Nāvīte

2020. gada 19. maijs 12:29

Ar Mudīti mēs esam pazīstamas kopš pašas bērnības. Savulaik māsīca ciemojās mūsmājās un iemācīja man no pieneņu kātiem veidot princešu lokas, vēlāk dažas vasaras es pavadīju pie viņas. Man tur ļoti patika, jo apkārt bija tik daudz neparasta. Dažas vietas mums abām radīja neapturamu vēlmi sacerēt pasakas.
Mudītes vecvecāku mājas pašos pamatos balstīja milzīgi plēsti laukakmeņi, un vienam uz sāniem bija iztaustāmas dziļi kaltas zīmes. Māsīca zināja teikt – tās vēstot, ka mājas pamati ir daudz senāki par tās tagadējiem saimniekiem. Man patika knibināt sūnu no tolaik neizprotamajām rakstu zīmēm. Mudīte stāstīja – tie esot romiešu cipari, un mēs abas iztēlojāmies bruņās tērptus karavīrus, kas kā pa smieklam veļ un šķeļ milzīgus akmeņus, lai veidotu aizsargmūri.
Lielajam šķūņa jumtam caurumu bija izplēsis milzīgs ozols, kura lapotne, izpletusies kā milzīgs kupols, ēkā veidoja sīkiem saules stariem cauraustu teiksmainu tumsu. Mudītes vecāki sūrojās, ka rudeņos uz senā lubiņu jumta veidojoties trūdu slānis un drīz sabrukšot ne tikai jumts, bet arī pati ēka. Ozolu jau sen vajadzējis nozāģēt, tikai Mudītes vectēvs tam kategoriski iebilda – to koku viņš sargāšot līdz pēdējam elpas vilcienam.
Trešā vieta, kur mēs, pretēji vecāku un vecvecāku aizliegumiem, palaikam ielīdām, bija lielās egles tukšā pazare. Nokaltušos un aplauzītos stumbeņus no apakšas tēvs bija izgraizījis, taču lielie augšējie zari kā vēdekļi bija tik zemu noliekušies, ka veidoja tumšu un ēnainu telti. Aizliegumu šajā vietā mīņāties un rakņāties uzlika piemiņas svētums – tur esot apglabāti vismaz četri cienījamu vecumu piedzīvojuši mājas sargi. Tātad – šo paegli droši varēja dēvēt par dzīvnieku kapiņiem, un, lai tur atrastos tumšajās stundās, bija vajadzīga drosme. Mums tā neapšaubāmi bija, jo tieši tur krēslas stundās radās iedvesma visīstākajiem spoku stāstiem. Kāda no Mudītes pasakām par staigājošu skeletu radīja neprātīgu domu atrakt vienu kapavietu un savām acīm apskatīt īstus suņa kaulus. Realizēt šo pusaugu meitenēm nepiederīgo ideju kavēja vien cits Mudītes stāsts - par skeletsuni, kuram esot tāds zobu tvēriens, ka miesu izkožot lieliem gabaliem.
Uz visa šī iepriekš aprakstīto iespaidu fona tuvākajos kaimiņos dzīvojošā savādā tantīte vientuļniece šķita pavisam normāla pensionāre, lai gan vietējie viņu sauca par Nāvīti. Kad Mudīte man pirmoreiz iztālēm rādīja pelēko guļbaļķu mājeli, šķita, ka skatu kādu ilustrētu ainu no Jaunsudrabiņa vai Brigaderes darbiem. Garā akas vinda atgādināja latviešu ķekatām raksturīgo Dzērves kaklu, un, kad to bildu Mudītei, viņa nez kāpēc čukstus man skaidroja, ka tā sēta nudien saistoties ar senču gariem. Kādreiz tur kaut kas traks noticis, bet vectēvs par to negribot stāstīt.
Sākumā apmierinājos ar skopo informāciju par tikpat kā neredzamo kaimiņieni, jo pārāk daudz interesantā bija turpat ap Mudītes sētu. Palaikam gan pametu skatienu uz attālās mājas pusi, tomēr pāris gadus tur nemanīju nevienu dzīvu dvēseli.
Kādā vasarā, kad man jau bija desmit gadi, bet Mudītei septiņpadsmit, iedomājos draudzenei pajautāt, kāds patiesībā ir Nāvītes kristītais vārds. Tolaik vēl māsīcas vectēvs bija dzīvs, nācās prasīt viņam, jo pat Mudītes mamma šaubījās par kaimiņienes īsto vārdu – Aņa, Faņa... Vectēvs, ilgi virpinājis kuplās ūsas un pētījis senās ēkas griestu sijas, līdz atcerējies: - Fanija!
Pēc krietnas pusstundas, piesēdušas uz šķūņa ozola atkailinātajām saknēm, apspriedām jauno ziņu, un Mudīte atklāja, ka tagad kaimiņieni uztver kaut kā citādāk: ar cilvēciskā vārda iegūšanu viss mistiskais pazudis. Iedomājos, ka interesanti būtu zināt, kā viņa tur dzīvo. Nav gadījies redzēt to Faniju kaut kur ejam… Kādu brīdi klusēdamas apsvērām šo domu, līdz Mudīte atcerējās, ka mamma sen nav apciemojusi kaimiņieni. Varbūt viņa tagad gribētu aiznest mazu medus burciņu no nesenā svieduma?
Par mūsu ierosinājumu Mudītes mamma bija sajūsmā. Atzina, ka patiešām sen nav manījusi kaimiņieni, pēdējais laiks viņu apmeklēt. Varbūt sašvakojusies? Protams, mūsu interese tika novērtēta, un mēs drīkstējām doties līdzi. Gājiens gan nebija visai garš - lēnā solī vien kādas piecpadsmit minūtes, bet Mudītes mamma tikmēr paspēja šo to pastāstīt par kaimiņieni.
Cik vien viņa atceroties, Fanija visu mūžu dzīvojusi viena, jau kopš agras bērnības. Vectēvs zinājis teikt, ka sen agrāk ar viņu kopā zem tā paša jumta mitusi kāda vecāka sieviete, kas nebijusi ne māsa, ne māte. Kad viņa nomirusi, Fanija palikusi viena. Tiesa, viņas vietā parādījusies cita, kas īsu laiku ciemā strādājusi par lopu dakteri, bet pat gads nebija pagājis, kad arī tā nomirusi. Vīrieti tajās mājās neviens neesot redzējis. Lai gan… Kāds it kā esot bijis, bet ne jau pie Fanijas nācis, bet pie tās otras - lopu dakteres. Ar motociklu reizēm vakaros atbraucis, rīta agrumā aizbraucis. Laikam tāpēc reizēm naktīs Fanija redzēta klīstam apkārt kā mēnessērdzīga. Kāds viņu manījis sēžam pie tuvējās kapsētas vārtiem un, šo faktu atstāstot, tā arī nosaucis par Nāvīti. Vēlāk viņu tajā pašā vietā vēl kāds redzējis un atkal smējis – Nāvīte pa kapiem klīstot, un tā šī iesauka pielipusi. Turklāt vēl tas īpatnējais ārējais izskats…
Tagad grūti pateikt, vai tieši šī iesauka vainojama pie savādajām runām ciemā: ko gan citu varot gaidīt no Nāvītes, kā vienīgi blakus esošo cilvēku miršanu. Vai arī teicienam “nav dūmu bez uguns” tiešām bija kāds pamatojums? Neviens tieši neteica, ka Fanija vainojama abu sieviešu nāvē, lai gan tieši viņas mājās tika atrastas abas aizgājējas.
Mīklaina izrādījās arī it kā manītā vīrieša nozušana. Esot satikti miliči, kas taujājuši par sen neredzēto motociklistu un viņa braucamrīku. Tas gan vēl neko nepierādot, bet vectēvs, kuru arī tolaik apstājuši kārtības sargi un kurš maz ko varējis pastāstīt, dzirdējis, ka svešinieks pazudis tieši pēc viesošanās Nāvītes mājā. Tā kā Fanija visu mūžu dzīvojusi ļoti noslēgti, visai maz bijis tādu, kas kaut ko zinājuši par notikušo. Kādas sievietes? Un kāds vēl vīrietis? Nāvīte un vīrietis? Ja nu vienīgi kāds kapsētas spoks – smējuši tie daži, kas zinājuši ap ko lieta grozās. Pati Fanija tikai klusējusi un izskatījusies dziļi satriekta. Viņas jau tā dziļi iekritušās acis galīgi paslēpušās zem pieres izciļņa, tāpēc Mudītes māte mūs brīdināja jau iepriekš: - Nebaidieties, tā ir tikai viena nelaimīga sieviete!
Dzirdētais stāsts manai sirdij lika notrīsēt baisās priekšnojautās: varbūt tā nemaz nebija tik laba doma apciemot savādo kaimiņieni? Mudīte, vai nu juzdamās tāpat kā es, vai arī apjauzdama manas bailes, ciešāk satvēra manu roku, un mēs trijatā apstājāmies pie Fanijas pagalma vārtiņiem.
Par vārtiņiem gan tos grūti bija saukt – divi, ar drāti sasieti šauri dēļi, pārlikti no viena gandrīz sabrukušas sētas stūra uz otru, viegli noceļami vai sagāžami, tomēr robežas tāpat lika ievērot. Mudītes māte teica, ka tā tie stāvot jau sen, viņa parasti izlienot dēļiem pa apakšu. Veikli sekojām mātes piemēram un jau pēc nedaudziem soļiem apstājāmies ceļmallapām apauguša pagalma vidū. Akas vinda tuvumā vairs neizskatījās pēc Dzērves, un bija skaidri redzams – tā netika lietota. Zālē pie akas gulēja samērā jauns, virvē iesiets skārda spainis, un bija skaidri redzams – kāds ar to reizēm smeļ ūdeni. Ziedošu pujeņu dobe pie mājas sienas, pār veļas auklu izžauts dvielis un neizēsts kaķa barības trauciņš iedvesa zināmu mieru – Fanija vēl ir pie dzīvības.
Labi, ka Mudītes māte, daudz neminstinoties, tvēra pie senatnīgā durvju kliņķa, citādi mēs abas šajā brīdī ilgi mīņātos neizlēmībā – uz kuru pusi doties. Izdilušais slieksnis un tā priekšā iemūrētie lēzenie akmeņi apdvesa ar drēgnu aukstumu. “Varbūt tā nemaz nav ieeja mājā,” prātā pazibēja biedējoša doma, “pagrabs, kapliča…” Tikmēr smagi pavērās durvis, izdvesdamas briesmīgu čīkstoņu, un mēs sekojām Mudītes mātei. Ja vien kāds mājas dziļumā gulēja, šajā brīdī viņam no izbīļa būtu jāpielec stāvus.
Pārkāpušas slieksni, attapāmies lielā tumsā. Nāsīs iecirtās nepatīkama sastāvējuša gaisa un vecuma smaka. Kaut kur tālāk dziļumā vīdēja loga aile, bet pie tās – tikko apjaušams siluets. Mudītes māte skaļi sveicināja un droši devās dziļāk. Cieši turoties aiz viņas un blenžot uz priekšā manāmo tēlu, abas gandrīz paklupām pār istabas slieksni. Kā tādā tumsā vispār var dzīvot? Laukā taču tik gaiša un saulaina diena!
Vārgi atsaukusies sveicienam, sieviete pie loga sakustējās, tomēr kājās necēlās. Sapratu, ka mājas saimniece pilnīgā klusumā sēdējusi pie loga. Viņas priekšā uz galda atradās vien pāris fotogrāfijas un maza vāzīte ar nolīkušām smilgām. Piegājusi pie Fanijas, Mudītes māte viegli noglauda viņas plecu un, maigā balsī runādamās, sāka krāmēt uz galda atnesto cienastu.
Gribējās pieiet tuvāk, lai saskatītu sievietes seju, tad arī varbūt saprastu viņas teikto. Tomēr tie pāris soļi neko neizmainīja – pār galvu pārklātais lielais lakats neļāva saskatīt vaibstus un, šķiet, arī klusināja balsi. Istabas pustumsā tas viss šķita baiss un spokains. Tikai brīdī, kad pār galda malu noplandīja plata piedurkne un kaulaina roka ar mezglainiem pirkstiem sniedzās pēc atnestās medus burciņas, es saskatīju šauru zodu un tālu izvirzītu pieri.
Kamēr ziņkāri lūkojos tumsā, cenšoties ieraudzīt kādus istabas priekšmetus, Mudītes māte pasauca tuvāk meitu, lai atrādītu Fanijai, cik tā jau liela izaugusi. Tūlīt pienāca arī mana kārta kā tuvai radiniecei un draudzenei. Baidījos un tomēr vēlējos – notvert to mirkli, kad iepriekš aprakstīto iegrimušo acu skatiens pārslīdēs manai sejai, tomēr lielā lakata radītā pustumsa to ļāva tikai nojaust. Nevarētu teikt, ka sirmgalve par mums izrādīja lielu interesi, tad jau medus burciņai viņas rokā bija daudz lielāka vērtība.
Brīdi vēlāk gan Fanija sasparojās un atzina, ka savos gandrīz deviņdesmit gados piedzīvojusi tik maz mīlestības, ka baidoties noticēt tāda labvēlībai. Kas gan viņa tāda esot, lai kāds tāpat vien nestu dāvanas? Fanija visu zinot – gan par savu iesauku, gan par piedēvēto indētājas statusu, gan par motociklista Ernesta pazušanu, tikai viņai ar to neesot nekāda sakara. Ja vien kāds tam ticētu. Abas sievietes, kuras pie viņas dzīvojušas, bijušas nedziedināmi slimas. Fanija, cik vien spējusi, centusies atvieglināt viņām dzīvi un rūpējusies par apglabāšanu. Ernests, šķiet, bija iemīlējies feldšerē, un Fanija devusi viņiem vaļu, pati klīzdama apkārt un kļūdama par apsmieklu. Kur šis palicis, kas to lai zina. Prātā viņam bijušas visādas greizas domas. Varbūt no tilta ielidojis kādā upē.
Fanija nerunāja daudz. Šķita, ka ar katru nākamo vārdu viņai arvien vairāk izsīkst spēki vai arī – vēlēšanās runāt. Mudītes māte saprotoši piedāvāja sirmgalvi pavadīt līdz gultai, un Fanija neiebilda. Gandrīz divus metrus garais kalsnais stāvs lēnām izslējās, tad saguma un, vaļīgajām drānām plandot, lēnām aizšļūca uz gultas pusi.
“Redz, kāda tu esi, Nāvīte,” ar skumjām nodomāju. Tomēr jau tūlīt sevi apsaucu: “Fanija taču! Garu un smeldzīgu mūžu nodzīvojusi sieviete… Neiepazīta un nesaprasta. Viena…”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nāvīte

Kategorijas