Bez loma mājās nenāk

2020. gada 12. maijs 00:00

1100

Ne tikai kaislīgs un azarta pārņemts, bet arī prasmīgs makšķernieks ir Guntis Kočāns no Daukstu pagasta. Par zveju viņš var runāt stundām ilgi, jo tik daudz kas ir piedzīvots.
Savas makšķernieka gaitas Guntis sācis jau bērnībā. Mājas bijušas netālu no Pededzes, līdz ar to tas esot bijis tikai likumsakarīgi, ka brīvā brīdī Guntis devies vai nu makšķerēt, vai peldēt. Tas esot bijis lielākais prieks bērnībā. “Kādreiz griezām lazdas kātu, lai būtu makšķere, un no zirga sariem sējām aukliņas, uzlikām āķus un makšķerējām grundulīšus. Ķērās! Nebija jau tā, kā tagad, kad ir tik feini makšķerkāti,” saka Guntis.
Pededze joprojām ir viņa iemīļotākā zvejas vieta. Šī upe daudzu gadu garumā ir kārtīgi iepazīta. Guntis lieliski pārzina katru upes līkumu, katru bedri un atvaru, tāpēc nav pārsteidzoši dzirdēt, ka bez loma viņš mājās nenāk. Lielāks vai mazāks, bet tas ir vienmēr. “Kaķim noteikti vienmēr tiek,” smejas Guntis un piebilst, ka labam makšķerniekam vienmēr ir loms.
Pat pašā bargākajā salā var tikt pie zivīm, vajadzīga tikai ļoti liela pacietība. Ne visi spēj ziemā salt uz ledus, bet Guntim patīk ziemas cope, un viņš zina - jo lielāks sals, jo labāk ķeras asari. Tas esot kā nerakstīts likums.
Šī ziema esot bijusi pirmā viņa makšķernieka dzīvē, kad nav sanācis uzkāpt uz ledus. “Ir dažādas ziemas bijušas, bet uz ledus esmu uzgājis. Pārgalvīgs neesmu. Godīgi saku, ka tā nav zveja, ja ar bailēm jākāpj virsū uz ledus! Bija gadījums, kad pavasarī Lazdaga ezerā ielūzu ledū līdz jostasvietai, bet tiku ārā veiksmīgi. Visbīstamākais ir pavasara ledus. Rudenī ledus brakšķ, bet nav tik bīstami, bet pavasarī - ej un pazūdi. Tikt ārā vienam ir diezgan sarežģīti, tāpēc nevar trakot, jāsaglabā vēss prāts un jāsauc kāds palīgā. Saprotu, ka makšķernieki steidz uz pirmā ledus, jo tad zivis labāk ķeras, bet nekas nenotiks, ja kādu nedēļu arī nogaidīs, lai ledus pamatīgāks,” saka Guntis.

Pededzē tiek arī pie zuša un pāris zandartiem
1.maijā, līdaku sezonas atklāšanas dienā, kas ir svētki makšķerniekiem, Guntim izdevās tikt pie trim zaļsvārcēm. To svars - no kilograma līdz diviem. Pie veiksmīgā loma ticis Pededzē. “Citiem tā neveicās šajā dienā ar līdakām. Kāpēc? Bija nelabvēlīgs laiks. Pūta dienvidaustrumu vējš - ja vējš ir no austrumu puses, tad zvejai tas nav labvēlīgs. Bet atklāšana paliek atklāšana, lai arī kāds laiks. Izvilkt līdakas - tas nav tik vienkārši. Tur ir sava māksla. Viss jāņem vērā, ja grib tikt pie zivs. Nevar tā vienkārši aiziet un izzvejot. Jāzina dažādi knifiņi,” stāsta Guntis.
Viņa lielākā līdaka – 7 kilogrami 200 grami. Tas, kā pie tās ticis, joprojām palicis spilgtā atmiņā. Bijusi lietaina diena, Guntis nolēmis doties pazvejot. “Sākumā, domāju, ka aizķērās aiz celma. Jau domāju, ka būs jābrien pakaļ pēc vizuļa, bet aukla sāka kustēties. Tad sapratu, ka ir liela zivs. Pamocīju gan vismaz kādas 10 vai 15 minūtes. Kad izcēlu to ārā, līdaka man tā iebelza! Gandrīz vai upē iekritu! Tas ir bijis mans vislielākais loms. Jā, tik lielas līdakas nav garšīgas, tāpēc tādas pārsvarā gatavojam kotletēs. Prieks, ka esmu tādu izvilcis, bet sapnis jau ir izvilkt vēl lielāku,” atzīst Guntis.
Viņa lielākie lomi ir arī 1 kilogramu un 200 gramus smaga forele, 3 kilogramus un 400 gramus smags šķaunacis. “Līnis gan lielāks par kilogramu nav gadījies. Pat zuti esmu izvilcis Pededzē, kas gadās ļoti reti, tāpat kā zandarts. Sēdēju uz vēdzelēm, bija nakts, un uzķērās zutis. Bail palika, kad pirmo reizi ieraudzīju, ka kaut kas lokās, līdz sapratu, ka tas ir zutis. Pededzē esmu noķēris arī divus zandartus, kuru vispār šajā upē nav. Parādās pa kādam eksemplāram, bet ļoti reti. Man palaimējās tikt pie diviem! Arī mazu samiņu Pededzē izvilku. Paglāstīju un palaidu vaļā, lai aug lielāks,” ar tādu īpašu mīlestību piedzīvoto pie Pededzes atklāj Guntis.
Viņš gaida to brīdi, kad Pededzē izdosies izmakšķerēt prāvu samu. “Pēc nostāstiem Pededzē esot lieli sami,” saka Guntis.

Labākās zvejas vietas neatklāj
Guntis stāsta, ka agrāk Pededzē bijis daudz vairāk zivju. Būdams vēl puika, skraidījis gar Pededzi un no vecajiem makšķerniekiem, kurus saticis pie upes, iepazinis dažādas makšķerēšanas gudrības. “Pededzē savulaik bija ļoti daudz šķaunaču, līdz laikam, kad sāka būvēt spēkstacijas un regulēt ūdeni. Kā sākās ūdens regulēšana, zivju palika mazāk. Tas zivīm nepatīk. Tagad gan, piemēram, šķaunači atkal tā kā sāk atdzīvoties, atkopties. Tā ir viena no garšīgākajām zivīm! Man garšo arī asari un līdakas. Neviens cits gan ģimenē zivis neēd - tikai es un kaķis. Mājiniekiem garšo tikai zivju kotletes,” stāsta Guntis.
Savas labākās makšķerēšanas vietas Guntis nevienam neatklāj, uzsverot, ka tas ir kā nerakstīts likums – otram to nestāsta! “Varat mēģināt izpratināt mani, bet es tāpat neatklāšu,” smejas Guntis un tikai piebilst, ka tieši neapdzīvotākajās upītēs, mazos ezeriņos, tādos, pie kuriem grūti tikt, var tikt pie lielākiem lomiem. “Kad sēžu pie upes, laiks paskrien nemanot: tikko bija rīts un jau vakars! Pie ūdeņiem esmu atpūties un labi pavadu laiku,” saka Guntis.
Viņa sapnis ir pazvejot jūrā, kā to var redzēt televīzijas raidījumos, pacīnīties ar kādu lielu zivi, bet tajā pašā laikā viņš atzīst, ka vislabāk makšķerēt tomēr ir mājās, jo vietas ir labi zināmas. “Zinu vietas, kur zivis ķeras un kur neķeras,” saka Guntis.
Viņš ir pārliecinājies, ka labam makšķerniekam svarīga ir intuīcija. Tāpat viņš zina stāstīt dažādus nerakstītus makšķernieku likumus, piemēram, pirms zvejas nedrīkst pārkāpt pāri makšķerkātam. Ja kāds pārkāpj, tad labāk tomēr zvejā nebraukt. Savukārt, lai zivis labāk ķertos, pirms tam trīs reizes jāuzspļauj uz sliekas. “Daļa taisnības ir, un tajā pašā laikā varbūt arī nav,” smaidot saka makšķernieks.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bez loma mājās nenāk

Kategorijas