Preiļi prot pārsteigt

2020. gada 25. aprīlis 07:49

3181

Parasti Preiļu pilsētas vārds vispirms saistās ar Leļļu muzeju, ar ko lepojas arī paši iedzīvotāji. Vēl viņi Preiļus sauc par siera galvaspilsētu un lepojas ar 41,2 hektārus lielo muižas parku, kas ir lielākais parks Latvijā pilsētas teritorijā. 1928.gadā Preiļiem piešķirtas pilsētas tiesības, pilsētai ir sava himna, ko zinot ikviens iedzīvotājs.
Preiļi pirmoreiz rakstos minēti 1348.gadā, kad ietilpa Jersikas karaļvalstī un zemi pārvaldīja karalis Visvaldis. Kopš 14.gs. beigām Preiļus savā valdījumā pārņēma poļu aristokrāti grāfi Borhi un valdīja tur piecus gadsimtus. Svarīgākais, ko grāfi atstājuši pilsētai, ir pilsētas ģerbonis – melns krauklis uz zelta fona. Vietējā gide Irēna Kjarkuža pastāsta, ka Borhu dzimtas ģerbonī bijuši trīs kraukļi. Krauklis esot bijis gara mūža, pieredzes un prāta simbols. Zeltainais fons simbolizē labību, līdz ar to auglību un pārticību.
Preiļi ir pilsēta, kurā satiekas visi četri vēji: četras galvenās ielas ved uz visām debespusēm, bet to nosaukumi parāda arī virzienus: Rīgas, Rēzeknes, Aglonas un Daugavpils iela. Visaugstākā ēka Preiļos ir baznīca ar 135 m augsto torni, bet pretī Leļļu muzejam atrodas vismazākā Latvijas baznīca, kuru 2006.gadā uzcēlis vietējais uzņēmējs Igors Pličs pie savas viesu mājas “Pie Pliča”. Ceļmalas kapelu iesvētījis draudzes dekāns, atzīstot šo dievnamu par derīgu. Sākotnējā domāts, ka kapela būs atvērta cauru diennakti ikvienam, bet diemžēl pēc kāda laika tā aplaupīta. Tagad saimnieks to slēdz ciet, bet pēc jebkura pieprasījuma laipni atver.
Tāpat kā daudzās vietās arī Preiļos lielākais lepnums ir Preiļu muižas komplekss ar 19.gadsimta vidū veidoto skaisto parku, kurā no 41,2 hektāriem apmēram 13 hektārus aizņem dīķi un kanāli. Gide stāsta, ka dīķus raka ar lāpstām un pat ar koka karotēm. Koka karotes bieži lūzušas un tad cilvēki ar kailām rokām rausuši zemi, lai izveidotu grāfiem tīkamus dīķus. Otrs nostāsts esot, ka dīķi rakti tā, lai no augšas veidotu viņu monogrammu.
Vecākā muižas kompleksa ēka ir kapela, kas uzbūvēta un iesvētīta 1817.gadā. Virszemes telpu izmantoja kā memoriālu telpu un telpu dievkalpojumiem. Pazemē ierīkoja Borhu ģimenes kapenes, bet 1919.gadā kapenes barbariski iznīcināja. Apgānīja arī pašu ēku, nolauza krustu un aizkrāsoja Dieva aci virs durvīm. Boļševiki pasludināja šo ēku par ateisma klubu, dzina tur cilvēkus no visas plašās apkārtnes, lai stāstītu, cik padomju vara ir pareiza un laba, bet reliģija nosodāma. Gide stāsta, ka tad kapelā sākušās mistiskas lietas: neizprotami pērkona dārdi, zibens spērieni, vibrācija. Kad visi panikā izmukuši laukā, ārā bijusi gaiša un skaista diena. Paklīdušas runas, ka tur spokojas iztraucētie grāfi. Kapelā mēģinājuši ierīkot kinozāli, sporta zāli, līdz izveidojuši minerālmēslu noliktavu. 1995.gadā kapelu pārņēma katoļu draudze, iztīrīja un pamazām sāka atjaunot. 2006.gadā kāds mecenāts ziedoja iespaidīgu summu un to no jauna iesvētīja kā dievnamu. Katru gadu 15.augustā tur notiek dievkalpojums, bet pārējā laikā kapela atvērta kā tūrisma objekts un mākslas galerija, kurā var aplūkot astoņu pasaulslavenu gleznu kvalitatīvas kopijas. Vēl kapelā atrodas tēlnieces Ēvī Upenieces darbi.
Pa ceļam uz pili uzzinām, ka grāfi ļoti mīlēja zirgus un uzskatīja, ka viņu mīluļiem jādzīvo cilvēka cienīgos apstākļos, tāpēc arī būvēja nevis stalli, bet zirgu pili: ar tornīšiem, nišiņām, arciņām, izcakotu. Vienīgais, kas liecina par zirgu klātbūtni, ir zirgu galvu skulptūras virs durvīm.
Pirms skaistās Preiļu pils ir uzkalniņš, kur senāk atradusies vecā pils. Blakus uzkalniņam aug vecs ozols. 18.gs. sākumā Borhu dzimtas celtā kungu dzīvojamā māja bijusi divstāvu ēka ar pagrabiem. Pirmais stāvs bijis mūrēts no sarkaniem ķieģeļiem, otrais - no ozolkoka baļķiem. Pilij bijis dakstiņu jumts, otrā stāva telpās – parketa grīdas un podiņu krāsnis. Pilī bijusi milzīga zāle ar Livonijas ordeņa mestru ģerboņiem un portretiem. Kādu laiku tur notikuši luterāņu dievkalpojumi. Pagraba telpas izmantotas saimnieciskām vajadzībām. Pils priekšā savā kāzu dienā jaunais muižnieks Johans Andrejs Jozefs Borhs (1713-1779) iestādījis ozolu, bet jaunā muižniece Anna Borha (Zīberga) - bumbierkoku, kurš līdz mūsdienām nav saglabājies. Ozolu dēvē par mīlestības ozolu.
Jauno pili būvēja 1836.gadā pēc itāļu un poļu arhitektu rasējumiem angļu neogotikas jeb tjūdoru stilā. Tā bija balta ar 33 dažādām zālēm un istabām. Saviesīgā dzīve pilī gan neturpinājās ilgi, jo apmēram pēc 30 gadiem grāfi tiesības uz šo pili zaudēja. Ir divas versijas: vai nu kārtīs nospēlēja, vai vienkārši pārdeva. Pēc grāfiem Borhiem nomainījušies četri īpašnieki. 1920.gadā pili nacionalizēja. Līdz 2. pasaules karam pilī atradās lauksaimniecības skola, pēc kara izveidoja vidusskolu. 1964.gadā skolu pārcēla uz jaunām telpām, bet pilī diemžēl sākās “tautu staigāšana”: visdažādākie padomju kantori, sporta skola, pionieru nams. Pēdējie īrnieki izveidoja šūšanas fabriku, līdz 1978.gadā izcēlās ugunsgrēks, visu nopostot. Pēc ugunsgrēka pilij uzlika šīfera jumtu, kas daļēji pili iekonservēja. 2015.gadā tika pieņemts drosmīgs lēmums pili pamazām atjaunot. Kā saka gide: ir naudiņa – dara, nav – nedara.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Preiļi prot pārsteigt

Kategorijas