Atkritumu izvedējs

2020. gada 26. maijs 11:35

Pirmo reizi viņš mani pasveicināja pirms diviem gadiem, aprīlī. Šo notikumu ir grūti aizmirst, bet ne tāpēc, ka tas notika pie atkritumu konteinera. Šajā prozaiskajā vietā cilvēki satiekas itin bieži un reizēm pārmij arī kādu vārdu. Kiprā gan atkritumu izmešanas procedūra vēl joprojām ir paveicama ātri un bez liekas piepūles – ne kods jāievada, ne atslēga jāmeklē, ne durvis jāvirina. Pārej pagalmu, pacel roku ar piekrāto maisiņu un izmet. Kāds varbūt vēl atceras, cik tas kādreiz bija vienkārši. Salīdzinoši lētais pakalpojums šeit neliek skaitīt nedz katra personīgi izmestos kilogramus, nedz arī pētīt, vai kāds svešais paslepus neatbrīvojas no sava maisiņa nepareizajā konteinerā.
Tātad – pirmoreiz mēs satikāmies pie atkritumu konteinera. Es jau biju pacēlusi roku, lai izmestu saimniecības pārpalikumu maisu, kurš vēl joprojām nebija zaudējis sākotnējo iepakojuma aromātu – pie katras kustības tas uzvēdīja patīkamu tabakas smaržu; viņš pastiepa pretim savējo, lai pārtvertu manu skaisti iesaiņoto nešļavu, un – pēdējā brīdī, pirms cieši aizveras atkritumu savācēja bezdibenīgā mutē, iesviestu to tieši mērķī. Iespaidīgais transporta līdzeklis turpat blakām smagnēji ducināja, un bija noprotams, ka tūlīt dosies tālāk. Otrs atkritumu izvedējs jau pakāpās uz tikko samanāmā kāpšļa mašīnas aizmugurē un ieķērās reliņos. Jau agrāk biju ievērojusi, ka karstās vasaras dienās vīriem tā patīk vizināties pa pilsētas nomali – no pagalma uz pagalmu, matiem vējā plīvojot, skaļi smejot un laiku pa laikam kādu sveicinot. No vienas puses viņus varēja saprast – ik pēc divām vai trim minūtēm rausties lejup un augšup pa stāvajām tveicīgās kabīnes kāpnēm bija apgrūtinoši. No otras puses – satiksmes noteikumos gan jau tāda vaļība netiek pieļauta... Un tomēr - rīta pastaigu laikā oranžo automobili un vīrus zaļajos kombinezonos mani mazdēli visai bieži saklausīja jau iztālēm.
Smaidot pateicos vīrietim par pakalpojumu un pamāju ar roku, bet viņš, panācies pāris soļus uz manu pusi, baltus zobus starp ūsām zibinot, mani grieķiski uzrunāja. Sapratu visai maz – jauna meitene, salda konfekte, restorāns, vakariņas, sarkanais vīns. Manā sapratnē tas tulkojās ierasti tradicionāli: tā kā šī nelielā kompleksa pagalmā esmu pamanīta pirmo reizi, jo esam šeit nesen pārvākušies, man noteikti pienākas kāds kompliments, kā arī ielūgums kopā iedzert vīnu. Līdzīgu tekstu iepriekš nācies dzirdēt bieži, tāpēc arī šoreiz to neuztvēru nopietni, vien atbildēju ar smaidu un piekrītoši pamāju ar galvu. No pieredzes zināju – ja sākšu aizbildināties un atteikties, vīrietis pienāks tuvāk, varbūt satvers aiz piedurknes un centīsies pierunāt daudz pārliecinošāk.
Iepriecināts par manu piekrišanu, vīrietis veltīja man vēl vienu žilbinošu smaidu, no kreisās azotes izvilka gaisa skūpstu (vai varbūt savas sirds pukstu) un, palaidis to manā virzienā kā putnu, zemu paklanījās un atvadījās. Vairums vīriešu šeit ir dāsni uz simpātiju izrādīšanu, īpaši tie, kas jau pāri pusmūžam. Viņi nebaidās uzdrošināties, jūtas pārliecināti un tic, ka neizskatīsies muļķīgi. Viņi arī nerīkojas muļķīgi, lielākoties – pārsteidzoši, lai gan varbūt tikai man tā šķiet, jo šajā zemē jau daudz kas notiek savādāk... Arī šis vīrietis, ar solīdu sirmumu matos un kuplajās ūsās, piederēja šai – pāri pusmūžam – kategorijai.
Viņa vārdu uzzināju tikai pēc nepilniem trim mēnešiem, kad jau vismaz reizes divdesmit biju dzirdējusi skanīgajā grieķu valodā izsaukto teikumu par jaunu meiteni, saldu konfekti, restorānu, vakariņām un sarkano vīnu, saņēmusi bagātīgu apburošu smaidu un gaisa skūpstu buķeti. Tikai nedomājiet, ka es dežurēju pie atkritumu konteinera! Arī pirms diviem gadiem maijā bija ļoti karstas dienas, atkritumu savācējs tad braukāja biežāk, un abi pusmūža vīrieši pa ielām vizinājās iekārušies automobiļa aizmugures kāpšļos. Lai arī cik dažādos laikos mēs ar bērniem devāmies rīta pastaigās, oranžais automobilis tepat vien apkārt lēnām ducināja un bieži stājās, un abi vīrieši mūs sveicināja kā senus paziņas. Iesirmais kungs kā parasti ieslidināja roku azotē, un uz manu pusi lidinājās viņa sirds puksts. Es smaidīju, jo tas tomēr bija tik mīļi, tomēr tajā pašā laikā apzinājos: šāda vizināšanās tiem abiem deva iespēju vairāk vai mazāk sirsnīgi saveicināties ar visiem uz ielas sastaptajiem paziņām.
Tajā rītā, kad uzzināju abu atkritumu izvedēju vārdus, mēs tikko bijām izgājuši no mājas, kad oranžais automobilis ieducināja pagalmā. Draiski sasaukdamies, viens otru uzmundrinot, abi vīrieši izlēca ko kabīnes. Šoreiz viņi bija vizinājušies kā likumā norādīts, un kaut kad vēlāk dzirdēšu stāstu, ka policisti reiz esot izteikuši draudzīgu aizrādījumu par puiciskiem gājieniem.
Izlēcis no kabīnes, iesirmais vīrietis steidzās pie konteinera, bet, pamanījis mūsu trijotni, izplūda platā smaidā un panācās pretim. Jāatzīst, ka parasti viņš centās ieturēt vismaz četru vai piecu soļu distanci, un es varu tikai minēt – tas varētu būt iedomātās netīkamās atkritumu smakas dēļ? Patiesībā tā bija tik tikko samanāma, jo mazie konteineri, kas ne ilgāk kā divas dienas krājuši nelielā kompleksa sadzīves pārpalikumus, tikai īsu brīdi, izkratot savākto saturu, uzvēdī netīkamu smaku, bet automobiļa milzīgā tvertne jau tūlīt to cieši noslēpj.
Apstājies mazu gabaliņu nostāk, vīrietis, kā ierasts, ieslidināja roku kreisajā azotē un izvilka no turienes puķi. Tās nosaukumu varu tikai minēt, jo šejienes floru vēl neesmu pilnībā iepazinusi, tomēr pamanīju, ka smalkās ziedlapiņas ir tikai nedaudz saplakušas, tātad – saudzīgi glabāta. Šim žestam sekojošo grieķu vārdu virkni es tikpat kā nesapratu. Situāciju izglāba atkritumu savācēja vadītājs, kurš manu sarunu biedru uzrunāja vārdā Aristotelis, bet pie manis vērsās neveiklā krievu valodā, jau zinādams, ka esmu no Baltijas. Šajā kompleksā jau trīs man līdzīgas dzīvojot, tāpēc neesot grūti to uzminēt. Uzņēmies būt Aristotelim par “advokātu”, jo sievietēm pats par sevi esot veiklāks prāts, Vasilis iztulkoja vīrieša teikto. Līdz ar pasniegto ziedu no pašas Trodosa kalnu virsotnes Aristotelis aicinot mani uz tikšanos. Turklāt ne tikai mani, bet arī abus puikas.
Kaut ko tamlīdzīgu jau biju gaidījusi kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē, tomēr biju piemirsusi, ka vecākā kipriešu paaudze prot tikai grieķu valodu, turklāt – vietējo dialektu… Pa šiem trim gadiem, kad man visvairāk noderējušas krievu valodas zināšanas un laiku pa laikam – papildinājušās angļu, mans grieķu vārdu krājums palielinājies tikai nedaudz. Kā gan mēs sarunāsimies? Atceroties savulaik neveiksmīgās vakariņas ar Kostas, sapratu, ka vīrieša briestošo ilūziju puķi labāk nogriezt tūlīt un līdz ar saknēm…
“Advokāts” Vasilis, protams, nekavējoties iebilda. Aristotelis jutīšoties aizskarts, ja es tagad atteikšoties, tāpēc arī viņš kā tulks esot aicināts mūsu kompānijā. Jā, un Aristoteļa brālis Platons, tas, kurš otrs pie atkritumu savācēja platformas, arī.
Te nu man bija jāpasmaida, lai gan šie Kiprai tipiskie vīriešu vārdi dzirdēti bieži. Starp meitas senajiem paziņām vien jau sakrājies vesels grieķu zinātnieku, filozofu un dievu vārdu komplekts. Mani tie vairs nepārsteidz, lai gan pieņemt kā ikdienišķus vēl nespēju.
Tūlīt arī noskaidrojās, ka atkritumu savācēja šoferis Vasilis ir vecākais šajā triju radinieku kompānijā, turklāt vienīgais, kuram ir ģimene. Tieši tāpēc viņš šajā jautājumā uzņēmies galvenā runātāja lomu. Man jau tūlīt iepatikās šī padzīvojušā vīrieša sirsnīgais skatiens, smiekli un joki, un es priecājos, ka esam iepazinušies, neskatoties uz to, ka Vasilim jau pāri septiņdesmit. Tiesa, to es uzzināju tikai nākamajā dienā, kad mūsu nelielā kompānija satikās promenādē, lai kādā ostas tavernā kavētu laiku ar saldējumu un vīnu, ar alu un grilētu halumi. Pirmie tikšanās mirkļi gan izvērtās amizanti, jo es taču šos vīriešus ikdienā biju redzējusi tikai zaļos kombinezonos un tādas pašas krāsas naģenēs! No rīta kopā ar bērniem dodoties uz ostu, kur bijām sarunājuši tikties, pat neiedomājos, ka mūsu paziņas tagad varētu izskatīties savādāk.
Vislielāko pārsteigumu man sagādāja Vasilis, jo viņam es divas reizes pagāju garām un pat nepazinu, lai gan iztālēm tieši viņš piesaistīja manu uzmanību. Tērpies viscaur baltā, noslēpies aiz lielas avīzes angļu valodā, uz balto kuģu fona viņš izskatījās tik cēli! Tāda svaiga, skaista un neparasta ainava. Laikmetā, kad daudzi pasauli iepazīst caur telefona ekrānu, lūk, te ir vīrietis, kurš lasa avīzi! To noteikti vajag nofotografēt!
Toties Vasilis mūs esot pamanījis uzreiz, jo zinājis ielu, pa kuru mēs nāksim. Kā draiskojoties, vēl dziļāk ieracies laikrakstā, smīnējis ūsās un paslepus vērojis, kā es cenšos ieraudzīt kādu “atkritumu izvedēju”. Pēc šī atklājuma gaišās drānās tērpušos brāļus Aristoteli un Platonu ieraudzīt bija daudz vieglāk. Platie pleci, kuplie iesirmie mati un raženās ūsas viņus ļāva pamanīt jau iztālēm. Iekārtojušies kādas tavernas terasē virs jūras, viņi bija pasūtījuši augļu plati, atdzesētu vīnu un alu.
Tagad varu teikt, ka šī bija viena no jaukākajām tikšanās reizēm, kad draudzīgā atmosfērā laiks izsīka nemanot. Noskaidrojās, ka Platons ir Aristoteļa vecākais brālis, un viņi kopīgiem spēkiem vada sadzīves atkritumu savākšanas firmu, turklāt jau ilgus gadus. Ar savu īpatno šarmu, darba un cilvēkmīlestību viņi saglabā vecos klientus un viegli iegūst jaunus, draudzīgi sadzīvo ar konkurentiem, tajā skaistā pašvaldību. Tā kā brāļu intereses ir vērstas uz personīgiem ienākumiem, kas nav mazie, paviršības vai neizdarība pašu starpā netiek pieļauta. Platons gan par kaut ko iekarsa, un Vasilis nekavējoties iztulkoja, ka runa ir par lielgabarīta mēbelēm un tehniku, kas bezatbildīgi tiek ievietota konteineros. Šī klientu rīcība reizēm izraisot strīdus, bet bez tiem laikam jau neiztikt nekur... Vairums cilvēku tomēr esot saprotoši un novērtējot brāļu firmas piedāvātās atlaides.
Kādu brīdi vīru sarunas pievērsās nopietnām lietām, bet Vasilis korekti atcerējās manu valodas barjeru, un sāka uzdot jautājumus par manu ģimeni. Patiesībā viņi jau daudz ko bija uzzinājuši paši un neizrādīja tieksmi uz padziļinātu ziņkārību. Vienīgais jautājums, ko tobrīd uzdevu es, bija: kā viņu dzīvesbiedres iesaistās kopīgajā biznesā?
Tā kā šo jautājumu uzdevu Vasilim, viņš pats arī paskaidroja: brāļi tagad dzīvojot kopīgiem spēkiem uzceltajā Platona mājā. Plašā divstāvu rezidencē ar lielu baseinu un dārzu. Platona sieva, nespēdama sadzīvot ar abu pārāk pedantiskajām prasībām pēc tīrības, jau sen pārcēlusies uz Grieķiju. Laikam jau grūti apvienot jēdzienus – atkritumu izvedējs un pedantiska tīrība? Aristotelis tā arī nevarot atrast to, kuru uz mūžu gribētu saukt par savējo… Skatoties uz ārzemniecēm, bet sarunāties neprotot. Jau sen būtu varējis iemācīties kādu valodu. Piekrītu, ka bez sarunāšanās nekādas nopietnas attiecības nevar izveidoties, un Vasilis pamāj ar galvu – viņš jau ar par to pašu. Ieskatoties vienā, otrā, bet vai nu “atkritumu izvedēja” statuss sievišķus atbaidot, vai sarunas nevedoties, vai vēl kas… Mūžs paiet, bet kā palīdzēt, ja vietējās sievietes viņam nepatīkot?
Uz to man bija grūti ko atbildēt. Jutos pateicīga par šarmanto kompāniju un cienastu, un priecīga, ka esmu iepazinusi tik sirsnīgus cilvēkus. Pēc šīs tikšanās puiku rotaļu garāža papildinājās ar divām atkritumu savākšanas mašīnām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkritumu izvedējs

Kategorijas