Nesamierināties ar vardarbību

2020. gada 28. aprīlis 00:00

Apstākļos, kad esam spiesti uzturēties mājās, diemžēl pieaug vardarbības riski. Par to brīdina speciālisti un to apliecina policijas dati. Esot šādā situācijā, ir jāmēģina meklēt iespējas, lai izvairītos no varmākas un pasargātu sevi un bērnus.

Upuris nav vainīgs
Atsevišķi emociju uzplaiksnījumi droši vien ir katrā ģimenē. Bet situācija ir ļoti nopietna, ja ģimene ir iesprostota vienā dzīvesvietā kopā ar varmāku.
Eiropas Savienības (ES) veiktajā pētījumā secināts, ka Latvijā ir augsts pret sievietēm vērstas fiziskas un/vai seksuālas vardarbības līmenis. Vardarbību no esošā vai bijušā partnera savas dzīves laikā Latvijā piedzīvojuši 32 % sieviešu, ES vidēji - 22 %.
Turklāt lielākā daļa vardarbībā cietušo sieviešu par pārdzīvoto neziņo ne policijai, ne cietušo atbalsta organizācijām. Gan speciālisti, gan atbalsta organizācijas nenogurstoši aicina cietušos meklēt palīdzību un nedzīvot varmācīgās attiecībās.
Viens no bieži dzirdētiem mītiem - ka varmāka labosies, ka nožēlo, ka iesita nejauši. Nē, ja iesita vienreiz, sitīs atkal. Varmākas ļoti labi māk manipulēt – gan atrast virkni attaisnojumu savai rīcībai, gan nolūgties. Psihologi novērojuši, ka varmāku darbībās labie brīži neizbēgami mijas atkal ar nākamo varmācības epizodi. Turklāt varmākas nekad nejūtas vainīgi. Viņi ir varmācīgi, jo stress darbā, “beigti nervi”, turklāt bieži par vainīgu tiek nosaukts upuris pats. Un arī te var būt ļoti plašs iemeslu loks – sākot no negaršīgām vakariņām līdz nepaklausīgiem bērniem. Ar laiku upuris arī sāk justies vainīgs. To varmākam arī vajag, jo vieglāk manipulēt un mocīt cilvēku ar zemu pašapziņu, tādu, kurš nemeklēs palīdzību un nevienam neko nestāstīs, jo pats taču vainīgs. Nav taisnība – upuris nevar būt vainīgs. Vainīgs ir tikai un vienīgi varmāka!

Meklēt palīdzību
No vardarbībā cietušajām sievietēm apmēram puse ir cietušas ģimenē no partnera vai tuvinieka. Turklāt no sievietēm, kuras nonākušas slimnīcā, apmēram 30 % traumas beigušās ar nāvi.
Centrs “Marta” ir viena no organizācijām, kas sniedz dažāda veida palīdzību no vardarbības cietušām sievietēm. Centra pārstāve Gundega Tentere atzīst: “Tiem, kuri arī iepriekš ir piedzīvojuši vardarbību ģimenē, šī situācija, paliekot mājās, rada riskus. Vardarbība ir cikliska, tā noteikti atkārtosies, un ar laiku sekas kļūst smagākas.”
Arī centra darbību ir ietekmējuši ārkārtējie apstākļi un darbība notiek attālināti, taču “Marta” un “Marta Liepāja” turpina nodrošināt attālinātas sociālā darbinieka, jurista un psihologa konsultācijas.

Pagaidu aizsardzība
Dzīvojot kopā ar varmāku ieslēgtiem vienās telpās, drošība un konfidencialitāte zūd. Tomēr ir jādara viss, lai no vardarbības izvairītos, saka centra “Marta” pakalpojumu daļas vadītāja Irina Mazurika.
Viņa stāsta, ka noteikti jāmēģina izmantot pagaidu aizsardzības līdzekļus pret varmāku. Jāzvana policijai un jālūdz varmāku nošķirt no mājām un aizliegt tuvoties. “To var piemērot policija, ja ierodas mājās pēc izsaukuma un redz, ka tur ir augsti vardarbības riski. Ja policija šādu iespēju nepiedāvā, ir jāuzstāj. Policijas darbinieks šādu lēmumu var pieņemt uz vietas, varmāka viņa klātbūtnē savāks mantas un izies no mājas. Lēmums attiecas uz astoņām dienām. Pēc tam policija var sniegt prasību tiesā un lūgt pagarināt šo stāvokli. Tiesas lēmumam ir garāks termiņš un lielāks juridiskais spēks.“
Speciālisti gan atzīst, ka bieži varmākas māk maldināt policiju. Tikko trakojošais vīrietis pēkšņi var kļūt laipns, sirsnīgs un noliegt jebkādu agresivitāti. Tad sievietei tomēr ir jāuzstāj uz nošķiršanu, jāmēģina ar policistu parunāt divatā.

Vērsties tiesā
Ne vienmēr ir jāsauc policija. Ja sievietei ir bail, ka vīrs vai partneris var kļūt varmācīgs, tiesā var vērsties viņa pati attālināti.
I. Mazurika stāsta, ka centra “Marta” interneta vietnē ir pieteikuma veidlapa tiesai ar paskaidrojumiem, kā to pareizi aizpildīt. “Tas nav sarežģīti. Mums ir arī sociālais darbinieks, kurš var palīdzēt to izdarīt”.
Šādos gadījumos tiesa pieņem lēmumu dienas laikā bez abu pušu ierašanās tiesā. Turklāt nav nepieciešami nekādi pierādījumi – zem iesnieguma ir paraksts, kas ir apliecinājums tam, ka iesniegumā minētais ir pareizs.
“Tas ir labs veids. Kādreiz sieviete ņēma bērnu un skrēja pie radiem, paziņām, bet tagad atbildība ir pārlikta uz varmākas pleciem. Viņam jāmeklē, kur palikt. Turklāt viņu var izraidīt arī tad, ja mājoklis pieder viņam. Tas, protams, nav uz mūžu. Tiesa nosaka laiku, cik ilgi varmāka nedrīkst savā īpašumā uzturēties, un šo lēmumu realizē policija. Policija atbrauc ar tiesas lēmumu, un tās klātbūtnē varmāka vāc savas mantas”.
Šie risinājumi gan var sniegt tikai pagaidu atelpu, un jebkurā gadījumā situācija būs jārisina tālāk un jāturpina meklēt palīdzība.

Svarīgi bērni
Nozīmīgs iemesls meklēt palīdzību ir bērni ģimenē. Arī viņi bieži pakļauti vardarbībai. Dati liecina, ka no visiem bērniem, kuri cietuši, pusē gadījumu varmāka ir bijis tuvinieks. Turklāt bērnam var būt ne tikai fiziskas traumas, bet arī psiholoģiskas. Augšana varmācības apstākļos var izraisīt dažādas uzvedības izmaiņas, smagākos gadījumos pat novest līdz pašnāvībai. Speciālisti atzīst, ka bieži sievietes tieši bērnus min par iemeslu, kāpēc nepamet varmāku. Bet šādi bērnam tiek nodarīts vēl lielāks ļaunums.
Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) atgādina, ka centrā darbojas uzticības tālruņi. Inspekcijas pārstāve Inga Gulbe stāsta, ka uzticības tālrunis strādā katru dienu 24 stundas. Tur strādā pieredzējuši psihologi, kuri gatavi sniegt atbalstu. “Uzticības tālrunis tika izveidots bērniem un pusaudžiem, bet, ņemot vērā šos krīzes apstākļus, mūsu psihologi uzklausīs ikvienu un sniegs atbalstu.”
Labklājības ministrijas pārstāve Kristīne Veispale atzīst, ka šobrīd vienas no visneaizsargātākajām ir ģimenes ar bērniem, kas jau iepriekš ir pakļautas vardarbībai. Viņai aicina “būt drosmīgiem un meklēt atbalstu”. Pēc viņas teiktā, arī sociālais darbinieks var būt tas, kurš var informēt par palīdzības iespējām.
Turklāt, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērniem, ikvienam ir pienākums par to ziņot.

Emocionālā vardarbība – tas ir nopietni
Fiziskā vardarbība parasti iet roku rokā ar emocionālo vardarbību. I. Mazurika stāsta, ka varmākam vienmēr ir vēlme pēc emocionālas kontroles – pakļaut, pazemot, radīt baiļu, trauksmes sajūtu, norobežot no iespējām saņemt palīdzību, rīkoties patstāvīgi. Ļoti bieži varmākas ir manipulatīvi. Viņi manipulē ar patiesību un faktiem, liekot upurim šaubīties par savām jūtām, domām, rīcību, atsevišķos gadījumos pat par psiholoģisko veselību.
Pēc viņas teiktā, daudzi neuztver emocionālo vardarbību nopietni - “ja jau nesit, tad viss kārtībā”, bet vardarbības tieksme ar laiku kļūst lielāka un varmāka var sākt izmantot arī fizisku spēku.
Speciāliste atzīst, ka ģimenē mēdz būt konflikti. Bet jāatceras, ka ģimenes locekļiem ir vienādas tiesības pieņemt lēmumus. Konflikta brīžos tiek meklēts risinājums, kas ir pieņemams abām pusēm, nevis viena puse vienmēr uzspiež otrai savu risinājumu.

Ieteikumi vardarbības upuriem

◆ Iemāciet bērnus izsaukt palīdzību. Izstrādājiet scenāriju, kur zvanīt konflikta situācijā (112, radinieks). Sarunājiet slepenu signālu, frāzi, ko konflikta laikā nododiet. Bērns varēs saprast, ka tagad jāsauc pēc palīdzības.
◆ Konflikta laikā domājiet par iespēju aizbēgt vai paslēpties. Mēģiniet atrasties tuvāk ārdurvīm un izvairieties no virtuves, kur pieejami asi priekšmeti.
◆ Ja par vardarbību nevienam neesat stāstījuši, meklējiet un izstāstiet uzticības personai, lai izrunātu palīdzības iespējas krīzes situācijā.
◆ Glabājiet visus dokumentus vienā vietā, lai tos ir viegli paķert līdzi. Ja iespējams, mēģiniet atlikt naudu un glabāt to slepenā vietā.
◆ Nomainiet savas e-pasta un sociālo portālu paroles.
◆ Regulāri pārbaudiet iestatījumos, kādas aplikācijas ir uzstādītas jūsu telefonā. Programmām, ar kurām var izsekot jūsu atrašanās vietu, nosaukumā var būt “GPS” vai “tracker”. Ejot prom, telefonā jāatslēdz internets, Wi-Fi, GPS vai jāuzliek avio režīms.
◆ Lai meklētu informāciju par palīdzību, šķiršanos utt., pārlūkprogrammā izmantojiet “inkognito” režīmu vai atcerieties izdzēst meklējumu vēsturi.
Uzticības tālruņi ģimenēm: 116111, 116006
Centrs “Dardedze”: 29556680 (darba laikā), e-pasts: info@centrsdardedze.lv
Centrs “Skalbes”: diennakts krīzes tālrunis 67222922 vai 27722292

Ilze: “Viņš noved tādā baiļu fāzē, ka tu vairs neko ar prātu nevari aptvert”

Bailes. Šis vārds mūsu sarunā skanēja visbiežāk. Ilze (vārds mainīts, jo viņai vēl joprojām ir bail, ka varmāka var pazīt un sodīt par atklātību) uzticēja man savu stāstu. Viņa teica – varbūt tas kādai var palīdzēt. Un arī viņai pašai – “es gadiem ilgi nevienam neko nestāstīju, man bija bail un kauns. Ja es ātrāk būtu tās šausmas pārvērtusi stāstā, varbūt man būtu vieglāk”.

Gribēja viņam palīdzēt
Sākās viss kā daudziem. Ilze audzināja mazu meitiņu, kad iepazinās ar Rolandu. Viņš bija simpātisks, gudrs, strādāja labu darbu. Stāstīja, cik ļoti viņam patīk bērni, un Ilzei, mazas meitiņas mātei, tas šķita ļoti svarīgi. Un viņš esot nelaimīgs. Pirms pusgada viņu esot pametusi sieva, kura kopā ar bērniem “aizbraukusi līdzi kaut kādam ārzemniekam”. Viņam esot depresija, stress, milzīga vilšanās sajūta. Ilzei puiša bija žēl. Viņa ļoti gribēja palīdzēt, sniedzot viņam sapratni, uzticību, mīlestību. Ilze pati bija klusa, maiga un kautrīga, jauna sieviete, kura vienmēr mēģināja izdarīt tā, lai citiem labi. Arī no meitiņas tēva viņa aizgāja, jo viņš negribēja bērnus un nebija sajūsmā kļūt par tēvu, kaut Ilzi mīlēja. Savukārt Ilze bērniņu gribēja ļoti.
Sākums bija labs. Kaut gan mūsu sarunas laikā Ilze vairākkārt nosaka: “Man vajadzēja pamanīt tos signālus”. Pirmo reizi ierodoties pie Rolanda ciemos, viņa nobrīnījās, ka pusgadu pēc aizbraukšanas dzīvoklī joprojām stāv sarindotas bijušās sievas kurpes, drēbes. Tikai pēc tam viņa uzzināja, ka sieviete aizbēgusi, neko pat nepaņemot līdzi. Bet tolaik Ilze par to galvu daudz nelauzīja. Rolands bija uzmanīgs, laipns. Pacietīgs klausītājs - “tu man stāsti visu to, ko neesi varējusi izstāstīt citiem, es nebūšu kā viņi, es tevi uzklausīšu un sapratīšu”. Atkal – jau vēlāk viņa saprata, ka viss, ko ir stāstījusi, tiek izmantots pret viņu pašu, lai viņu pazemotu, salauztu.

Vainīgs tikai alkohols
“No sākuma man šķita, ka viņš ir agresīvs tikai tad, kad lieto alkoholu. Tad es ar viņu centos netikties. Bet tad kādā brīdī es sapratu, ka sākas kaut kāda iebiedēšana. Es nebaidos no cilvēkiem, nekad nebiju tapusi biedēta. Tāpēc es no sākuma nesapratu, kas notiek.”
Viņš stāstīja, cik ir stiprs, kā armijā iemācījās “cīņas bez noteikumiem”, kā māk sist, lai nepaliek zilumi. Stāstīja Ilzei par cīņas paņēmieniem, kā var nodarīt otram fiziski pāri. Kustības, kas demonstrēja viņa māku kauties, mijās ar garām sarunām, patiesībā nu jau Rolanda monologiem. Un tā pa pilienam vien, kamēr Ilze sāka justies, ka ar viņu pašu nav kaut kas kārtībā. Viņa īsti nesaprata, kas, bet nolēma censties vēl vairāk, mīlēt vēl vairāk, jo Rolands taču ir tik daudz cietis, viņam ir depresija. “Man šķita - ja es vairāk pacentīšos, viņš mainīsies.” Kad viņš dzēra, kļuva agresīvs, un tad Ilze labāk izvēlējās nerādīties acīs. Un nebija viņš tas alkoholiķis, kurš dzer pastāvīgi un nodzeras. Vēl tagad viņš strādā visnotaļ prestižā darbā.

Nesaprata, kas noticis
Lūzums notika, kad Ilze jau gaidīja abu bērniņu. Svinībās pirtī kopīgi ar Rolanda kolēģiem viņš piedzērās. Viņš piekāva Ilzi, kura jau zem sirds nesa abu bērniņu. “Es biju šokā! Es īsti nesapratu, kas ir noticis. Man pat nesāpēja, domāju, tāpēc, ka biju šokā.“
Ilze sākumā mēģināja viņu attaisnot. Viņai likās, ka Rolands viņai nodara pāri tāpēc, ka ir tik ļoti vīlies sievietēs, ir ļoti sāpināts.
Šis būtu bijis brīdis, kad Ilzei vajadzēja aiziet pavisam. Droši vien tā arī izdarītu, ja ne satrauktu kolēģu zvans vēlāk. Rolands it kā kritis pa trepēm un smagi savainojies, bet no slimnīcas aizbēdzis, un tagad neviens viņu nevar sazvanīt. Ilzei bija bail, bet viņa brauca pie Rolanda. Viņš gulēja savā dzīvoklī smagā stāvoklī. Ilze izsauca mediķus un palika pie Rolanda ārstēšanas laiku. Bet pēc tam sāka no Rolanda izvairīties.
Piedzima bērniņš. Reizi viņš atbrauca uz slimnīcu ar ūdens pudeli, pēc tam pāris reizes uz mājām, kur Ilze dzīvoja pie savas mammas. Mamma gan pēc pāris reizēm Rolandam vairs neļāva braukt pie viņām. Sieviete saka - mammai viņš nepatika.
Ilze tolaik strādāja labu darbu, labi pelnīja un nopirka dzīvokli, kur sāka dzīvot ar abām savām meitiņām.

Bērns kā iegansts
Tad viņš atkal uzradās. “Ar tiesībām, ka drīkst tikties ar bērnu, viņš sāka regulāri braukt pie manis vēlos vakaros. Meitenes tad jau gulēja. Vēl tagad viņš man pārmet, ka meitenes jau gulēja, kad viņš brauca. Bet tā bija viņa paša izvēle,” Ilze joprojām it kā taisnojas. Teikums skrien pēc teikuma, it kā, aizlaižot tos pasaulē, vārdiem līdzi aiziet šausmas, ar ko sieviete gadiem dzīvojusi.
“Man bija fiziski no viņa ļoti bail. Es zināju, ja viņu sadusmošu un viņš paliks dusmīgs, es nespēšu aizstāvēties. Es redzēju, kad viņš paliek dusmīgs. Viņš tā dīvaini izstiepa pirkstus un sāka taisīt visādus karatistu žestus. Nesita, bet bija tā sajūta, ka rokas niez iesist. Viņš varēja runāt stundām. Visu laiku man bija bail. Bija sajūta, ka tev nav, kur sprukt, tu nevari viņu apklusināt, jo ir bail. Tu esi vainīga, visu dari nepareizi. Es pēc šiem vakariem biju tādā stadijā, ka nevarēju ne gulēt, neko. Visu nākamo dienu staigāju kā apdullusi. Sāku lietot nomierinošas tabletes. Sapratu, ka pasliktinās domāšana, atmiņa. Viņš visu laiku draudēja, ka atņems man bērnus. Es biju histērijā. Tagad es saprotu, ka viņam nebija nekāda iemesla man atņemt bērnus, bet toreiz biju stresā. Sapratu, ka man jāpelna nauda, lai varu uzturēt bērnus, lai man viņus neatņem, ka es nedrīkstu viņu sadusmot. Tādos vakaros beidzās viss gultā. Es to darīju, lai viņu apklusinātu, lai tiktu no viņa vaļā. Tagad es viņam saku – tu brauci, lai mani izvarotu.”
Toreiz Ilzei bija kauns un bail ar kādu runāt. Tagad viņa saka – ja es ar kādu būtu parunājusi, es ātrāk būtu visu sapratusi, ātrāk tikusi no tās elles ārā.

Tiklīdz atgūsties, viņš ir klāt
Šādi Ilze nodzīvoja gadiem. Slikta pašsajūta, depresija, sliktāks darbs, mazāki ienākumi. Laiku pa laikam Rolands lika viņu mierā. Kad viņa jau sāka justies labāk un priecīgāk, devās ar meitenēm uz teātriem, šuva kostīmiņus skolas ludziņām, viņš atkal ieradās. Un sākās viss no sākuma. Paralizējošās bailes, nespēja domāt, panika. Ir pagājuši gadi, bet vēl tagad viņa nespēj mierīgi to atcerēties. “Viņš taisni tad, kad neesi gaidījusi, pēkšņi uzrodas. Un visu laiku pa pilienam iznīcina.”
Sieviete bija uz krīžu un konsultāciju centru “Skalbes” prasīt padomu – tur teica, ja būtu asiņaina seja, tad varētu kaut ko darīt. “Bet viņš jau bija kaut ko iemācījies laikam no pirmās sievas. Viņš mani īpaši nesita, bet terorizēja. Un tagad es arī saprotu, kāpēc viņš pašā sākumā lielījās ar māku sist, neatstājot zilumus.”
Toreiz vēl maz runāja par emocionālo vardarbību, un arī likumi nebija sakārtoti, lai iespējami palīdzētu upuriem.
Par laimi, kādā brīdī Rolands no viņas dzīves atkal pazuda, šoreiz uz gadiem. Varbūt tāpēc, ka viņa saņēmās, ilgi domāja un uzrakstīja viņam garu vēstuli, ko nosūtīja uz viņa elektronisko adresi darbā. Par to viņš bija nikns, jo bija sabijies, ka kāds darbā to varētu izlasīt. Varbūt tāpēc, ka Ilze atrada vīrieti, ar kuru kopā ir vēl šodien un kurš ļoti palīdzējis viņai tikt galā ar šausmām, kādās viņa nodzīvoja pusi dzīves. Vai arī viņš atrada kādu citu upuri. Ilzes psiholoģe vairāk sliecas uz to, ka viņam uzradās jauns upuris, jo varmākam vienmēr vajag upuri, kuru mocīt.

Viņa cīnās
Pēdējā laikā Rolands atkal uzradās Ilzes dzīvē. Un ir atgriezušās senās, neizskaidrojamās bailes. Ar meitu notika nelaime, un tēvs bija klāt ar pārmetumiem Ilzei, ar vēlmi ņemt meitu pie sevis, ar draudiem. Kādā brīdī Ilzei licies, ka atkal padosies, bet tomēr - nē.
Viņa ir sameklējusi psihologa, jurista palīdzību, viņa cīnās. Arī viņš cīnās par meitu, jau pieaugušu. Bet Ilze ļoti labi saprot, ka ne jau pēkšņi ir uzradusies tēva mīlestība. Viņai bail, ka varmāka meklē nākamo upuri. Un Ilze zina, ka arī pieaugušam cilvēkam var iedvest stindzinošas, paralizējošas bailes. Viņa saka – “es neatdošu savu meitu viņam rīklē”. Un es ticu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nesamierināties ar vardarbību

Kategorijas