Vienmēr visu darījām ar lielu tvērienu

2020. gada 12. maijs 00:00

1771

Martā apritēja trīsdesmit gadi, kopš Ilze un Dzintars Galeji deva viens otram laulības solījumu un uzsāka saimniekot “Jaunstāmeros” Jaungulbenē. Dzintars uz mūža mājām devās šī gada 1. martā, aiz sevis atstājot apbrīnas vērtu apņēmību un darba mīlestību, kā arī neizskaitāmus stāstus, kas izdzīvoti kopā ar mīļo Ilzi.
“Protams, ka ir grūtas dienas,” atzīst Ilze, tomēr viņa atrod laiku, lai izceptu kliņģeri, sagatavotu dārzu jaunajai sezonai un priecātos par pirmo pildītās purenes ziedu dobē. Ilze saka, ka gandrīz visi darbi saimniecībā darīti kopā ar Dzintaru. Ar mīlestību līdz šim arī tikuši veikti neskaitāmu garšu eksperimenti – mājas vīni. Ilze atklāj, ka vēl joprojām pieejami ikvienam interesentam un vīna cienītājam esot visdažādāko ogu mājas vīni. Daudzus gadus šajā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā raudzēti gandrīz 25 dažādu šķirņu vīni.

Bērnība – mana bagātība
Ilze nekad nav vairījusies no darba. Uzaugusi lauku mājā, piecus kilometrus no Talsiem, kopā ar vecāko māsu un brāli. “Māsa bija vecākā, ar viņu man ir deviņus gadus starpība. Mēs ar Dzintaru esam daudz runājuši par to, ka tie, kas saka, ka tagad ir slikti, viņi nezina, kas ir patiešām slikti. Laukos dzīvojām un iztikām ar to, ko paši sastrādājām. Mamma kopa kolhozā teļus, man bija vasarā jāgana. Katru dienu, kad pārnācu mājās no skolas, noliku somu un gāju palīgā tos kopt,” atmiņās dalās Ilze.
Lai arī ne vienmēr ģimenei gājis viegli, Ilze ne vienu brīdi bērnībā neatceras ar rūgtumu. Kad mājās atstāta viena un vecāki bijuši darbā, pieliekamajā vienmēr bijusi maize, uz kuras uzsmērēt krējuma kārtu un uzkaisīt cukuru.
Ilze vienmēr lūkojusies uz savu vecāko māsu, kura pratusi šūt kleitas un šuvusi arī Ilzei. Ilzei patika vienmēr saposties un nebija iebildumu pret skolas laikā nepieciešamajām baltajām apkaklītēm. Savu garo bizi viņa drosmīgi nogriezusi 8. klases noslēgumā. Uz pasākumiem un darbiem laukos bērni vienmēr tikuši ņemti līdzi.
“Atceros, kā rudzus pļāvām ar zirga pļaujmašīnām un statiņus likām, un vārpas lasījām pa tīrumiem. Rugāji bija gari, un kājas bija vienās asinīs, lasot vārpas. Arī biešu vagas bija jāravē, un bērni prata arī pelavas grābt, kad labība tika kulta ar vecajām kuļmašīnām.”
Šodien Ilze šīs atmiņas vērtē kā lielu bagātību, kas ir pašas pieredzēta, nevis grāmatas lappusēs izlasīta. Kad Ilzei palika 15 gadi, ģimene pārcēlās tuvāk Rīgai - uz Jūrmalu.

Īstā vieta rasta laukos
Mīļākais priekšmets skolā viņai bija literatūra. “Ļoti mīlēju grāmatas. Pirmās grāmatas mūsu mājā parādījās, kad mana māsa beidza 11. klasi. Tad arī sāku lasīt. Es biju vienīgā klasē, kas izlasīja Merķeļa “Latviešus” vecajā drukā,” smaidot stāsta Ilze.
Pēc vidusskolas izvēlējusies sākt strādāt. Vissiltākās atmiņas Ilzei ir no darba grāmatu veikalos Bulduros un Majoros. Vēlākos gados Ilze nav baidījusies izmēģināt jaunas darba iemaņas pastā, veikalā un pat dzimtsarakstu nodaļā Jūrmalā.
Ar Dzintaru Ilze iepazinās Rīgā. Apprecējās 1990. gada 24. martā. Galvaspilsēta abiem ir bijusi kā starpposms, lai atgrieztos lauku vidē. Lai arī Rīgā Dzintars guva panākumus un atzinības gan kā labākais trolejbusa vadītājs, gan Tramvaju un trolejbusu pārvaldes sportists, Ilze Dzintaru atbalstīja atgriezties vietā, kur viņš dzimis un audzis.
1989. gadā LPSR Augstākā padome pieņēma likumu “Par zemnieku saimniecībām Latvijas PSR”, kas atļāva līdzās padomju kopsaimniecībām veidot arī individuālās saimniecības. Ministru padomes priekšsēdētājs tobrīd bija Vilnis Edvīns Bresis, tāpēc pirmos individuālos saimniekotājus nosauca par Breša zemniekiem. Par tādu kļuva arī Ilzes vīrs.
“Dzintars paņēma sev tēva zemi atpakaļ. Tēvs Arvīds to bija apstrādājis ar zirgu arklu, nebija toreiz tehnikas. Toreiz bija daudzi šie Breša zemnieki, kas sāka saimniekot savās senču zemēs. Viņiem valsts arī piešķīra meža platības un naudas līdzekļus,” atceras Ilze.
Lieti jaunajam saimniekam noderēja Rīgā pabeigtie traktorista kursi. “Kad šeit atbraucām, jau no paša sākuma viss tika uzsākts ar lielu tvērienu. Tā nebija viena gotiņa vai aitiņa, bet septiņas govis, divdesmit aitas, sivēni un vistas,” stāsta saimniece. Tas bija laiks, kad vēl nav bijuši traktori un pirmais siens tika vests ar “žiguli”.
Dzintaram, iekopjot un attīstot “Jaunstāmerus”, vienmēr bija idejas gan kā paplašināt māju viesiem, gan iekārtot leļļu namiņu bērniem. Darbi darīti kopā, un Ilze atbalstījusi vīru vienmēr, nav skopojusies ar padomu, bet ļāvusi pašam Dzintaram vadīt visu.

Galeju vīna vienmēr pieticis visiem
Augļudārzā “Jaunstāmeros” katru rudeni var nogaršot gandrīz 50 dažādu šķirņu ābolus. 1,1 hektāru lielajā ābeļdārzā vēl esot pāris ābeles, kuras iestādītas, kad Dzintaram bijuši četri gadiņi. Lai arī tās nu nes vien pāris ābolus, Dzintars uzstājis, ka tās esot “papiņa ābeles” un nocirst nedrīkst.
“Jaunstāmeru” saimniecības labā slava izplatījās ar turpat saimniecībā raudzētajiem vīniem. Iemaņas vīna taisīšanā Dzintars ir guvis no mammas. Vīna taisīšana aizsākusies kā Dzintara hobijs Rīgā, kad tas raudzēts pat no ievārījumiem. Jaungulbenē hobijs pārtapa nopietnā nodarbē. Abi saimnieki arī veikuši visus nepieciešamās dokumentācijas, lai produkcijai būtu sertifikācija.
Galeju pāris regulāri piedalījās gan novadā, gan ārpus tā dažādos tirdziņos. Kad sākuši braukāt un pārdot savu ražojumu, toreiz nav bijis daudz citu vīna tirgotāju. Abi vīndari tika bieži aicināti uz dažādiem pasākumiem. “Jaunstāmeros” arī vienmēr bijušas laipni gaidītas tūristu grupas gan uz vīna degustācijām, gan palikšanai pa nakti lauku mītnē.
Eksperimenti un miksēšanas – tā varētu divos vārdos ietvert radošo procesu, kas intensīvāk vienmēr noticis vasaras beigās un rudenī. Saimniece stāsta, ka šobrīd mājas vīna ražošana “Jaunstāmeros” pieklususi, bet kopā ar Dzintaru raudzēti neskaitāmi vīnu veidi. “Raudzējām no upenēm, jāņogām, upenēm un jāņogām, ķiršiem, mellenēm. Vīna skapī plauktos vēl aizvien var atrast arī aveņu, ābolu, brūkleņu, pieneņu, pīlādžu un ērkšķogu vīnu.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vienmēr visu darījām ar lielu tvērienu

Kategorijas