Dzirkstele.lv ARHĪVS

Donoru dienai Gulbenē – liela atsaucība

Inita Savicka

2020. gada 21. aprīlis 00:00

66
Donoru dienai Gulbenē – liela atsaucība

Vakar, 20.aprīlī, Gulbenē donorus gaidīja specializētais autobuss. Kā novēroja “Dzirkstele”, lai nodotu asinis, bija izveidojusies prāva rinda.
Valsts asinsdonoru centra Latgales filiālē “Dzirkstele” noskaidroja, ka atsaucība Gulbenē bijusi ļoti laba, kopumā ieradās aptuveni 80 cilvēki un asinis nodeva 64. Pārējiem zemā hemoglobīna dēļ tika atteikts. Centra Latgales filiālē “Dzirkstelei” uzsvēra, ka ārkārtējās situācijas laikā ārstniecības iestāžu darbs nav apturēts un pacientus turpina ārstēt pēc nelaimes gadījumiem, traumām un citām smagām saslimšanām, tāpēc slimnīcu pieprasījums pēc asins komponentiem nav mazinājies.
Ineta Ivašenko, kura regulāri cenšas ziedot asinis, “Dzirkstelei” saka, ka viņa to dara, lai palīdzētu tiem, kam nepieciešams. “Kad dzima jaunākais bērns, un tas bija pirms 12 gadiem, man bija asins pārliešana. Tas bija kā punkts uz “i”, ka man tas ir jādara, jo arī man kāds palīdzēja. Turklāt mana asins grupa ir pirmā rēzus negatīvā, kas ir retāka, pieprasītāka un vajadzīgāka. Daru to ar prieku un, ja mans hemoglobīns to atļauj, eju un nododu asinis. Bet hemoglobīns dažreiz mani pieviļ, un arī šoreiz tā bija, līdz ar to nevarēju nodot asinis,” atzīst I.Ivašenko.
Viņu priecē tas, ka uzrunātie cilvēki atsaucas aicinājumam ziedot asinis. “Šajā gadījumā tā bija mana draudzene Daiga, kura pirmo reizi to izdarīja. Tas bija viņas labais darbs. Viņa nāca kopā ar mani un nodeva asinis,” saka I.Ivašenko.
Biruta Rukmane, kura arī regulāri cenšas nodot asinis, bija ieradusies uz specializēto autobusu atelpā no attālinātā mācību procesa, jo ir skolotāja. “Biju, bet nenodevu. Šoreiz mani izbrāķēja, mazliet par zemu dzelzs. Pirmo reizi tā notika. Jāēd nātres,” smaidot saka B.Rukmane. Viņa novērojusi, ka daudz bijis tādu cilvēku, kuri regulāri nākot ziedot asinis.
Arī Diāna Strupka ne pirmo reizi bija ieradusies nodot asinis. “Zināju, ka trūkst manas grupas asiņu, un, ja es varu palīdzēt, kāpēc gan ne. Cilvēku bija ieradies daudz. Rindā bija jāstāv diezgan ilgi. Bet viss tur pārdomāts un tika ievērota piesardzība,” uzsver D.Strupka.