Komandā ir liels spēks

2020. gada 15. maijs 00:00

1831

Dzintaru Pekstu vienmēr ir interesējis komandas darbs. Izvēloties nākotnes profesiju, bijis dalītās domās – ugunsdzēsējs glābējs vai došanās armijā, interesējusi arī kokapstrāde un sports. “Nāca piedāvājums no ugunsdzēsējiem. Izlēmu par labu ugunsdzēsēja glābēja profesijai,” saka Dzintars.
Pēc gandrīz 12 dienestā nostrādātiem gadiem Dzintars ar pārliecību atzīst – ir īstajā vietā! “Esmu pieņēmis pareizo lēmumu. Neko nenožēloju,” viņš uzsver.
Dzintars atzīst – ugunsdzēsēja glābēja darbs ir neparedzams. Atnākot uz maiņu, nav prognozējams, kāda tā būs – mierīga vai ļoti smaga. “Bet esmu gatavs ikvienam izsaukumam,” uzsver Dzintars.

Atmiņā paliek patīkamais
Šo gadu laikā ir bijis daudz un dažādu atgadījumu. Patīkamie mirkļi paliek atmiņā, bet par smagiem atgadījumiem viņš cenšas nedomāt un nerunāt. Joprojām spilgti atmiņā gadījums, kad Lejasciema pagastā gandrīz no 20 metrus dziļas akas palīdzējuši tikt laukā sunim.
“Kad viņu izcēlām, vajadzēja to redzēt, cik suns bija laimīgs! Viņš priecīgs skrēja mums apkārt un tad pie saimniekiem! Vairākkārt esmu bijis izsaukumos, kad cilvēki ziņo par čūskām. Bija gadījums, kad kādai sievietei pie Gulbenes slimnīcas mašīnā bija ielīdusi čūska. Bijām gatavi mašīnai izjaukt pat spārnu, bet neatradām. Manījām čūskas galvu, pārložņājām visu mašīnu, bet nekur tās nebija, arī neredzējām, ka aizrāpotu prom. Toreiz teicām sievietei, lai brauc prom un, ja čūska tomēr būs, zvana mums atkal. Esmu devies arī uz izsaukumiem, kad no koka jānoceļ kaķis. Bija gadījums Gulbenē, Skolas ielā, kad saimniecei kaķis bija izsprucis ar visu siksniņu un uzskrējis kokā. Koks nebija liels, bet siksniņa bija sapinusies, nācās kāpt kokā un kaķi atbrīvot. Ilgākais ugunsgrēka dzēšanas darbs, kurā piedalījos, bija sešas stundas, kad cīnījāmies ar liesmām. Tas bija pirms pāris gadiem, kad Kalncempjos dega saimniecības ēkas. Toreiz devāmies palīgā alūksniešiem. Arī Daukstēs bija liels ugunsgrēks, kad dzēsām vairākas saimniecības ēkas. Ar vēju šajos abos gadījumos liesmas pārmetās no vienas ēkas uz otru. Bieži sanāk doties palīgā uz kaimiņu novadiem - Alūksni, Balviem, Madonu. Kad nepieciešams, arī viņi brauc mums palīgā. Protams, esmu bijis ugunsgrēkos, kur ir bojāgājušie. Mēs darām visu, kas vien ir cilvēka spēkos, lai izglābtu vai nodzēstu. Arī makšķerniekus un peldētājus ir nācies glābt, bet visbiežāk jau no ūdens izceļam bojāgājušu cilvēku. Tādēļ aicinu būt apdomīgiem un ievērot visus drošības noteikumus. Ir piedzīvoti smagi gadījumi, bet cenšos par tiem pēc tam nedomāt. Ja ņemtu to pie sirds, tad jau naktīs nevarētu gulēt. Protams, kādreiz aizķeras, bet cenšos nodalīt darbu no mājām. Tas paliek pie paša. Ģimeni cenšos neiesaistīt, jo tuvinieki jau tā ļoti uztraucas, zinot, ka esmu devies uz izsaukumu,” stāsta Dzintars.

Nevelk laiku garumā
Dzintars stāsta, ka cilvēki visvairāk grēko ar netīrītiem skursteņiem, nepārbaudītu elektroinstalāciju, kā arī mēdz neuzmanīgi apieties ar uguni.
“Ir gadījumi, kad skursteņi ir izbūvēti nepareizi vai nav tīrīti. Viena dzirkstele un var sākties degšana. Cilvēkiem pašiem ir jāpievērš uzmanība tam, lai būtu dūmu detektori. Ja ir sadūmojums, tas dod tik skaļu signālu, ka nevar nepamosties, līdz ar to arī mums tas dod laiku ātrāk noreaģēt un izglābt vairāk no ēkas vai dzīvokļa. Ja ir māja, tad nepieciešams arī ugunsdzēšamais aparāts. Vajadzības gadījumā tas noderēs,” uzsver Dzintars.
Ja tiek saņemts izsaukums, tad ugunsdzēsējiem glābējiem no daļas ir jāizbrauc 90 sekundēs. “Mēs nevelkam laiku garumā, lai gan reizēm cilvēki mēdz pārmest, jo domā, ka mēs ilgi braucam uz ugunsgrēku. Saprotams, ka cilvēkam, kuram notikusi nelaime, liekas, ka laiks velkas, līdz ar to šķiet, ka mēs ilgi braucam. Savukārt, kad esam ieradušies ugunsgrēka vietā, ir bijuši gadījumi, ka cilvēki, arī tādi, kas ir alkohola reibumā, vēlas pamācīt, jo domā, ka labāk zina. Viņiem no malas liekas, ka to var izdarīt vienkārši un ātri. Reizēm tas ir kaitinoši, bet mēs to uztveram mierīgi un darām savu darbu tālāk,” stāsta Dzintars.
Viņam ļoti nepatīk, ja cilvēki, redzot cita nelaimi, mēdz to filmēt un tad ievieto nofilmēto materiālu vai fotogrāfijas sociālajos tīklos. “Tas nav labākais, ko filmēt, un vēl tajā pašā laikā traucēt mums strādāt. Arī bērni pēc tam redz šos skatus. Vai vajag!?” saka Dzintars.

Futbols aizrauj jau kopš bērnības
Dzintara kaislība ir futbols. Tas saista, jo tajā tāpat kā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ir komandas darbs, lai nonāktu līdz rezultatīvam iznākumam. “Viens pats nevar izdarīt, bet komandā ir spēks, tikai komandā ir jāmāk arī strādāt,” uzsver Dzintars.
To viņš māca arī savam deviņus gadus vecajam dēlam Kristeram, kurš arī mācās spēlēt futbolu. “Viņš to dara bez piespiešanas. Vai dienās arī būs ugunsdzēsējs glābējs? Nezinu. Svarīgi, lai sporto! Tas norūda raksturu,” saka Dzintars.
Viņam kā futbolistam ir raiba karjera. Futbolu sāka spēlēt jau bērnībā. Ir spēlējis gan vietējās sacensībās, gan pat pārstāvējis Latviju Pasaules čempionātā minifutbolā. Viņš futbolā pārstāv arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. “Tā ir sanācis, ka esmu vārtsargs. Bija gadījums, ka nebija, kas stāv vārtos, tad stāvēju es, un tā arī sākās, bet esmu spēlējis arī laukumā,” stāsta Dzintars.
Viņš joprojām atceras, kā pirms diviem gadiem Latvijas minifutbola izlases sastāvā devās uz Pasaules čempionātu Portugālē. Sacensībās kopumā piedalījās 32 valstu izlases. “Latvija iekļuva sešpadsmitniekā. Pieredze un komandas atmosfēra bija lieliska! Redzēt, kā tur fani jūt līdzi, - tas tiešām bija vērtīgi. Tās bija emocijas, ko nevar aizmirst!” ar smaidu atceras Dzintars.
Ja darbu Dzintars cenšas nodalīt no mājām un, esot kopā ar ģimeni, par to nedomāt, tad ar zaudētām futbola spēlēm ir pavisam citādāk. Viņš atzīst – zaudēt spēli ir ļoti smagi. “Naktīs neguļu, domāju, kāpēc pieļāvu kļūdu. No sporta man ir grūtāk atslēgties nekā no darba. Tagad pietrūkst sporta, arī pa televizoru līdz ar to vairs nav, ko skatīties. Vienmēr ar dēlu sekojām līdzi čempionu līgai, tagad pārdzīvojam, ka tās nav,” atzīst Dzintars.

Par Dzinatru

◆ Vārds, uzvārds: Dzintars Peksts.
◆ Vecums: 34 gadi.
◆ Dzimtā vieta: Litene.
◆ Dzīvo: Gulbenē.
◆ Skolas gaitas: Litenes pamatskola, Gulbenes vidusskola, Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledža.
◆ Darba gaitas: VUGD Vidzemes reģiona Gulbenes daļa.
◆ Ģimene: sieva Dace un dēls Kristers.
◆ Futbols: spēlē novada čempionātā Litenes komandā, Balvu čempionātā komandā “Zidāni no Brazīlijas”, 2.līgā Gulbenes komandā un 1.līgā telpu futbolā “FK Madona”, kā arī VUGD komandu pārstāv futbola turnīros.

Vērtē komandieris

VUGD Vidzemes reģiona brigādes Gulbenes daļas komandieris Alvis Romāns: “Dzintaru Pekstu varu raksturot kā īstu ugunsdzēsēju glābēju, kurš steigsies palīgā ikvienam 24/7. Ar savu piemēru viņš var būt un ir paraugs jaunajiem ugunsdzēsējiem glābējiem. Dienestā ir uzkrājis jau nozīmīgu prasmju un zināšanu bagāžu, ko pielieto ikdienas darbā, pamāca arī jaunos kolēģus. Uzticams un pozitīvs kolēģis, kurš vienmēr steigsies palīgā!”
◆ Dzintars 2017.gadā ir saņēmis apbalvojumu - VUGD Pateicību par priekšzīmīgu dienesta uzdevumu izpildi. Arī šogad par priekšzīmīgu dienesta uzdevumu izpildi, kā arī par godu Latvijas ugunsdzēsības 155.gadadienai viņš saņems īpašu apbalvojumu - speciālo dienesta pakāpi “virsniekvietnieks” pirms termiņa.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Komandā ir liels spēks

Kategorijas