Kvadrātiekavas

2020. gada 12. maijs 00:00

Kopš Zernas negaidītās vizītes pie mums, bija pagājusi nedēļa, pirms mēs abas atkal nejauši satikāmies pagalmā. Vārds pa vārdam, un es apsolījos pēc īsa brīža apciemot kaimiņieni – apzinājos, ka esmu parādā šo pieklājības vizīti, kaut arī šajā karantīnas laikā no jebkādas ciemošanās ir ieteikts atturēties. Tā kā es jau biju redzējusi visus Zernas aizsardzības pasākumus – masku, cimdus, zilās bahilas, roku mazgāšanu un distances ieturēšanu, turklāt tējas dzeršanu viņa bija iecerējusi uz terases, apzinājos, ka, ievērojot visus noteikumus, varu justies droši.
Izņēmusi no ledusskapja saldējuma kasti, bērniem apsolījusies pēc stundas būt mājās, žigli aizsteidzos pāri pagalmam. Atceroties kaimiņienes atbildīgo rīcību, uzkabināju pašas šūto sejas masku (aptiekās tās joprojām nebija nopērkamas) un uzvilku vienreizējos gumijas cimdus. Pēc tādas gatavošanās pacilātais noskaņojums, kāds parasti rodas pirms došanās ciemos, bija pārvērties par bailīgu trīsēšanu pakrūtē, bet prāts lika pārdomāt, kādā secībā un kas darāms, lai ļoti piesardzīgā Zerna pārāk nenorobežotos no manis. Jau biju izlēmusi, ka lūgšu viņai stāsta turpinājumu.
Kad izgāju pagalmā, sirmgalve mani jau gaidīja pie mājas stūra. Virs pašas šūtās puķainās sejas maskas jau iztālēm manīju sarauktu pieri un stingru skatienu, kas man instinktīvi lika pieregulēt savējo sejas aizsargu, uzbīdot to līdz pašām acīm. Patiesībā smieklīgi. Nevienai no mums nav ne iesnu, ne klepus - ko tur slēpt? Īsu brīdi jau nožēloju savu spontāno lēmumu pieņemt kaimiņienes uzaicinājumu, bet – ko nu vairs…
Jau iztālēm manīju Zernas žestu sekot man uz atklāto terasi, pat nešķērsojot dzīvokli. Pasēdēšana svaigā gaisā šajos apstākļos šķita pat tīkamāka. Arī sēdvietu izvietojums terasē izrādījās precīzi pēc valsts noteiktajiem standartiem – ar vismaz divu metru distanci pretējās galdiņa pusēs. Iedomājos, ka šis attālums gan neveicinās vaļsirdīgu parunāšanos, bet Zerna izrādījās tālredzīga. Nesagaidījusi manu atbildi, kādu “jumtiņu” es labāk vēlētos hibisku tējai – ruma vai konjaka, viņa veikli manā tasē ielēja krietnu šļuku aromātiskās dziras. Šis žests nepārprotami lika saprast – tā saimniece domā ieeļļot manu stāstīšanas mehānismu. Patiesībā – pēc iepriekš dzirdētā Zernas aizkustinošā stāsta uz ko tādu jau biju gatavojusies.
Savas dzīves gājumu caurskrēju lielos pārlēcienos. Apzinājos, ka kaimiņiene vēlējās dzirdēt dažādas detaļas, tomēr viņa pieklājīgi noklausījās visu līdz galam un tikai tad sāka iztaujāt: kāpēc tā un ne šitā, kāpēc tur un ne citur… Dažādi izmēģinājos novērst sarunu uz viņas dzīvi, bet Zerna veikli atgriezās pie manējās.
Tad dzīvokļa iekšienē kaut kas smagi nobūkšķēja, nograbēja un iešķindējās. Acīmredzot Zernas dēls bija atgriezies no darba. Pagalmā viņu bieži tiku manījusi, parasti iztālēm sasveicinājāmies, tomēr līdz garākai sarunai tā arī nebijām tikuši. Savulaik domāju, ka Fedors ir mana vecuma, bet no Zernas stāsta sapratu, ka tuvu piecdesmit gadiem. Lai nu kā, viņa platie pleci, druknais augums un sirmums matos lika nojaust – šis vīrs savu dzīvi droši stūrē uz priekšu. Paspēj vienā darbā, tad otrā, pa vidam vēl izvadā māti uz veikaliem. No Zernas stāstītā zināju – viņš tā arī nebija izveidojis ģimeni. Kāpēc – man pagaidām bija mīkla. Grāmatas un filmas ļāva minēt daudzus iemeslus – meklē jaunāku, meklē naudīgu, meklē līdzīgu mātei, bet varbūt viņu vispār interesē vīrieši?
Pavēris platāk terases durvju spraugu, Fedors pamāja ar plaukstu un izmeta:
- Sveiki un atā!
- Vai tad tev nemaz nav laika ar kaimiņieni parunāties? – pagriezusi galvu, Zerna jautāja.
Kaut kur noklaudzēja durvis, tikko sadzirdama no tālienes, atskanēja Fedora balss: - Citreiz.
Tad aizcirtās ārdurvis un iestājās klusums. “Kā kvadrātiekavas – klaukš, klaukš,” nez kāpēc prātā iešāvās neparasta līdzība, “un izlaistā teksta vietā divpunkte - vārdu vai teikuma daļu izlaidums.” Starp kvadrātiekavām tikai divpunkte, kas būtībā nepasaka neko. Jutu, ka šī pieturzīmju kombinācija kā svaiga doma manī iesēžas un prasās tapt uzrakstīta. Kaut nu tikai izdotos to nepazaudēt!
- Citreiz… - it kā Fedora balsī mēdījās Zerna. – Ciiitreiz… - viņa vairākkārt locīja un staipīja vārdu, it kā meklēdama tā apslēpto domu. - Tā viņam viss “citreiz”. Cik es sievišķus neesmu pie sevis aicinājusi ciemos! Līdzko dēls ierauga kādus brunčus, tā skaļi noblīkšķina durvis un steidzīgi nozūd. Jau esmu sapratusi – tā viņš liek saprast, ka atkal esmu bāzusi degunu viņa darīšanās.
- Jūs tā kā mērķējat uz mani? - kaimiņienes atzīšanās izsauca manī smaidu. – Diez vai tur kas sanāks, Fedors uz manu pusi tik tikko paskatās, kad satiekamies pagalmā.
- Jā, jā, esmu pa logu manījusi, tāpēc jau gribēju sapazīstināt, - Zerna ar cimdoto roku notrausa pieri. – Jums tak nebūtu iebildumu, vai ne? – viņa sparīgi tiecās uz mērķi. – Pats viņš tāpat nevienu neuzrunās. Agrā jaunībā vienu otru atveda mājās, lai man parādītu, bet vai tad tās bija ņemamas? Viena laiska un slinka, pat necentās man palīdzēt galdu uzklāt. Otra tik par naudu un pirkšanu runāja – kad būšot sava māja, tad viņa gribot to un to. Vai tādai vispār manas un Fedora intereses rūpēja? Tā trešā varbūt arī bija ņemama, bet – nenopietna. Satika citu ar biezāku naudas maku un pameta manu Fedoru. Dēls to ļoti pārdzīvoja, tāpēc jau arī izvēlējās aizbraukt prom no visiem. Kaut arī ārēji Fedors izskatās stiprs un neievainojams, dvēsele viņam ir maiga un jūtīga. Ja jūs zinātu, kā viņš rūpējas par mani! Cik uzmanīgs un saudzīgs spēj būt! Viņā ir daudz mīlestības, tikai – dēls kautrējas to izrādīt.
Kaimiņiene uz brīdi pieklusa, un man bija laiks apsvērt dzirdēto. Vai tik tā tomēr nebija mātes ietekme, kas dēlam liedza izdarīt savu izvēli? Un mīlestība… Varbūt viņš nemaz nezina, kā to izrādīt?
- Ticiet man, Fedors nav slikts, - Zerna turpināja, - tikai neprot dzīvot. Neprot pieņemt lēmumus. Visu prasa man – ko pirkt, kur likt, ko ēst, kur braukt… Ja arī izdodas viņu pierunāt kaut kur doties kopā ar mani, viņš man prasa, ko vilkt mugurā!
Šajā brīdī manā iztēlē pavīdēja Zerna ar savu Pepijas sarafānu un sirmajām peļastēm un viņai blakus dēls – zēniskā jūrnieka kostīmiņā vai klauna tērpā. Labi, ka kaimiņiene nepamanīja manu smaidu, jo tad man steidzīgi vajadzētu izdomāt kādas smieklīgas līdzības no bērnības.
-Te, Kiprā, viss vienkāršāk – nav vajadzīgs glauns uzvalks, pieskaņots krekls un šlipse, pietiek ar krāsainu kreklu, spilgtām īsām biksēm un esi apģērbts, - Zerna turpināja. – Dēls vairs daudz neiebilst, lai gan savulaik viņš bieži nevēlējās vilkt mugurā to, ko biju viņam nopirkusi. Patiesībā mēs kādreiz daudz strīdējāmies. Ilgi nācās viņu pārliecināt, ka māte tomēr labāk zina, kas jādara. Apdomājies Fedors atzina manu taisnību, un mēs atkal salabām. Pēdējā laikā gan mēs visai maz sarunājamies, jau kopš decembra beigām. Kad Fedoram vaicāju, kāpēc viņš tik atturīgs, dēls noburkšķ: “Izdomā pati!” - un aizcērt durvis. To “klaukš, klaukš” dzirdu biežāk nekā viņa balsi. (“Divpunkte starp kvadrātiekavām,” klusībā pie sevis piekrītoši pašūpoju galvu). Bet vai tad es ko sliktu gribēju? Uz Ziemassvētku pusdienām uzaicināju kādu savu paziņu – izdarīgu, gudru un veselīgu sievieti Fedora gados. Tiesa, nebija jau nekāda kinodīva, tāda pati padrukna un apaļīga, bet vai gan skaistums tik svarīgs? Kamēr jauns, priecājies par gludu ādu. Ar gadiem tā sakrunkojas visiem. Sažūst kā plūme. Pusmūžā jādomā nevis par gludu ādu, bet par to, lai pārtikusi dzīvošana. Fedors, protams, mani atkal nosauca par savedēju, teicās dzīvot atsevišķi, bet kas gan vienam tā par dzīvošanu? Tik tikko galus var savilkt. Tāpēc mēs tagad dzīvojam kā kaimiņi. Priecājos, ja viņš manis gatavotās vakariņas paēd. Vēl cerēju, ka ar jums piestās parunāties, bet nekā…
- Gan jau viss nokārtosies, - klusu bildu pēc ieilgušas pārdomu pauzes un cēlos uz promiešanu.
Mazbērniem apsolītā stundas prombūtne jau bija nedaudz pārsniegta. Atvadīšanās sanāca diezgan neveikla, jo Zernas acīs iegulušās skumjas arī man lika justies nomāktai. Kaimiņienes stāsts par sarežģījumiem attiecībās ar dēlu vismaz izskaidroja Fedora mūžīgo steigu un izvairīšanos no satikšanās pagalmā. Acīmredzot viņš no sievietēm bēga pa gabalu.
Pēc tam kādas dienas nemanīju ne Zernu, ne Fedoru, līdz kādā rītā man par pārsteigumu vīrietis, ieraudzījis mani, nevis steidzīgi iesēdās darba mašīnā, bet apstājās pie atvērtajām durvīm. Panācies pretim, kaimiņš mani pieklājīgi sveicināja un steidzīgi paskaidroja, ka mātes nav mājās, tāpēc viņš mirkli gribot parunāties. Jutos patiesi pārsteigta par piecdesmitgadīgā vīrieša savādo atzīšanos – vai gan viņam no mātes jāslēpjas?
- Saprotiet mani pareizi, - Fedors papurināja galvu, - līdzko māte ierauga mani blakus kādai sievietei, tā sāk kalt precību plānus. Pirmais etaps ir tas nepatīkamākais - noskatītās personas iepazīšana, kas nozīmē – māte atrod iemeslu ar viņu satikties un izprašņāt. Ar jums, kā redzu, viņa šo etapu jau izgājusi?
Ieskatījies man dziļi acīs, tomēr nesagaidījis apstiprinošu atbildi, Fedors klusā balsī turpināja:
- Lai arī man vairs nav pusaudža vecums, viņa ir tā, kas joprojām visu grib kontrolēt, uztiept savu gribu un nospraust robežas. (“Kvadrātiekavas,” man atkal prātā pavizēja nesen pamanītā vīzija.) Nezinu, ko viņa jums par mani sastāstīja, taču es par māti neteikšu neko sliktu. Māte ir māte, un man ir pienākums viņu godāt un cienīt. Es tikai vēlos, lai jūs par mani nedomātu sliktu, un atvainoties par savu uzvedību. Biju nepieklājīgi strups. Es saprotu, ka mūsu attiecībās ar māti daudz kas ir šķērsām, bet es nespēju ne māti pārveidot, ne viņu pamest. Viņa ļoti grib mazbērnus, bet pati nesaprot, ka mana vecuma sievietes tos vairs nevar dzemdēt, bet jaunās un spraunās māte noliek pie vietas jau pirmajās piecās minūtēs. Starp satiktajām sievietēm pāris ir bijušas tādas, ar kurām es gribēju precēties, bet – viņas nepatika mātei, un tātad nedrīkstēja patikt arī man. Tomēr reiz es iemīlējos. Sen. Mana Sofija bija fantastiska! Skaista, gudra, maiga, muzikāla, jautra… Viņa noteikti bija mana liktenīgā sieviete! Māte redzēja mūsu abpusējo pieķeršanos, Sofijas mīlināšanos un pielūgsmi, biežo kopā būšanu un aizņemtību vienam ar otru. Es manīju, ka māte nespēj valdīt savas greizsirdības lēkmes un ir prasmīga intrigante. Divos mēnešos pār mani un Sofiju gāzās tāda samazgu baļļa, kādu ne es, ne viņa nebijām pieredzējuši. Es, protams, nevaru pierādīt, ka tur klātesošs bija mātes pirksts, bet tāda nojauta man radās. Visi izdomājumi un apmelojumi bija vērsti uz to, lai mūs izšķirtu. Man kļuva viņu abu žēl, un es… atteicos no Sofijas. Vēlreiz kādu tikpat stipri iemīlēt es nespēju... Māte pēc šīs mūsu šķiršanās atplauka un centīgi ķērās pie manu sirdssāpju dziedināšanas, meklējot piemērotu līgavu. Man gan šķiet, ka viņa speciāli atrada tādas, kas man nepatika, lai es kādā neiemīlētos un viss atkal neatkārtotos. Tāpēc es pieņēmu lēmumu braukt uz ārzemēm. Cerēju, ka iedzīvošanās jaunā vietā māti kaut nedaudz pārtaisīs. Tomēr nekas nemainījās. Mātes tieksme kontrolēt, kur es eju, ko darīšu, kad būšu, nemazinājās. Viņa gan aizbildinājās, ka tā esot tikai mātišķa interese, tomēr viens ir par to runāt, pavisam kas cits – bieži bez iemesla apmeklēt mani darbavietā. Tur vīri atklāti smīkņāja par viņas dīvaino ģērbšanās stilu. Kad mudināju māti dzīvot savu dzīvi, atrast jaunus paziņas, draudzenes, viņa atbildēja: primārās esot rūpes par dēlu, to pārējo gan jau paspēšot. Un paspēja arī – meklēt vēlamo vedeklu. Kaut arī labi pazīstu māti un zinu visus niķus, palaikam tie mani kaitina. Tomēr ne tik ļoti, lai māti sodītu ar savu aiziešanu. Jā, mēs jau labu laiku nesarunājamies, bet es tāpat bez teikšanas zinu, ka ēst pagatavots, drēbes tīras, diena pagājusi mierīgi. Viņa zina, ka raujos divos darbos, jo gribu nopirkt jaunu mašīnu. Lietotās, kā zināms, izmaksā dubultā. Vairāk mums arī nav, par ko runāt. Māte mēģina kaut ko stāstīt par satiktajām sievietēm, bet es aiz tā redzu tikai kārtējo savešanas mēģinājumu, tāpēc esmu sācis izvairīties no viņas negribas sarunāties. Tāds nu es esmu, mātes audzināts pieticībā un pacietībā, - Fedors skumji pasmaidīja.
- Kvadrātiekavās… - pat nemanīju, ka skaļi domāju. Pamanītā līdzība pēkšņi ieguva plašāku apmēru. – Ar treknu divpunkti.
Redzēju vīrieša izbrīnīto skatienu, tomēr paskaidrot negribējās.
- Gan jau citreiz, - pamāju atvadu sveicienu. – Citreiz…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kvadrātiekavas

Kategorijas