Raibum raibais dzīves kamols

2020. gada 29. maijs 09:47

144

Lai gan virānietei Gunai Belovai šūpulis ir kārts ziedošajā maijā, pēc tikšanās ar sirmgalvi gribas viņu salīdzināt ar ceļmalas priedi. Tā zaļo vienmēr un paliek nesaliekta par spīti vēja brāzmām. Nesen viņai apritēja 85 gadi. Jubilāre secina, ka viņas dzīve bijusi raiba. Šie raibumi ir saritināti kamolā, kurā mirdz visdažādākās krāsas. Tomēr, šķiet, tajā visvairāk ir melnās krāsas – zemes smaguma un patiesuma.

Pārdzīvo kara šausmas
Kad Guna stāsta par savas dzīves raibumiem, ne reizi neizskan sūrošanās vai atzinums – bija grūti, smagi. “Daudzi nav piedzīvojuši tik daudz kā es, jo prata liekties un pieglaimoties. Man tā jaukuma ir bijis maz. Toties ir gandarījums par paveikto. Nemīlu paviršu darbu un pati neko nedaru pavirši,” uzsver G.Belova.
Viņa kopš dzimšanas dzīvo “Ceļmalās” - mājā, kurai ir gandrīz 100 gadu. Gunas tēvam Rūdolfam par dalību brīvības cīņās piešķīra 12 hektārus zemes. Toreiz šajā vietā bija mežs, tāpēc nācās līst līdumu un iekopt saimniecību no nulles. Ne tikai “Ceļmalas”, bet arī apkārtējās mājas uzcēla no Krievijas iebraukušie amatnieki ar cirvjiem un zāģiem. “Esmu “ulmaņlaiku” bērns. Mana bērnība līdz 8 gadu vecumam bija laba. Man bija divi vecāki brāļi - Guntars un Jānis, esmu jaunākā. Protams, darbos iesaistījās visi, jo tolaik nevarēja pat iedomāties, ka bērni nestrādā,” atceras Guna.
Saimniecībā bija 8 slaucamas govis un 2 grūsnas teles, kuras meitene ganīja. Par laimi, viņai bija labs palīgs – gudrs suns. “Visu vajadzēja atstāt, kad kara laikā vācieši mūs izdzina no mājas. Bēgļu gaitās aizgājām līdz Lielstraupei. Tur, guļot sūnās, pārlaidām fronti. Kad vācieši atkāpās, ienāca krievu karaspēka daļas. Kad atgriezāmies, saimniecība bija izpostīta. Pie mājas bija sprāgusi degbumba,” stāsta G.Belova.

Izglābjas no čekas nagiem
Gandrīz kara beigās brālis Guntars pret savu gribu tika iesaukts leģionā. Viņš tikai trīs dienas bija leģionā, jo Vācija kapitulēja, tomēr bija starp tiem, kurus nosūtīja uz gulaga nometni Sibīrijā.
“Tikai 1947.gadā uzzinājām, ka brālis ir dzīvs. Tiesa, mums te neklājās daudz labāk. Gan mūsu ģimene, gan kaimiņi dzīvoja bailēs, tāpēc nakšņoja kūtsaugšā, nevis istabā. Kādu dienu mūsmājās ieradās čekisti, nolika tēvu pie sienas un trenējās šaušanā. Māte lūdza Dievu, lai tēvu nenošauj,” atceras Guna.
Turklāt Belovu ģimene tika aizvesta uz Madonu, kur pa vienam ieslodzīti karcerī. Tas tika darīts tāpēc, ka Belovi nevarēja atklāt, kur mežos slēpjas partizāni jeb mežabrāļi, turklāt viņi to nemaz nezināja. “Kad mammu sāka sist čekiste, es viņai ieklupu matos, jo nespēju mierīgi noskatīties. Viņa mani izlika aiz čekas durvīm. Tur redzēju, ka pagalmā rok bedri, un pārbijos, ka māti un tēvu vairs neredzēšu. Bija jau vēls un tumšs rudens vakars, kad raudādama gāju pa ielām, domājot, kā atrast radiniekus Madonā,” stāsta G.Belova. Kāda sieviete pārsalušo meiteni aizveda pie radiniekiem.
Radinieks ar kukuli devās uz čeku, un māti izlaida. Tēvu paturēja apcietinājumā. “Kad atgriezāmies mājās, mamma devās pie vietējā komunista, kurš vācu laikā dzīvoja mežā un kuru tēvs bija glābis no nosalšanas. Māte teica, ka pienācis brīdis, kad viņam jāglābj Rūdolfs. Viņš jūdza zirgu un devās uz Madonu, lai panāktu tēva atbrīvošanu. Tā visi palikām dzīvi,” skaidro Guna.

Spītē kolhoza kārtībai
Kad daudzmaz viss bija sakārtots un “Ceļmalu” saimniecība atjaunota, sākās deportācijas. Tos, kurus neizveda uz Sibīriju, sadzina kolhozā “Virāne”. “Kolhozā bija jāiet – gribi vai negribi. Ne jau labprātīgi, jo sūri grūti sarūpēto atņēma un atkal palikām pliki. Mātei bira asaras, kad tika aizvestas viņas gotiņas,” atzīst G.Belova.
Viņa kolhozā svēra graudus no kombaina, kopa teļus, strādāja lauku brigādē. „Mums, sievietēm, vajadzēja cilāt 100 kilogramus smagas kartupeļu kastes. Vīriešiem bija vieglāk – viņi nagloja kastes. Reizēm bija šaubas, vai spēšu aiziet mājās,” saka Guna. It sevišķi sākuma gadi kolhozā bija drausmīgi – bija jāstrādā no pulksten 4.00 rītā līdz vēlai tumsai.
Kolhoza priekšsēdētājs iesniedza sūdzību milicijā, ka Guna ir traucējusi sapulci. “Par mēles palaišanu,” atzīst viņa. G.Belova vienmēr ir atklāti teikusi, ko domā. Acīmredzot visi to zināja, tāpēc uzdeva sapulcē noskaidrot, kur palikusi nauda par pārdoto mežu. “Mežus cirta, bet nekur neparādījās ienākumi par tiem. Visi kopā nolēmām, ka sapulcē ir jājautā. Vīrieši man iedeva faktus, bet paši vēlējās palikt ēnā. Tāpēc mani izsauca uz miliciju,” skaidro G.Belova.
Milicijas koridorā, kur Guna gaidīja savu kārtu, bija vēl cita sieviete, kurai bija uz nullīti nogriezti mati. “Man pārgāja drebulis, jo toreiz man bija bizes. Jautāju sievietei, kas noticis. Viņa teica, ka priekšniekam ar dakšām uzgāzusi,” atceras G.Belova. Pa atvērtajām durvīm Guna dzirdēja, ka kabinetā spriež – viņa ir nobijusies un nav atnākusi, jo neatsaucās, kad tika jautāts, vai Belova ir ieradusies. Miliči savā starpā arī sprieda, ka nav viegli būt kolhozā, kura priekšnieks ir brunču mednieks. “Sadūšojos iet iekšā, jo jutu, ka man varētu ticēt. Lai gan kolhoza priekšnieks bija dzērājs, visi viņam klanījās, bet es to nedarīju. Izstāstīju, kā bija, un mani atlaida,” atklāj Guna.
Sieviete par katru cenu gribēja tikt prom no kolhoza, bet viņai neļāva, turklāt tika piedraudēts, ka vecāku saimniecība paliks bez ganībām. Guna vēlējās mācīties sovhoztehnikumā par dārzkopi, bet tā vietā viņu solīja sūtīt uz mākslīgās apsēklošanas kursiem. No tiem Guna atteicās.

Beidzot gandarījums darbā
Pēc jurista padoma G.Belovai beidzot izdevās panākt atbrīvošanu no kolhoza. 1973.gadā Guna sāka strādāt Virānes pasta nodaļā, bet viņai parādījās alerģija no tipogrāfijas krāsas, kas tika izmantota laikrakstu iespiešanā. Acīmredzot bija jūtamas graudu kodināšanas sekas kolhozā. “Kodināšanas ķimikāliju kaitīgumu sapratu, kad nokļuvu Rīgā slimnīcā. Man pastā patika strādāt, bet tipogrāfijas krāsa darīja savu – atkal parādījās alerģija. Pēc ārstēšanās atsāku darbu, tomēr jutu, ka nevaru turpināt,” atzīst G.Belova. Turklāt viņai bija pienācis pensijas laiks.
Guna izvēlējās braukt strādāt uz Cesvaini, kur tika cepta maize, nevis sēdēt mājās, lai gan toreiz pensionāri nevarēja strādāt un saņemt pensiju. “Maizes ceptuvē tikai vienu dienu biju apkopēja, jo vadītāja teica – ja labi mazgāji, labi arī formēsi kukulīšus. Biju arī pakotāja. Tur bija draudzīgs brigādes kolektīvs, gluži kā saticīga ģimene, tāpēc varēju justies labi – kā cilvēks,” saka Guna. Tomēr pēc vairākiem gadiem ārsts aizliedza viņai strādāt ceptuvē, jo tur esot caurvējš, tāpēc sieviete bieži nonāca Madonas slimnīcā. Pēc tam Guna vēl strādāja par sanitāri Cesvaines slimnīcā, kur varēja arī ārstēties. “Man ieteica doties uz muguras operāciju Rīgā, bet atteicos. Diemžēl daudzreiz nācās atstāt darbu veselības dēļ. Pilnībā darba gaitas pārtraucu 1990.gada janvārī,” norāda G.Belova.
Karš un smagie pēckara gadi, padomju laiks ir radījuši daudz pārmaiņu viņas dzīvē. “Nedod, Dievs, karu piedzīvot! Tagad dažs COVID-19 pandēmiju salīdzina ar karu. Tās nav salīdzināmas lietas. Šobrīd katram ir dota iespēja domāt, ko un kā labāk darīt. Toreiz nevarēja domāt, jo tad varēja dabūt ar lodi,” atzīst G.Belova. Kāpēc viņa dzīvo viena ar uzticamo suņuku? Guna spriež, ka daudziem nepatīk, ja saka patiesību tieši acīs. Tomēr ir arī pietiekami daudz draugu un paziņu, kas ciena viņas atklātību.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Raibum raibais dzīves kamols

Kategorijas