“Paprasi Dadzītim!”

2020. gada 2. jūnijs 10:09

Kādā dienā, kad mazdēls uzdeva kārtējo jautājumu, uz kuru acumirklī nespēju dot pareizo atbildi (kāpēc dienu sauc tieši par dienu, bet vakaru par vakaru un ne otrādi?), no dziļiem atmiņu apcirkņiem uzpeldēja vecvectēva Oto (mūsu ģimenē sauktā par tētuku) balss: “Paprasi Dadzītim!” Tā viņš parasti teica tad, kad bija apnicis atbildēt uz maniem mūžīgajiem bērnišķīgajiem “kāpēc”.
Izdzirdot šo nepārprotamo norādījumu doties pie Dadzīša, es, protams, apklusu, mirkli padomāju un kā parasti jautāju: “Kas ir Dadzītis?”
“Nu, taču, Dadzītis!” tētuks strupi noteica, pameta ar roku, kā man šķita, lazdām noaugušā pakalna virzienā un turpināja pakšķināt savu pīpīti. No pieredzes zināju, ka tagad viņš ilgi neteiks ne vārda, tikai caur biezajām uzacīm domīgi vērsies kuplo krūmu pudura virzienā.
Reizēm man šķita, ka tētuks, piesēdis mājas priekšā uz soliņa, tā vien gaida, ka bikli pienākšu, brīdi mīņāšos, līdz jautāšu: “Tētuk, a, tētuk! Kāpēc bitēm vajag tieši tādas mājiņas, bet putniem citādākas?” Pie citiem es ar tik pārgudru jautājumu neuzdrošinātos doties, jo vecāki dienas lielāko daļu pavadīja skolā un vakaros jutās noguruši.
Vecvecmamma jeb mammuka atbildes vietā man iespiestu rokā maizes krāsnī tikko ceptu burkānu, kāli vai plātsmaizes gabaliņu un, it kā nedzirdējusi manu jautājumu, teiktu: “Nāc, uzēd šo!” Vai arī: “Tas nu tev jāprasa tētukam, viņš noteikti zinās.”
Vecmamma Anna domīgi sarauktu pieri, pārtrauktu iesākto darbu, sniegtu roku un aicinātu līdzi uz dārzu abām kopīgi paskatīties un padomāt par šo sarežģīto jautājumu. Reizēm mani šāds piedāvājums ļoti vilināja, jo zināju – mēs patiešām aiziesim līdz bišu mājiņām, no attāluma vērosim zumošo rosību un pēc tam kopīgi darīsim kaut ko ļoti interesantu un garšīgu: plūksim leknākās skābeņu lapas, lai liktu tās zupas katlā vai arī turpat dārzā uz kārā zoba; rūpīgi šķirstīsim nesen sadīgušo burkānu skarainos lakstus un meklēsim tos, kas jau paprāvi sabrieduši; raudzīsim zemeņu, aveņu vai jāņogu sārtojošos sānus, lai mazliet cukurotus peldinātu tikko slaukta piena šķīvī. Vecāmamma prata katrā darbā saskatīt vilinājumu un mērķi, un darīt kaut ko kopā ar viņu man vienmēr šķita interesanti.
Toties saņemt tētuka neparastās atbildes šķita daudz ātrāk un saistošāk. Neizplūstot garos un tēlainos skaidrojumos, viņš vienkārši lika man iztēloties, kā šajā gadījumā – no zieda uz ziedu lidojošu biti ar maziem spārniņiem un putnu tur augstu debesīs. Vai vispār iespējams otrādi? Visai bieži šīs iztēlošanās spēles man lika smieties, lai gan manīju, ka tētuks no savu kuplo uzacu apakšas bargi skatījās un, šķiet, nesaprata manas jautrības iemeslu. Bet vai gan tas nebija smieklīgi – bite ar tādiem lieliem strazda vai baloža spārniem līgojas āboliņa ziedā?
Vairs neatminos, ko jautāju toreiz, kad tētuks pirmoreiz sūtīja mani pēc atbildes pie Dadzīša, toties atceros, ka vēlāk arvien biežāk sāku izdomāt visādas pārgudrības, lai tikai rastos iespēja viņam pajautāt, kas ir Dadzītis, un cerēt, ka strupā “nu, taču, tas pats Dadzītis” vietā saņemšu norādi – kurp un pie kā doties.
Visvairāk mani sāpināja doma, ka pieaugušajiem ir kāds noslēpums, jo neviens man tā arī negribēja stāstīt, kur atrast to visgudro Dadzīti. Savos deviņos gados es jau biju sapratusi, ka tas var būt kāda cilvēka mīļvārdiņš vai iesauka, tomēr neticēju, ka mūsmājās tik bieži daudzinātais vārds nesaistās ar konkrētu cilvēku. Biju stingri izlēmusi to izdibināt pati.
Meklējumus sāku tuvākajās kaimiņmājās, kur dzīvoja divi skolas vecuma bērni, ar kuriem reizēm kopā rotaļājāmies. Ātri vien noskaidrojās, ka ne viņi, ne abu vecāki nezināja, kur meklējams tāds Dadzītis. Arī tuvākā kaimiņtante mani nesaprata, jo norādīja uz kuplu diždadža krūmu pie malkas grēdas. Svētdienās, kad vecmamma posās ciemos pie kaimiņienēm, prasījos līdzi: varbūt radīsies iespēja pajautāt, vai kāda nav ko dzirdējusi par tādu gudrinieku Dadzīti, kurš zina atbildes uz visvisādiem grūti izdibināmiem jautājumiem. Tomēr arī viņas purināja galvu un raustīja plecus – ne tāda uzvārda, ne iesaukas viņas nezinot.
Visai tuvu atminējumam šķitu nonākusi dienā, kad ciemojāmies pie Almas tantes. Izrunājusi vārdu “Dadzītis”, viņa mīklaini pasmaidīja, tad viegli pašūpoja galvu un klusu noteica – kaut kas pazīstams tajā esot, tikai viņai vajagot padomāt. Pameklēt, pārcilāt atvilktnes, paskatīties bildes. Tad varbūt kaut ko atcerēšoties. Man gan tas izskatījās pēc tādas atrunāšanās – “zinu, bet labāk neteikšu”. Iedomājos – varbūt vispār viņa pati bija tas Dadzītis, tikai negribēja atzīties? Almas tante no visām kaimiņienēm man šķita visgudrākā, kaut arī visvecākā. Viņas viesistabā bija etažere ar grāmatām jaunajā un vecajā drukā, apaļš galds ar sniegbaltu tamborētu un stīvi stērķelētu galdsegu, ērta sofa ciemiņiem, liels sienas pulkstenis ar pendeļiem un austs lupatu kājceliņš. To visu atceros tik labi tāpēc, ka arī mūsmājās tas viss bija, tikai izvietots izklaidus pa četrām istabām. Pie Almas tantes to visu varēja aplūkot vienkopus – skaistās lietas atradās turpat acu priekšā un izskatījās jaunākas un košākas. Nelielā istabiņa vienmēr smaržoja pēc tējas zālēm, un nebija brīnums, ka arī starp līdzi iedoto grāmatu lapām varēja atrast pa kādam matiolas, liepas vai kumelītes ziedam.
Vecmammas un Almas tantes sarunas manā vecumā šķita pārgudras un brīžiem nesaprotamas, tomēr es centos klausīties, jo kaut ko no dzirdētā varēju izmantot, lai paspīdētu ar zināšanām tētuka priekšā. Almas tantes plauktos bez “Konversācijas vārdnīcas” atradās arī citas enciklopēdijas, kuras viņa teicās esam rūpīgi izlasījusi līdz pašām beigām. Parasti, ātri apzinājušas vietējos jaunumus, viņas ar vecomāti pievērsās ziņām no galvaspilsētas un teātra lietām, bet man nolika priekšā kādu no biezajiem sējumiem, lai skatos bildes. Todien es apskatījos visai maz, jo domas bija pārņemtas ar Dadzīša jautājumu. Kā lai paskubina Almas tanti padomāt, pameklēt, atcerēties? Kā lai pierunāju viņu atklāt šo noslēpumu? Cik gan šajā tuvākajā apkārtnē varētu būt tādu vecu un gudru cilvēku kā tētuks un Almas tante? Jo ilgāk par viņu domāju, jo ciešāk manī iesēdās pārliecība, ka Dadzītis ir pati Almastante.
Tāpēc mans izbrīns bija neizmērojams, kad divas dienas vēlāk Almas tante pārkāpa mūsmājas slieksnim, apsēdās pie apaļā galda un nolika man priekšā uz bieza kartona uzlīmētu krietni apdzeltējušu fotouzņēmumu: “Te būs tavs Dadzītis!” Gluži apjukusi lūkojos uz senajā fotogrāfijā redzamo sievieti un neko nesapratu: kā tad es viņai ko varētu pajautāt, ja pat nepazīstu?
“Tā ir tava auklīte Karlīna,” Almas tante smaidot pabīdīja fotogrāfiju uz manu pusi. Pasniedzos pēc apdzeltējušās bildes, lai ieskatītos pusmūža sievietes sejā, tomēr – nekas pazīstams nenāca prātā.
Vecāmamma, pamanījusi manu mulsumu, steidzās palīgā, atgādinot dažus faktus no manas bērnības. Jā, nudien, šo to sāku atcerēties... Kad man bijuši trīs gadi, mamma atsākusi strādāt skolā, bet mūsmājas augšstāvā iemitinājusies Līnas tante. Cik zinu, divas ziemas viņa pavadījusi mūsmājās un bijusi mans rotaļu biedrs laikā, kamēr vecāki bija darbā.
Koncentrējos uz atminēšanās procesu un ieraudzīju: īsa auguma, nedaudz apaļīga, sirmie mati allaž saņemti pakausī ar pusloka ķemmi, klusa, maiga šūpuļdziesmu balss un sirsnīgs skatiens, tumšās kleitas paslēptas zem allaž svaiga priekšauta un tamborētas stīvinātas krādziņas. Un tā īpatnā smarža! Mamma stāstīja: Līnas tantes istaba drīz vien pārvērtusies par ārstniecības augu svētnīcu un bagātīgi dāvājusi savu aromu ikvienam, kurš pavēris durvis. Miniatūrais adīkļa groziņš palaikam uzdāvinājis mums kādu cimdu vai zeķu pāri, un visi jutušies tik laimīgi!
Manās maza bērna atmiņās Līnas tantes ir maz. Vairāk viņa dzīvo vecāku stāstos par tiem laikiem. Tagad šīs atmiņas papildināja Almas tantes stāsts.
Dzīvojot mūsmājās, reizēm piesēžot pagalmā uz sola blakus tētukam, Līna visai bieži drupinājusi no priekšauta kabatas izcelto maizes riku un priecājusies par katru zvirbuli, kurš ieradies uz šo mielastu. Tāpat viņa priecājusies par lielo ābeļdārzu pie mājas un ticējusi, ka kādā dienā vienā no kokiem ligzdu vīs dadzīšu pāris. Karlīnu jau kopš bērnības interesējuši putni. Pie istabas loga viņai bijušas ierīkotas vairākas barotavas, kur meitene vērojusi dažādu lidoņu izskatu un uzvedību.
Vislielāko pārsteigumu viņai reiz sagādājis kāds smilškrāsas putniņš ar labi pamanāmu dzeltenu joslu uz melnajiem spārniem, kurš neatlaidīgi dārza ābelē būvējis lēzenu ligzdu no saknītēm, sūnām un dziju pūkām. Līna vērojusi mazo dziedātāju, un sapratusi, ka viņi ir pavisam divi, tātad – pāris. Tad atklājies, ka košāka par putniņa spārniem ir baltā galviņa ar sarkano sejiņu, melno pakausi un samērā garo, spēcīgo knābi. Noskaidrojusi, ka tas ir dadzītis, pastrīdējusies ar kaimiņiem par pareizo nosaukumu, jo vieni teikuši – žubīte, citi – ciglītis, tad samierinājusies, ka arī viņiem ir taisnība, Karlīna pievērsusies dadzīšu pāra ģimenes dzīvei.
Drīz vien viņa secinājusi, ka putniņu galvenā barība ir dažādas sēkliņas, tajā skaitā arī dadžu sēkliņas, no kā tad arī dadzītis acīmredzot ieguvis savu nosaukumu. Neticami šķitis, ka, izknābājot sēklas, mazais putniņš spējis karāties ar galvu uz leju. Vēlāk kāds izstāstījis, ka tēviņam sarkanais sejas laukums esot lielāks nekā mātītei, un Karlīna ievērojusi: kamēr mātīte būvē ligzdu, tēviņš dzied, bet, ja tuvojas kādas briesmas, brīdina un drosmīgi aizstāv mātīti. Kad mātīte laižas pēc jauna materiāla ligzdai, tēviņš viņu pavada.
Karlīna stundām varējusi stāstīt par dadzīšiem un visiem apgalvot, ka tie ir visgudrākie putni. Tētuks viņai iebildis – tā neesot vis tiesa, sava gudrība esot gan balodim, kurš vienmēr dūdojot “protu, protu”, sava stārķim un pūcei… Karlīna, protams, pastāvējusi pie pašas iegūtās pārliecības, un tā šī domu apmaiņa visai bieži beigusies ar tētuka dusmīgu purpināšanu par dadzīšiem, kuri šķietas visgudrākie.
Karlīna, nenoliedzami, bijusi tiem laikiem daudz lasījusi un gana gudra, varbūt tāpēc viņas ar Almu atradušas kopīgu valodu. Reizēm, kad Alma atnākusi ciemos pie Līnas, tētuks devies uz malkas šķūni un rībinājis tur ne pa jokam: no abu sievišķu sarunām viņam karstot smadzenes… Tieši kādā no šādām reizēm Alma bija dzirdējusi, kā tētuks Karlīnu nosauc par visgudro Dadzīti, un vēlāk izskatījās, ka viņam šis apzīmējums iepaticies. Mammuka par to visu neteikusi ne vārda, vien sasteigusi mājas un kūts darbus un pievienojusies abām tējas dzērājām.
Sarunas par putniem un abu draudzeņu ilgās tējas dzeršanas gan bijuši vienīgie domstarpību asumi, jo reizēm tētuks ar interesi klausījies Karlīnas stāstos par citām valstīm, savādiem augiem un cilvēkiem un nevairījies no Almas kompānijas. Sēdējis istabas stūrī, pakšķinājis savu neatņemamo pīpīti un, ne vārda nesakot, vienkārši klausījies.
Tagad domāju: cik žēl, ka tolaik biju tik maza, ka atceros vien auklītes cakainās krādziņas, priekšautus un šūpuļdziesmas. Lai gan – arī tas nav maz. Kaut kur sirds dziļumos ir palicis sirsnīgs mīļums un stāsts par Dadzīti.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Paprasi Dadzītim!”

Kategorijas