Gatava iestāties par Latviju

2020. gada 30. aprīlis 00:00

3422

Agnese Stepāne (31) zemessarga svinīgo zvērestu deva jau vairāk nekā pirms desmit gadiem un ir piederīga Zemessardzes 25. kājnieku bataljonā. Būt Nacionālajos bruņotajos spēkos kādam var likties šķietami vīrišķīga profesija, tomēr Agnese sarunā apliecina to, ka Zemessardzē ir vieta un nozīme arī sievietēm. Nepastāv ierobežojumi amatiem, kurus var ieņemt sievietes gan štāba darbos, gan vienībās. Izrādās, Latvijas bruņotajos spēkos – gan profesionālajā dienestā, gan Zemessardzē – sievietes dien attiecīgi aptuveni 15 % no karavīru kopskaita profesionālajā dienestā un aptuveni 17 % Zemessardzē.

Nemitīgi pilnveidojas
Satiekam Agnesi viņas kārtējā darba maiņā. “Diennakts norīkojums nozīmē, ka esmu dežūrdaļā un pildu štāba apsardzes pienākumus. Tas ir mans pamatdarbs. Bet specialitāte, kurā darbojos savā vienībā, ir civilmilitārā sadarbība. Civilmilitārā sadarbība nozīmē koordināciju starp komandieri un civilajām institūcijām, ietverot valsts iedzīvotājus, vietējās iestādes, kā arī starptautiskās valsts un nevalstiskās organizācijas un aģentūras. Tā var būt kādreiz, piemēram, zemju saskaņošana ar īpašniekiem, ja ir paredzētas mācības konkrētā teritorijā, tā ir došanās uz pašvaldībām, sadarbība ar medijiem. Mums ir svarīgi informēt sabiedrību, lai gūtu no tās sapratni un atbalstu,” skaidro Agnese.
Civilmilitārajā nodaļā bataljonā Gulbenē darbojas komanda, regulāri piedaloties arī pilnveidojošās apmācībās gan kopā ar Latvijas, gan sabiedrotajiem karavīriem. “Mēs nemitīgi pilnveidojamies, lai būtu profesionāli savās jomās, lai nepieciešamības gadījumā mēs varētu stāvēt par savu valsti un tās iedzīvotājiem.”
Agnese atsauc atmiņā aizvadītās plašās apmācības “Zobens 2019”, kas norisinājās visā Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes teritorijā. “Visu nedēļu bijām Valmierā un tad aktīvajā fāzē devāmies uz savām vienībām. Es devos uz mūsu Gulbenes, un kopā ar amerikāņu kolēģiem devāmies uz domi, tikāmies ar domes priekšsēdētāju Normundu Audzišu un citiem civilās aizsardzības komitejas pārstāvjiem. Tā šķita ļoti vērtīga pieredze.”

Tu esi tas, kas ir tavas vērtības
Agnese dzimusi un augusi Šķieneros, bet nu jau gandrīz 15 gadus sevi sauc par jaungulbenieti. Vispirms mācījusies Stāķu pamatskolā, vēlāk Gulbenes ģimnāzijā, tad Smiltenes tehnikumā. Šobrīd apgūst sociālā rehabilitētāja profesiju Latvijas Universitātes P.Stradiņa Medicīnas koledžā. Kopš bērnības mīlestību pret savu zemi un spēju novērtēt tās brīvību Agnesei ir parādījis viņas tētis – Edgars Stepāns. “Tas formastērps un iespaidīgā stāja bērnībā šķita kā piemērs, viņš vienmēr bija liels un spēcīgs,” atceras Agnese.
Tētis bieži stāstīja vēsturiskus stāstus, arī par vecvectēvu, kurš tika izsūtīts uz Sibīriju, un to, kā tas iespaidoja mājās palikušo ģimeni. Pati Agnese sevi raksturo kā cilvēku ar ļoti lielu atbildības sajūtu un kritisko domāšanu, kas, viņasprāt, arī ļoti palīdz darboties Zemessardzē. Viņa vēl nav profesionālā dienesta karavīrs, bet šogad par tādu plāno kļūt. Līdzās tēta piemēram Agnesi stāties Zemessardzē iedrošinājusi arī vērtību apzināšanās.
“Pirms gadsimta tiem vīriem, kas cīnījās gan Bermontiādē, gan Brīvības cīņās, lai mums būtu sava brīva valsts, tas bija sapnis, ko daudzi nemaz nepiedzīvoja. Šī brīvā valsts tagad ir vērtība ikvienam no mums, tā ir vērtība ikvienam karavīram un arī zemessargam. Tu esi tas, kas ir tavas vērtības. Karavīriem vērtības ir arī pašaizliedzība, drosme, taisnīgums, cieņa un mīlestība pret savu valsti. Tās ir visiem mums kopīgas. Tajā pašā laikā Zemessardze ir unikāla ar to, ka šeit satiekas un ik dienas ir kopā tik dažādu profesiju pārstāvji dažādās specialitātēs. Mēs visi darbojamies un pilnveidojamies uz kopīgo vērtību pamata,” ir pārliecināta Agnese.

Zemessardze vieno dažādos
Agnese, darbojoties Zemessardzē, ir piedzīvojusi to, ka savu pienesumu valsts aizsardzībā var dot ikviens – gan kā snaiperis, apmācību instruktors vai izlūks, gan kā komunikācijas speciālists, kiberspeciālists, ārsts, pat diriģents un pavārs. Viņa smaidot piebilst, ka nav noslēpums - arī karavīrs ir apmierināts brīdī, kad ir labi paēdis.
“Mums apmācības tiek piemērotas katrai specialitātei, un tā ir brīnišķīga iespēja arī brīvajā laikā mums katram pilnveidoties. Tiešām cienu katru no šiem vīriem un sievām, kas iestājušies Zemessardzē,” pauž Agnese.
Zemessardze ir brīvprātīga, savukārt profesionālajā dienestā dien karavīri, kuriem tas ir ikdienas darbs. “Stāmerienā tiek veidota profesionālā dienesta rota, un tur būs iespēja tiem, kas pievienosies, uz vietas pildīt savus darba pienākumus un pildīt uzdevumus, lai stiprinātu valsts aizsardzību. Tas būs viņu ikdienas darbs,” stāsta Agnese.
Zemessardzes rindās līdzās drosmīgiem un stipriem puišiem nav retums arī meitenes. “Visi var atrast sevi šajā jomā. Ir meitenes, kas labprāt guļ ierakumos un skrien pa mežu ar ieroci rokās. Arī es to daru, kad tas ir nepieciešams.”
Agnese, protams, arī atceras savas pirmās apmācības Zemessardzē. “Atceros, tad skatījums uz dzīvi arī bija citādāks, skriešana toreiz pa mežu likās no vienas puses pat jautra, tāpat interesanta bija tā kopā būšana ar tik daudziem cilvēkiem, kas domāja līdzīgi kā es. Kā spilgtāko atceros Tirzas upes šķērsošanu. Bija arī jāmāk siet mezgli un jālaižas pa virvēm apmācību procesā. Spilgtas bija pirmās nakšņošanas mežā, kur apguvām maskēšanos, telšu celšanu un pārvietošanos pa mežu. Pēc tam, kad tas ir apgūts, viss liekas tik pašsaprotami,” stāsta Agnese.

Arī meitām māca mīlēt Latviju
Agnese audzina divas meitas. Emīlija un Stefānija ir desmitgadīgas dvīņumāsas, kas savu dzimšanas dienu svin īsi pirms 18.novembra. Arī tas ģimenē ienes papildus patriotiskuma un svētku sajūtu. “Viņas ir tik līdzīgas un atšķirīgas reizē, viņas katra ir personība, tomēr papildina viena otru. Pārsteidzoši liekas, kad viņas citreiz stāsta, piemēram, ko naktī ir redzējušas sapnī, un reizēm pat šķiet, ka viņas redz vienādus sapņus. Mēs mēdzam kopā doties gan pārgājienos, gan vakaros paskrienam stadionā. Abām padodas zīmēšana. Meitenes apmeklē Cesvaines mākslas skolu, piedalās zīmēšanas konkursos. Ceru, ka šo mīlestību pret tēvzemi es viņās ieaudzinu, gribētos, lai mums tā būtu ikdiena. Tā kā mans tētis ir zemessargs, tad patriotisms manā ikdienā ir bijis vienmēr. Bērnībā mana ikdiena ir bijusi šī mīlestība pret valsti. Tādēļ arī tas ir tik pašsaprotami, ka esmu šobrīd Zemessardzē. Savas meitas es audzinu būt patriotēm un mācu mīlēt savu valsti,” stāsta Agnese.
Viņa piekrīt, ka ar vārdiem vien, protams, nepietiek, sava pārliecība ir jāieliek arī rīcībā. “Mēs dodamies lāpu gājienos, svinam Baltā galdauta svētkus, dziedam valsts himnu, meitenes dejo tautiskās dejas, kas arī, manuprāt, ir Latvijas simbols. Patriotisms ir tas, kas esam mēs paši, ne tikai politiskā gaisotnē, bet gan kā valsts: tie esam mēs - tās iedzīvotāji. Kādus mēs audzinām savus bērnus šodien, tādi viņi būs arī nākotnē. Tik ļoti gribas cerēt, ka tomēr visi mīl savu valsti,” atzīst Agnese.

Vēsturi zināt ir būtiski
Bataljona zemessargi Tēvzemes nedēļā (11.-18.novembris) brauc uz skolām ar stāstiem par Zemessardzi un tēvzemi. “Braucām arī pie mazajām klasītēm Madonas novadā Kusas pamatskolā. Viņiem tur ir tāda tradīcija, ka bērniem ir ierindas skate. Viņi soļo un vēlas, lai zemessargi viņus vērtē. Viņiem tas ir liels gods, ka mēs viņus vērtējām. Pēc tam bija tik patīkami no viņu skolotājas saņemt bildes, kur bija uzzīmētas mazas meitenes ar formu mugurā! Kaut kas ietekmēja viņus, un kaut ko tie mazie bērni ieraudzīja mūsos. Varbūt kādreiz kāds no viņiem papildinās tēvzemes aizstāvju rindas,” saka Agnese.
Viņai vēsture vienmēr bijusi viens no mīļākajiem mācību priekšmetiem, allaž paticis lasīt vēsturiskas grāmatas un skatīties filmas. “Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā novēlu mums visiem novērtēt to, kas mums ir, un veidot šo mūsu zemīti tādu, lai tajā aug laimīgi mūsu bērni un lai tā stāv vēl saules mūžu!”

Emīlija un Stefānija par dzimteni

Emīlija (10 gadi): “Latvija ir dārga tēvzeme, es to ļoti mīlu un priecājos, ka esmu Latvijā dzimusi. Man patīk dzīvot Latvijā, jo līdz šim šeit esam dzīvojuši mierīgi un labi. Es novēlu savai zemei, lai tā turas, lepni dzīvo un lai nav neviena posta!”

Stefānija (10 gadi): “Latvija ir mana dzimtene, es to ļoti cienu un mīlu, un es godāju tos, kuri izcīnīja mums brīvību. Esmu dzirdējusi, ka ir bijuši laiki, kad mēs nedrīkstējām svinēt svētkus un pat nedrīkstējām runāt mūsu valodā, taču tagad mēs varam tā darīt, un, manuprāt, tā ir brīvība. Es novēlu savai Latvijai, lai tā cītīgi turas!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gatava iestāties par Latviju

Kategorijas