Mans daiļdārzs ir nemitīgā attīstībā, top arī dabas taka

2020. gada 5. jūnijs 00:00

3537

Mans daiļdārzs ir nemitīgā attīstībā, top arī dabas taka

Daiļdārzniece Inga Nagle pozitīvi vērtē pēdējā gada vides attīstību Gulbenē, lai arī atzīst, ka vēlētos, lai pilsētas labiekārtošanas darbi, apstādījumu veidošana, parku sakopšana notiktu straujāk, jo tieši vizuālais tēls ir tas, kas cilvēkus pilsētai piesaista visvairāk.
“Gadiem ilgi nekas nav mainījies, tādēļ arī ilgu laiku esmu bijusi ne visai apmierināta ar to, ko redzu pilsētā. Uzskatu, ka ir tikai jāgrib strādāt un jābūt redzējumam, tad arī viss notiks. Mēs, piemēram, Lejasciemā arī ar ļoti mazām finansēm esam panākuši daudz,” uzsver Inga. Viņa nekad neatsaka dzimtajā pagastā savu līdzdalību apkārtnes labiekārtošanas projektos. Tuvākais esot saistīts ar Lejasciema kultūras nama iecerēm uz Jāņu dienas svinībām.
“Dzirkstele” viesojās Ingas mājās “Kalmēs”, kas iekļautas arī Gulbenes novada tūrisma ceļvedī kā apmeklētājiem pieejams daiļdārzs. Šā pavasara projekts, kurā Inga iegulda laiku un iedvesmu, ir dabas takas izveidošana. Tā top pie īpašuma labajā pusē, kur ceļš aizved līdz avotiņam. “Vēl viss ir sākuma stadijā. Atceros, ka staigāju te ziemā un kā no jauna ieraudzīju šo vietu, kas bija aizaugusi ar krūmiem. Pirmajos darbos man palīdzēja visa ģimene,” stāsta mājas saimniece.
Viņa rāda dabas takas sākumā veiktos eksperimentus ar ievām, kas sapītas un veido aleju, izveidotos zaķus no zariem un papardēm, kā arī kaimiņa uztaisīto lenderi, pie kā turēties, ejot pa slīpo nogāzi. Ideju par dabas takas tālāko izveidi ir diezgan daudz, ieplānots arī lielformāta krēsls no kadiķiem.

Vienmēr bijis puķu dārziņš
“Kalmes” jau ilgus gadus ir mājvieta Ingai ar vīru Jāni. “Uz šo vietu mani atveda tētis un teica – šeit tev būs laba vieta. Viņš zināja, ko saka. Kad atnācām, uzreiz bija doma, ka jāiekārto vide. Pat nezinu, no kurienes manī tas. Atceros, jau bērnībā esmu staigājusi pa pļavām un rakusi ārā puķes. Es tās neplūcu, bet izraku un stādīju. Man vienmēr, kopš es sevi atceros, ir bijis puķu dārziņš,” stāsta Inga.
Kas bija pirmais, ko šeit iestādījusi? Inga norāda uz ābelēm. Tās stādītas kopā ar vīru brīdī, kad mājai bija izrakti tikai pamati. Gadiem Nagļu ģimenes daiļdārzs un apkārtne ir vieta, kurp brauc interesenti no visas Latvijas, kā arī no Igaunijas un pat Kanādas. Jau 2008.gadā “Kalmes” ieguva 1.vietu konkursā “Par Latvijas skaistāko daiļdārzu un lauku sētu 2008.gadā”. “Es domāju, ka daudzas lietas manā dārzā neatbilst kanoniem un noteiktiem dārzu veidošanas standartiem, man tas ir mans sirdsdārzs. Te simts reizes viss ir pārrakts un pārstādīts. Visu laiku es kaut ko pērku, kaut ko zāģēju nost, ja augs, ko esmu iecerējusi mainīt, vēl ir dzīvotspējīgs, tas tiek pārstādīts citā vietā. Piemēram, man vairs nepatika vidējā auguma kazaku kadiķi - tie bija novecojuši, tāpēc tie vairs nav sastopami manā dārzā. Tas ir nebeidzams process un eksperimenti,” atzīst Inga.
Daiļdārzs ir nemitīgā attīstībā, jo Inga to regulāri papildina ar jauniem stādiem, ko atrod dažādās stādaudzētavās. Tajās viņu jau labi pazīstot.
Jau ienākot pa saimniecības vārtiem, var aplūkot Ingas lolotos skujeņus, mūžzaļos augus, tālāk neskaitāmu šķirņu ziedus un augus. Par Ingas radošumu vēsta jau pie ieejas izveidotās divas lielformāta dzērves un bērzos noslēpušās īstos izmēros no karkasa un papardēm veidotās aļņu un briežu figūras. Inga stāsta, ka šādas figūras viņai mēdz pasūtīt arī mednieki, kas vēlas ar šādu dāvanu pārsteigt citus medniekus vai arī papildināt savu pagalmu. Radošajā procesā izgatavots arī neskaitāmi daudz putnu (teteri un medņi), stirnu, mežacūku, aļņu un pat lāči.
Viņas talants izveidot lielformāta dabas objektus likts lietā arī Gulbenes pilsētas Spārītes parka labiekārtošanā projektā “Dārzi bez robežām”. Šobrīd parka apmeklētāji var novērtēt trīs ar Ingas rokām pītus lielformāta objektus – ligzdu, arku un namiņu. “Šīs idejas jau bija ieliktas projektā, un es biju to izpildītāja. Tas man bija liels izaicinājums, jo tas bija smags darbs. Sākumā ilgi domāju, kā to visu dabūt gatavu, bija jāsagatavo ļoti daudz izejmateriāla. Objektiem pamatā ir metināti metāla armatūras karkasi. Paši objekti pīti no korintēm jeb vācu ievām. Korinte ir pateicīga, jo tā ir ļoti izturīga, parastā klūga jau nākamajā gadā ir trausla, lūst un ļoti saraujas, taču korinte kalpo 5-7 gadus. Tas ir arī vienīgais krūms, ar ko var strādāt cauru gadu, jo nepaliek trausls un ar to ir pilni visi pameži. Jebkurš mežsaimnieks ir priecīgs, ja viņa mežā korintes izgriež,” stāsta Inga.

Dimantu bardakā neatpazīsi
Daiļdārzniece uzskata, ka Gulbenes ainavas lielākā vērtība ir parki. Tomēr tiem līdzās noteikti ir jādomā arī par iebraucamajiem ceļiem pilsētā un tiem cilvēkiem, kuri caurbraucot pilsētu nav plānojuši apstāties.
“Ja būs skaistas iebraucamās vietas un cilvēks būs ieintriģēts, viņš iebrauks centrā, nevis apbrauks riņķī. Tas ir tāpat kā ar grāmatu - daudzi to vērtē tikai pēc vāka: ja vāks būs pievilcīgs, viņš būs ieinteresēts grāmatu arī atvērt. Bet ja cilvēks iebrauc no Rīgas puses pilsētā un tur zāle abās ceļa pusēs tiek pļauta tikai uz Līgo? Otrā pusē ir būda, kur pieņem ogas, tas laukums blakus arī izskatās briesmīgi, jo gandrīz nekad nav sakopts. Manā skatījumā, tieši iebraukšana pilsētā ir ļoti svarīga,” atzīst Inga.
Atzinīgi viņa novērtē jaunizveidoto apli, lai arī, no Rīgas puses iebraucot pilsētā, turpat blakus diemžēl skatam paveras arī nekoptas mājas ar izsistiem logiem. “Ja tu bardakā ieliec dimantu, viņš ne pēc kā neizskatīsies. Gulbenei tagad ir jauns un sakopts aplis, kurš tiek krāšņi apstādīts un veiksmīgi papildināts ar dažādiem objektiem. Taču ar to nepietiek, vēl ir jādomā par fonu, ko redzi, braucot iekšā pilsētā un aplī. Tur ir upīte, aiz tās ir nolīdzinātais laukums. Gar tām mājām, kas ir palikušas, ir jābūt fona stādījumiem ar dažāda augstuma un formu kokiem. Tur jātaisa kādi augsti un blīvi stādījumi, lai šo fonu veidotu. Tāpat noteikti jārisina jautājums par to, kā padarīt pievilcīgāku vai aizsegt rūpnīcas ēku,” pārdomās dalās Inga.
Vispirms esot jāsaprot, kuras pilsētā ir tās akcenta vietas, kur uz katriem svētkiem būs uzlikts kas atbilstošs svētku noformējumam. “Man īsti nepatika, ka pulkstenim un strūklakai, kas jau pats par sevi ir mākslas objekts, tika kaut kas pietapināts klāt. Ja ķeries klāt pie mākslas darba, tad tam veidojumam ir jābūt vēl divtik labākam. Veiksmīgi man šķiet tie baneri ap strūklaku, kas ir uz valsts svētkiem. Tāpat Ziemassvētku laikā ir ļoti krāšņi un skaisti izgaismots centrālais skvērs. Taču kopumā Gulbenē tomēr nav tāda centrālā punkta, man vispār šķiet, ka Gulbene šobrīd ir kā tikko iesākts mākslas audekls – te ir, ko darīt un attīstīt. Bet jāatzīst, ka darba ir patiešām daudz. Apstādījumos gandrīz nekas nav mainījies jau kopš manas bērnības un jaunības. Ļoti labi, ka šobrīd vismaz vairs nav tikai hostas malu malās. Pamazām kaut kas veidojas, tomēr, ja pilsētā tiek veidoti apstādījumi, tie nevar būt tik sadrumstaloti. Ir jābūt lieliem, spēcīgiem krāsu laukumiem. Lielākā māksla ir māksla atteikties. Pilsētas apstādījumiem jābūt nevis sīkumiem – trīs hostas, trīs pujenes tur un tur, bet, ja veido stādījumu, tad tam jābūt atbilstoši pilsētas izmēriem, lai tas būtu pamanāms. Ja tomēr gribas arī šos mazākos ziedus, tad tiem ir jābūt atbilstošā daudzumā un laukumā.”
Inga uzsver, ka rūpēties par pilsētas vidi ir jābūt sirdsdarbam, kur nemitīgi tiek ģenerētas un virzītas jaunas idejas un uzdots jautājums – kā mēs to varam dabūt gatavu? “Šobrīd viss ir jāattīsta jaunā kvalitātē,” viņa uzsver.
Inga ir arī Gulbīšu parka atjaunošanas metu konkursa piedāvājumu izvērtēšanas žūrijas komisijā. Viņa īpaši atzīmē vienu metu, kurā projektēta gan estrāde, gan divas strūklakas, saglabājot un atjaunojot arī jau esošo. “Tajā viss ir uzprojektēts tā, ka beidzot varēja teikt: “O, tas būs Gulbenē!” Tas bija fantastisks vides objekts! Ļoti ceru, ka mēs visi kopā uzdrošināsimies realizēt arī drosmīgus projektus, lai Gulbeni attīstītu un padarītu pievilcīgu jebkuram pilsētas iedzīvotājam un viesim.”

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mans daiļdārzs ir nemitīgā attīstībā, top arī dabas taka

Kategorijas