem. “Atradu krievu literatūrā, ka gurķi var audzēt nevis laižot pa zemi, bet siet uz augšu. Ieliku siltumnīcā, uzsēju uz augšu - kas man bija par ražu! Tagad uz Jāņiem gaidīšu pirmo gurķu ražu,” priecīgi stāsta Aivija.

Par Aiviju

◆ Ģimene: izaudzinājusi divas meitas – Līgu un Andru un divus dēlus – Kasparu un Mārtiņu.
◆ Izglītība: Rīgas Pedagoģiskā skola, LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūts (pirmskolas skolotājs), Rīgā Pedagoģijas un Vadības augstskola (sākumskolas skolotājs).
◆ Darbs: par pedagogu skolās strādājusi vairāk nekā 35 gadus; kopš 2013. gada strādā Jaungulbenes PII “Pienenīte”.
◆ Atzinība: 2018. gadā par godu Latvijas 100. dzimšanas dienai ieguvusi Līgo pagasta “Goda cilvēka” atzinību.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Garīgajam un fiziskajam darbam jābūt līdzsvarā

Kategorijas