Noturēt ģimeniskumu ir kopdarbs

2020. gada 24. aprīlis 00:00

2740

Ilze Dambrova dzimusi un uzaugusi Mālmuižā, apprecējusi puisi no Lizuma un nu jau 30 gadus ir saimniece “Norās”. Viņa atzīst - ja vienam ir dots dziedāšanas talants, tad viņai ir dota spēja strādāt ar pašas rokām. Vienu brīdi tā ir bijusi masāža, pēdējos gados līdzās dārzam lielā aizraušanās ir rokdarbi. Tie guvuši negaidītas atzinības tuvu un tālu.

Uzdrīkstēšanās - novērtēta
Tamborēšana, adīšana un izšūšana ir bijusi tuva Ilzei jau kopš bērnības. Pat pūrs kāzās ticis pielocīts bagātīgi pašas veikumiem. Tomēr dzīves ceļos par pamatnodarbošanos kļuvusi grāmatvedība. Daudzus gadus ir bijis pašai savs masāžas kabinets Lizumā. Kad nācās pasaudzēt rokas no fiziskā masieres darba, radusies doma par mašīnadīšanas apgūšanu.
“Nospriedu, ka arī ar grāmatvedību negribu vairs saistīt dzīvi, jo likumi tur mainās katru dienu un naktīs gribas gulēt mierīgi. Tad vienā dienā atnāca pēkšņi doma, ka vajag iet izmācīties mašīnadīšanu. Internetā ātri sameklēju kursus,” dienu pirms trim gadiem atceras rokdarbniece.
Prasmes tika iegūtas divās ziemās, braucot uz kursiem Rīgā. “Kad sāku mācīties mašīnadīšanu, vīrs un viņa radi man zīmīgi jautāja, vai es maz zinot, ka pirmā saimniece, kas bijusi “Noru” mājās tālajos Latvijas laika un pēckara gados, ar mašīnadīšanu pelnījusi sev iztiku. Viņa toreiz adījusi biezos vamžus. Un ka es tagad kā esošā “Noru” māju saimniece atkal atgriežos pie šīs adīšanas. Interesanti, no kurienes man tas ienāca prātā?” smaidot vaicā Ilze.
Kad pirmie darbi darināti, viņa vēlējās kādam tos atrādīt. Tā sazinājusies ar Lizuma amatnieku kopu “Laipa”. Tās vadītāja Līga Ozoliņa esot teikusi, ka šie skaistie darbi jāved uz izstādi. Tā tie pērn nonākuši izstādē “Radošais nemiers 2019”. Labāko darbu – dažādu lakatu un apmetņu – fotogrāfijas tikušas publicētas žurnālā “Rokdarbi”. Ilzei patīk kombinēt tehnikas. Vairumam košo lakatu vidiņi ir adīti, bet pārējā daļa iztamborēta. Dažiem darbiem klāt pielikti izšuvumi.

Katrs darbs jābeidz ar glanci
“Grūti pat pateikt, cik ilgā laikā viens tāds tamborētais lakats top. Varbūt kādās trīs nedēļās. Kā sēžu pie televizora, tā tamborēju. Man patīk visas krāsas. Tūlīt pabeigšu vienu pončo džemperi, kas būs košās varavīksnes krāsās. To pasūtīja man viena sieviete, tas būs no Igaunijas dzijas. Man vispār ļoti patīk Igaunijas “Adde Long” vilnas dzija, tā šķiet tīrāka un mīkstāka par mūsu Pāces dziju,” vērtē rokdarbniece. Viņa vēl atklāj, ka darbs netiek pabeigts ar pēdējo valdziņu. Mašīnkursos ir iemācīts, ka darbs ir jāpabeidz ar glanci, un tas nozīmē gan mazgāšanu, gan tvaicēšanu un formēšanu. “Šodien var “Facebook” redzēt daudz skaistu lietu, bet vairums no tām ir tikko noņemtas no adatas un fotografētas. Tas īstais skaistums rodas brīdī, kad viss process ir pilnībā pabeigts,” atzīst Ilze.
Viņas meita Austra ļoti palīdz ar kvalitatīvu bilžu radīšanu. Iedvesmu Ilze smeļas visur, arī “Pinterestā” un “Youtube”. “Cenšamies arī braukt uz Igaunijas lielo Mārtiņdienas tirgu Tallinā. Tas ir kaut kas līdzīgs tam, kas notiek pie mums jūnijā Brīvdabas muzejā. Tas ir pasākums, no kura negribas mājās braukt,” stāsta Ilze.
Satika savu arāju
Ar savu vīru Ilze iepazinusies padomju laikā rīkotajā konkursā “Mēs tavi saimnieki, zeme!”. “Tajā no katras skolas startēja komanda, un labākās brauca uz “republiku”. Lizumam kā allaž bija labākās komandas, kuras mājās brauca gandrīz vienmēr ar kādu izcīnītu traktoru. Tomēr viņiem nebija slaucējas. Es biju labākā slaucēja rajonā. Toreiz biju ļoti nobijusies – ko tad es viena meitene no Lejasciema braukšu kopā ar lizumniešiem, kam deguns tā jau bija gaisā,” atceras Ilze.
Konkursā arī saskatījusies ar lizumnieti Didzi. Trīs gadus draudzējušies un tad 1990. gadā apprecējušies. Toreiz pēc kāzām iegājuši pamestajā mājā, kas bijusi vīram no senču puses. Pati Ilze saka, ka leģenda apvij šo māju.
“Vecvectēvs bija karojis, un par karošanu tika dalītas zemes Latvijas laikā. Tur arī sākās tas stāsts par mūsu ģimenēm. Mans vecvectēvs ar Didža vecvectēvu abi piedalījās kopā tajā zemesgabalu izlozēšanā Lizumā. Kad katrs bija izlozējis savu, mans vecvectēvs Rūdolfs Grīslis sacījis: nu ko es tajā mežā darīšu, man vajag lauksaimniecības zemi. Savukārt vecais Dambrovs atkal bija teicis: man tak to zemi nevajag, man vajag mežu. Un viņi toreiz apmainījās ar zemēm. Tā nu sākām saimniekot “Norās”,” atceras saimniece.

Galvenais ir būt kopā
Gan Ilze, gan viņas vīrs nāk no trīs bērnu ģimenes. Abi bijuši vienisprātis par kuplu ģimeni. “Mēs ar brāli un māsu esam gandrīz vienaudži, Didzim ir citādāk – viņam jau trešajā paaudzē starp jaunāko un vecāko brāli ir divpadsmit gadu starpība un pa vidu māsa. Tāpēc mums bērni viens pēc otra piedzima. Es šodien esmu tik priecīga par viņiem! Man reizēm prasa, kā mēs tādus uzaudzinājām. Atbildu, ka paši viņi uzauga. Nekad neesmu norādījusi - dari tā vai šitā. Vienkārši esam bijuši visu laiku kopā,” atzīst Ilze.
Bērniem vajag visu redzēt, jo dzīve jau nav rožu dārzs. Bērni ir piedzīvojuši gan laikus, kad naudas nav bijis, gan mājai remonts ieildzis. Šodien jau katrs ir savā dzīvē, bet piektdienu vakaros Ilze dodas uz veikalu, jo zina – sestdien visi būs klāt.
Viena no ģimenes tradīcijām - sestdienas pēršanās pirtiņā, kas pašu rokām tikusi celta. “Vīram brālēns uzcirta guļbūvi, pārējo vīrs pats uzbūvēja. Vienmēr esam pērušies un cienījuši pirts tradīcijas. Arī šobrīd, vīrusu laikā, labākās zāles ir pirts, ķiploks un medus. Es jau saku, ka ne tādi laiki vien ir nākuši. Pasaule ļoti mainās, bet esmu priecīga, ka beidzot daudzas ģimenes savestas kopā. Vecākiem beidzot pašiem ir jāpasēž ar saviem bērniem vairāk!”

Ģimene ir kopdarbs
Ilze ar bērniem Rūdolfu (28), Martu (26) un Austru (23) mājās bijusi līdz pat viņu skolas sākuma gadiem. “Tas ir labākais, ja vari pats viņus audzināt. Ne mirkli nenožēloju, ka toreiz nestrādāju. Bērni darīja visus darbus. Ģimene var iedot tik daudz! Tagad žēl skatīties - tik daudzus bērnus, var teikt, uzaudzina valsts, vecākus tikai vakaros un brīvdienās satiek. Ļoti novērtēju, ka agrāk varējām būt vairāk mājās, mums bija pašiem sava zemnieku saimniecība. Man bija trīs bērni, sešas govis ar visiem jaunlopiem, vēl cūkas, aitas. Vīrs brauca uz kokvedēja. Mēs kā senie latvieši dzīvojām, kur vecvecāki palīdzēja ikdienā. Mans dēls vēl tagad atceras, kā ar Ūpi (tā ģimenē sauca vīratēvu) gājis stādīt zīles. Tagad tajā vietā izauguši vareni ozoli,” stāsta Ilze.
Viņa ir laimīga, ka ir ļoti paveicies gan ar pašas ģimeni, gan vīra ģimeni. Šodien reti kur var sastapt tādu līdzāspastāvēšanu un pilnas ģimenes. Ilze saka, ka arī vīrs ļoti iestājas par to, ka ģimenei ir jābūt kopā. “ Esam ar bērniem arī visu Gauju ar laivām izbraukuši. Vienā braucienā pat līdzi bija mani vecāki. Kamēr mēs pa Sietiņiezi bradājām, vecaistēvs spiningoja un līdaku izvilka, vakarā zupu vārījām. Ģimene ir kopdarbs, tu nevari viens visu vilkt. Tā jau visi apkārt mēdz sacīt, ka mammas ir tās, kas visu tur. Es nedomāju, ka tas tā ir! Tētim ir liela nozīme. Trīsdesmit gadu laulībā pat nevaram vairs noteikt, kurš kuram būtu vairāk pielāgojies,” smejas Ilze.

Lielā piparkūku mīkla
Katru novembri notiek lielā piparkūku mīklas mīcīšana, lai visām radu ģimenēm būtu smaržīgas pašceptas piparkūkas. “Visu laiku tā notika pie Ūmītes – Didža mammas. Jāsāk mīcīt to mīklu ir mēnesi pirms svētkiem, lai visas garšvielas ievelkas. Mīklu mīca tikai vīrieši, jo tas ir smags darbs,” ģimenes tradīciju apraksta Ilze.
Katru gadu tiek izmīcīti apmēram desmit kilogrami mīklas, tad tā tiek sadalīta katrai ģimenei. Kad klāt Ziemassvētki, tad radiem tiek rakstītas vēstules no rūķiem. “Jau skolas laikā bērniem bija rūķu pasts. Bija tāds īpašs celms, kur man bija jāpaspēj pirms bērniem nokļūt un iededzināt svecītes, lai visi zina, ka rūķi ir mājās. Vēl joprojām šādas vēstules mums top, tās tiek iedotas visām radu ģimenēm, kas sanāk kopā. Mums ir noteikums, ka arī vecākiem ir jāzina pantiņi. Mājās pirms tam jācep piparkūkas, putniņi jābaro, stirniņām ēst jāaiznes, lai rūķi redz, cik labi visi ir pastrādājuši. Tikai tad var vērt vaļā dāvanas.”
Kopš nav vairs vīra vecāku, visi Ziemassvētki norit “Norās”. No kurienes radošums un īpašā izdoma? Ilze atsmej, ka viņai rados ir paši Vilis un Ervīns Zvaigznīši, kurus Lizumā pazīst kā ievērojamus tēlniekus un dzejniekus.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Noturēt ģimeniskumu ir kopdarbs

Kategorijas