Brīvdomātājs Džejs Džambo

2020. gada 29. maijs 09:55

800

Nav daudz tādu cilvēku, kuri uzdrošinātos par savu četrkājaino mīluli izvēlēties majestātisko Tibetas mastifu, tomēr lielā auguma suns ar apjomīgo kažoku vienaldzīgu neatstāj nevienu.
“Brīvdomātājs,” Džeju Džambo raksturo viņa saimniece gulbeniete Tatjana Gorškova. Pret svešiniekiem Džejs Džambo ir atturīgs. Saimnieka klātbūtnē agresiju neizrāda un pret citiem ir neitrāls. To novēroja arī “Dzirkstele”. Taču, kā uzsver suņa saimniece, kad paliek teritorijā viens, kļūst par nopietnu sargsuni. “Šī suņu šķirne nāk no Ķīnas. Tā ir sena šķirne. Suņi apsargāja klosterus, kā arī ciematus no vilkiem, bija sargsuņi. Kāds viņš piedzimis, tāds arī ir,” atzīst Tatjana.

Patīk liela auguma suņi
Tatjanai savulaik bija Bordo dogi, kurus dēvē arī par franču mastifiem. Arī tie ir lieli un spēcīgi suņi. “Viņi bija ļoti mierīgi. Dīvāna suņi,” saka Tatjana.
Diemžēl pēc četriem gadiem abi četrkājainie mīluļi nomiruši no audzēja, un tas salauza Tatjanas sirdi. “Es vairs nevēlējos piedzīvot tādas sāpes. Cilvēks, kurš to nav pārdzīvojis, nekad to nesapratīs,” viņa uzsver. Tāpēc Tatjana interesējusies par tādu suņu šķirni, kuru suņi ir ģenētiski stipri un ar spēcīgu veselību. “Es vēlējos tieši mastifu, jo bijām pieraduši pie tādiem suņiem, kā arī zinājām, ka tie ir mierīgi, paklausīgi un ļoti skaisti. Daudz lasījām par Tibetas mastifiem un sākām meklēt tieši šīs šķirnes suni. Tas bija pirms četriem gadiem. Toreiz Latvijā bija ļoti maz šādu suņu. Arī tagad, piemēram, Gulbenē, šķiet, ir tikai vēl viens šādas šķirnes suns,” stāsta Tatjana.
Savam Tibetas mastifam Tatjana brauca pakaļ uz Jūrmalu pie kādas ģimenes, kura arī bija iemīļojusi šīs šķirnes suņus. “Iegādājāmies kucēnu, bet diemžēl viņi mums neizstāstīja visas problēmas, kas mūs sagaida, Es uzskatu, ja kādas šķirnes suns ir iepaticies, tad ir jāzina problēmas, ar kurām nāksies saskarties. Ja Bordo dogi mums bija mierīgi un paklausīgi, bet šis mastifs ir pilnīgi pretējs - pilnīgs brīvdomātājs, kuram nav šķēršļu! Pats izlems, ko darīs un ko viņš vēlas. Šīs šķirnes suņi būs piemēroti tiem, kuriem ir lauku mājas un apkārt ļoti liela teritorija. Nebūs viņš dzīvokļa suns! Jau sākumā ir arī jāparāda, kurš ir saimnieks, kurš ir galvenais, citādāk suns ņems virsroku un saimnieks būs viņš. Jāprot panākt saprašanos,” secina Tatjana.

Džejs ir arī “dārznieks”
Lai arī viegli ar Tibetas mastifu nav, Tatjana ne brīdi nav nožēlojusi savu izvēli. “Viņš ir brīnišķīgs sargs! Bet tiem, kuriem nav pieredzes ar lielu suni vai nav plašas teritorijas, nevajag šādu suni ņemt. Arī mums Džejs nodzīvoja dzīvoklī pāris mēnešus, kamēr viņam cēlām būdu un taisījām apžogojumu. Viņš sagrauza visu, ko vien varēja sagrauzt, galdiem un taburetēm kājas, stūrus. Viņam ir daudz spēka. Tagad Džejam pie mājas ir iekārtota sava teritorija. Mums sākumā bija sēta, bet tai viņš tika pāri bez problēmām. Tad uzlikām augstāku sētu, aplikām apkārt akmeņus, bet arī tas nebija šķērslis - atkal pārlēca. Tagad ir elektrosēta un Džejs pārdzīvo, jo nevar rīkoties, kā vēlas. Dārzā ir iežogotas visas mazās ābelītes, jo Džejs ir arī “dārznieks”. Ja viņš uzskata, ka kociņš viņam traucē, tad tas būs iznīcināts. Visam jābūt pēc viņa prāta,” stāsta Tatjana.
Viņa ir pārliecinājusies, ka Tibetas mastifs spēj apgūt komandas, taču ir ļoti spītīgs, tāpēc ne vienmēr grib tās pildīt. “Man jau teica - ja gribēju paklausīgu suni, tad vajadzēja vācu aitu suni. Domāju, varbūt vest uz suņu skolu, bet saprotu - jo vairāk viņam kaut ko uzspiedīs, jo lielāka spītība būs no viņa puses,” saka Tatjana.

Nepatīk karstums un mitrums
Ar Bordo dogiem Tatjana savulaik brauca uz izstādēm. Neesot tādu domu, ka kādreiz varētu ar Džeju piedalīties izstādēs. Viņa atminas, ka Bordo dogs izstādē pat ticis pie medaļas. “Bet es redzēju, ka šī izstāde mūsu sunim galīgi nebija vajadzīga. Ir suņi, kuri tajās piedalās ar baudu, un to var redzēt! Kad sunim jādodas ringā, viņš saņemas un sevi parāda! Mūsu Bordo dogs, kad pasniedza medaļu, bija ielīdis zem autobusa, jo bija par karstu, un viņš nemaz nenāca laukā. Ja sunim tas nav vajadzīgs, tad mums ne tik!” uzsver Tatjana.
Tibetas mastifa šķirne nobriest salīdzinoši vēlu. Džejam ir četri gadi, un, kā saka Tatjana, viņš vēl ir ļoti jauns - pusaudzis. “Mazie kucēni atgādina mazus lācīšus. Aug līdz pieciem gadiem. Džejs būs lielāks nekā tagad. Tās masas, kādai vajadzētu lielam sunim, vēl nav,” saka Tatjana.
Ziemā Tibetas mastifa kažoks ir ar biezu pavilnu, vasarā tas nav tik biezs. Jārēķinās, ka jāvelta laiks kažoka ķemmēšanai un kopšanai. “Džejam ļoti patīk ziema! Kad ir sniegs, viņš uzvedas kā mazs bērns: lec pa sniegu, patīk skriet no kalniņa un iekrist sniegā iekšā! Šī ziema Džejam bija ļoti drūma, jo nebija sniega,” stāsta Tatjana.
Sunim nepatīk ne karstums, ne mitrums. “Dienā, kad smidzināja lietus, aicināju viņu pastaigā, bet Džejs ielīda būdā,” saka Tatjana.
Lai arī augumā Tibetas mastifs ir ļoti ražens, tomēr ēd nedaudz - tik daudz, cik viņam vajag. “Sauso barību dodu tikai ziemā. Parasti ēd liellopa gaļu ar griķiem, arī vistu kakliņus, biezpienu ar olām, maizi ar pastēti,” novērojusi Tatjana.
Tibetas mastifs ir ļoti tīrīgs suns. “Internetā rakstīts, ka viņam nepiemīt specifiskā suņa smaka. Jā, smakas nav, bet tad, kad viņš ir slapjš, tomēr tāds vilnas specifiskais aromāts ir. Interesenti, lai arī kādos dubļos viņš būs bijis, tie pie spalvas neturas: ielien dubļos, nopurinās un ir tīrs. Viņa kažoku arī ir ļoti grūti samitrināt. Kā pīlei - lej ūdeni virsū, bet ūdens notek no spalvas. Peldēt viņam nepatīk, bet, ja peld, tad to dara smuki,” stāsta Tatjana.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Brīvdomātājs Džejs Džambo

Kategorijas