Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mikoloģe parastās bisītes ēst neiesaka

Mikoloģe parastās bisītes ēst neiesaka

Latvijā sēņu daudzveidība ir ļoti liela, un pirmā pavasara saulīte katram kaislīgam sēņotājam sniedz prieku atrast pirmās pavasara sēnes. Vienas no tām ir parastās bisītes.
Lizumniete Inese Bramane jau pielasījusi pirmo spaini ar tām, bet atzīst, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, jāprot pagatavot, lai nenotiktu saindēšanās. Savukārt Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele ir kategoriska un nevienam šīs sēnes ēst nerekomendē.

Tādu murķeļu nav!
Citi šīs pavasara sēnes sauc par murķeļiem. Mikoloģe I.Dāniele precizē, ka pareizais nosaukums ir parastā bisīte. “Saucam tās par murķeļiem, jo tā ir sena tulkošanas kļūda, viens sauc lāčpurnus par murķeļiem, otrs bisītes par murķeļiem, ir vēl ķerveļi un vēl visādi nosaukumi, bet ir viens oficiālais nosaukums – parastā bisīte. Lāčpurni un ķēvpupi nav indīgi. Lāčpurni pat skaitās delikatese, ja tos atrod. Tiem kā jau visām pavasara sēnēm ir dobs vidus, un tur var iepildīt, piemēram, zosu aknas vai ko citu. Lāčpurnus pat nav jāvāra. Ir tikai jāmāk pareizi atšķirt,” stāsta mikoloģe. Viņa šobrīd ļoti aktīvi cilvēkiem skaidro, ka ir jābūt uzmanīgiem un, ja vēlas, var ēst, protams, visu, bet nevajadzētu to popularizēt apkārtējiem.
“Lāčpurni un ķēvpupi esot labākas, jo tām nav indes un sēņotājam nav tik ļoti jāuzmanās. Ķēvpupi ir gaišāki, lāčpurni ir tumšāki, noteikti var apskatīt sēņu grāmatā. Pie mums pārsvarā bisītes aug priežu mežā uz meža ceļiem un pāris gadus vecos izcirtumos. Sēņu vietas, protams, mainās ik pēc pāris gadiem, nav konstanti vienā vietā. Vairāk šo sēņu būs pēc pāris nedēļām, šobrīd vien ir nedaudz atrodamas, kas no zemes jau izlīdušas. Ir pats sākums, jo parasti tās aug aprīļa beigās un maija sākumā,” zina teikt lizumniete I.Bramane.

Sēnes ir indīgas
Arī I.Bramane atzīst, ka parastās bisītes svaigā veidā un nepareizi sagatavotas ir indīgas. Viņa tās novāra trīs reizes pa piecpadsmit minūtēm parastā ūdenī. “Vārot izdalās spēcīgs, nepatīkams aromāts. Ir nepieciešama ļoti laba ventilācija, tvaiku nosūcējs, jo sēnes satur indīgu vielu, kura ir gaistoša un izdalās vārīšanās laikā. Ir jāizvairās no garaiņu ieelpošanas, jo tieši vārīšanās procesā var saindēties,” stāsta I.Bramane. Tikai pēc kārtīgas vairākkārtējas novārīšanas sēnes tiek iekļautas maltītē. Viņa uzsver, ka šīs sēnes nedrīkst ēst, ja nemāk pagatavot, un ar mērcēšanu noteikti nepietiek – inde nesadalās.
Mikoloģe I.Dāniele tomēr ir kategoriska un zina arī gadījumus, kad notikusi saindēšanās. “Zinu dzīvē personīgi kādus desmit vieglus saindēšanās gadījumus pēc bisīšu saēšanās. Nevienam neko nevar aizliegt ēst - lai ēd, ko grib, bet es konkrēti šīs atzīstu par indīgām sēnēm, tās nelasu un citiem neiesaku. Katru gadu ir aptuveni trīs nopietni saindēšanās gadījumi. Ir ļoti atkarīgs no tā, kā laimēsies un kā sēne tiks sagatavota. Indīgo vielu koncentrācija var atšķirties dažādās vietās un laikapstākļos, jo vēsākā laikā būs mazāka koncentrācija. Viens man zināms gadījums ir no paziņu loka. Bija sieviete, kas visu mūžu lasīja bisītes un katlos vārīja. Tā ģimenes mamma saindējās, iznesot ārā un nokāšot katlu, saelpojās šos tvaikus, bija ļoti slikti un trūka elpas, palika ar sirdi slikti. Viņa kopš tā laika vairs nelasa šīs sēnes,” stāsta mikoloģe.

Cilvēki var konsultēties
Latvijas Dabas muzejs tikko klajā laidis “Lielo sēņu grāmatu”. Tas ir viens no svaigākajiem resursiem, kur cilvēki var smelties zināšanas par atrodamajām sēnēm. Mikoloģe atklāj, ka bieži cilvēki sūta uz Dabas muzeju bildes, arī sociālajos tīklos meklē konsultācijas, vai atrastās sēnes ir ēdamas.
“Lasiet mežā tikai to, ko droši pazīstat! Ja neesat pārliecināti par simts procentiem, nu neēdiet! Atbildēt uz komentāriem par sēnēm un skaidrot – tā ir liela mūsu darba daļa. Esam daži mikologi, kas patiešām aktīvi komunicē ar cilvēkiem, un esam gatavi konsultēt,” uzsver I.Dāniele.