Klusētāja

2020. gada 9. jūnijs 00:00

96 gadu vecumā mūžībā pavadīta Olga Grasa. Reiz viens labs cilvēks man teica: “Lai bērns iemācītos runāt, nav vajadzīgs pat gads, bet, lai iemācītos klusēt, vajadzīgs viss mūžs.” Tas nav par to, ka “klusēšana ir zelts”. Drīzāk par to, ka klusēšana ir izvēle. Kādam tā ir vienīgā iespēja izdzīvot pašos neiedomājamākajos apstākļos. Citam tā ir gara kultūras pazīme. Vēl kādam – īpaši rafinēts emocionālās ietekmēšanas veids. Olgai Grasai, dzimušai Ozoliņai (19.02.1924.-01.06.2020.), klusēšana bija vissvētāko jūtu – māsu mīlestības - turēšana sirdī, neļaujot to salauzt, samīdīt. Bet nu par visu pēc kārtas.

Trīs māsas
Vecāku Osvalda un Annas Ozoliņu ģimenē Vecgulbenē piedzima trīs skaistas, gudras meitas – Velta, Olga un Mirdza. Katra no meitenēm Ozoliņu ģimenē bija citāda. Vecāki loloja lielas cerības, ka meitas nebūs mājās sēdētājas, ka atradīs savu vietu gan sabiedrībā, gan izveidos kuplas ģimenes. Tas viss arī piepildījās. Un tomēr... Ir kas tāds, kas ierakstīts dzimtas vēsturē kā netaisnīgs pāridarījums, kā rēta, kas gēnu līmenī sāpēt nepārstās nekad. Šī sāpe sākās līdz ar Latvijas okupāciju, ar represijām, kas skāra arī Ozoliņus.
Vecākā māsa Velta Jurjāne, dzimusi Ozoliņa (02.08.1923.-
19.01.2010.), 1945.gada 15.martā kā nacionālā patriote tika izsūtīta uz Sibīriju un bija atrauta no mājām turpmākos 15 gadus. Neļaut māsai emocionāli sabrukt – to uz saviem pleciem iznesa Olga. Var pat teikt, ka viņa izglāba Veltas dzīvību. Tas bijis brīdī, kad māsa tikko tika apcietināta. “Toreiz Gulbenē tika apcietināts arī čigānu barons Maksis (īstajā vārdā Jūlijs Burkevičs), kurš tomēr tika ārā un man teica – Velta esot gribējusi pakārties, lai es runāju ar māsu,” O.Grasa stāstīja “Dzirkstelei” 2013.gada 22.martā rakstā “Tēvzemes patriote”, kas bija veltīts viņas māsai – V šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierei, sabiedriskajai darbiniecei Veltai Jurjānei. Toreiz Olga panākusi iespēju satikt māsu, runājusi un atradusi īstos mīlestības vārdus. Olga bija vidējā māsa, pati prātīgākā. Līdzsvara turētāja. Viņa nebija tik radikāla kā Velta. Taču, baidīdamās un drebēdama par māsu, viņa domās vienmēr Veltu atbalstīja. Saprata. Cienīja.
Zīmīgi, ka Olga par šo ģimenes drāmu citiem sāka stāstīt tikai mūža nogalē. Jau tad, kad mīļo māsu Veltu bija atdevusi mūžībai. Līdz tam Olga bija klusējusi. Tikai atjaunotajā Latvijas brīvvalstī Olga lepni atklāja, cik aizrautīga un labestīga bijusi Velta jau agrā jaunībā. Kā staigājusi virs naža asmens jau 1941.gada baigajā vasarā, kad sākušās skolasbiedru izsūtīšanas, kā skrējusi uz staciju ar pārtikas saiņiem viņiem, kā nesusi rozes klasesbiedrenei Valentīnai uz izsūtāmo vagonu. Par to jau tad Veltu piesolīts nošaut. Nekas nespējis viņu iebiedēt. Un tad pienāca Veltas pašas liktenīgā izsūtīšanas stunda. Tomēr Olga bija pārliecināta, ka māsas izvešanas iemesls bijis ne jau politisks. Veltu nosūdzējusi čekai kāda vienaudze, kura gluži vienkārši bijusi greizsirdīga, ka viņas iecerētais puisis pievērš uzmanību Ozoliņu ģimenes vecākajai meitenei.
Par pastarīti – māsu Mirdzu Sarmuli, dzimušu Ozoliņu (17.01.1927.-19.06.1990.), Olga “Dzirkstelei” stāstīja ar lielu maigumu. Viņa atklāja – jaunākā māsa bijusi pati jaukākā, pati sirsnīgākā. Olga neteica, bet bija jūtams, ka viņa centās, lai jaunākajai meitenei Ozoliņu dzimtā būtu vieglāka dzīve nekā divām vecākajām. Mirdza izmācījās par farmaceiti, strādāja aptiekā.
Tā saka, ka parasti no trim bērniem ģimenē visgrūtāk ir būt vidējam. Saka, ka vecākais un jaunākais bērns saņem no vecākiem visvairāk uzmanības. Vidējais bērns tāpēc varbūt visātrāk kļūst pieaudzis, patstāvīgs, atbildīgs. Olgā, viņas liktenī tas izpaudies spilgti. Velta ar savu spontāno raksturu, ar atvērtību kā uzvarētāja gāja cauri ugunij un ūdenim, saglabājot garīgu spēku līdz pēdējam elpas vilcienam. Mirdza savu dzīvi izdzīvoja patiešām mirdzoši, gaiši, kaut īsi. Viņa mūža izskaņā slimoja, ko ar sāpēm atcerējās Olga. Viņas pašas mūžs prasīja no viņas milzīgu sīkstumu līdz pat 96 gadu slieksnim. Viņa vienmēr bija plecs mīļajām māsām un viena pati uzaudzināja savus divus bērnus, kuri dāvāja Olgai laimi būt vecmāmiņai un vecvecmāmiņai.
Nu trīs māsu Ozoliņu dzīves gājums atkal ir savienots. Tagad jau mūžībā.

Tāds mūžs
5.jūnijā pēdējā gaitā Gulbenes vecajos kapos pavadījām pensionēto skolotāju Olgu Grasu, kura savai profesijai atdeva 35 mūža gadus. Viņa mācīja bērniem fizkultūru un tautiskās dejas. Skolēni viņu atceras kā stingru, prasīgu, pat reizēm šķietami bargu, bet taisnīgu un iejūtīgu skolotāju. Tagad ir skaidrs, kāpēc viņa bija tāda. Laikam citāda nevarēja būt. Olgai nācās visu mūžu trenēt savu garīgo un fizisko ķermeni, lai, par spīti dvēseles sāpēm, neliektu muguru neviena priekšā. To viņa gribēja iemācīt saviem pašas bērniem un visiem saviem skolēniem. Olga daudz nerunāja, viņa vairāk klusēja vai arī runāja caur deju. Caur latviešu tautas deju.
Bet pagājušajā piektdienā pieneņu pūku vieglums, ziedošu ceriņu smarža, kastaņas sveces un silts vasaras vēja pieskāriens kļuva par atvadu sveicienu. Skolotājas meitas Velgas un dēla Valda vārdā izvadītāja Judīte Cinglere bēru viesus uzreiz veda uz dzimtas kapu vietu. “Rituma” puiši parūpējās, lai aizgājējas mūža māju vieta būtu akurāti izveidota. Un tad jau kapu pārklāja labie vārdi un ziedi.
Starp pavadītājiem bija daudzi skolotājas bijušie kolēģi no kādreizējiem Gulbenes 2.astoņgadīgās skolas, no Gulbenes 1.vidusskolas laikiem. Arī bijušie skolēni. Starp viņiem arī Ilze Lesiņa, kuru vienoja draudzība un sirsnīgas rūpes par Olgu viņas mūža nogalē. Pensionētā skolotāja Anastasija Grandāne sarunā ar “Dzirksteli” sacīja, ka vēl pirms pusotras nedēļas esot runājusi ar Olgu pa tālruni. Viņa tobrīd atradusies pie meitas Baldonē, bijusi moža, teikusi, ka brauks atpakaļ uz Gulbeni, jo te viņu gaida darbs dārzā. Tomēr mūžības vārti jau bija vaļā. Bija pienācis laiks pēdējam ceļam.
Pārlapojot vecās “Dzirksteles”, atrodamas vairākas publikācijas, kuru autore ir bijusi Olga Grasa.
2006.gadā viņa rakstīja: “Mums, bijušajiem skolotājiem, lai cik ilgi jau būts pensijā, ir kāda nezūdoša īpašība: ļaudīs ejot, pirmos redzam jauniešus un bērnus. Tā ir katru dienu. Mums, bijušajiem skolotājiem, lai cik ilgi jau būts pensijā, ir kāda nezūdoša īpašība.”
Viņa nekad neskopojās ar labiem vārdiem. Vienmēr vēlējās pateikt paldies katram, kurš viņai izrādījis laipnību un labestību. Tā 2001.gadā skolotāja saka paldies savam ģimenes ārstam Egilam Luguzim, kurš viņas dzīvokļa durvīs bijis atstājis zīmīti: “Biju pie jums, ja nepieciešams, zvaniet!” Viņai, kura ilgus gadus slimoja ar bronhiālo astmu, dialogs ar savu ārstu bija dzīvības un nāves jautājums.
2006.gadā Olga pateicas “Lejas aptiekas” vadītājai Vitai Krūmiņai un farmaceitei Irēnai Kļaviņai, jo atdoti uz letes aizmirstie 10 lati.
2012.gadā Olga veltījusi pateicības vārdus vairākiem cilvēkiem, kuri vai nu profesionāli, vai tīri cilvēciski ir palīdzējuši seniorei tikt galā ar slimību, nespēku. Viņa nosaukusi Ainu Dilli, Jūliju Landsmani, Viju Šūpolu, Veru Mikovu, Jāni Jasperu.
2016.gadā Olga saka paldies cilvēkiem, kuri viņu nav aizmirsuši grūtā brīdī. Tie ir Mirdza un Kārlis Kušķi, kuri apciemojuši seniori Alūksnes slimnīcā, bijušais skolnieks Gunārs Ozols. Viņa pieminējusi arī savus kādreizējos skolēnus Ilzi Lesiņu, Arvīdu Paipalu, kaimiņienes Antru Kļaviņu un Maldu Sudarovu. Pateikusi paldies Katerinai un Koļam Bogdanoviem, kuri pieskatījuši seniores dārzu viņas slimošanas laikā. Viņa saka paldies arī Gulbenes vidusskolas toreizējam direktoram Aivaram Mednim, kurš piesolījis atsūtīt palīdzi seniores mājas solim. Saviem pateicības vārdiem skolotāja bija uzlikusi virsrakstu - “Nav nekā brīnišķīgāka par patiesu cilvēcību”.
“Dzirksteles” arhīvā ir fotogrāfija no 2009.gada 17.oktobra Gulbenes vidusskolas absolventu un darbinieku salidojuma. Tur uz skatuves Olga ir redzama blakus savām kādreizējām kolēģēm. Pie labās rokas viņai ir Marta Salmiņa, pie kreisās – Līvija Liepa, kuras abas jau ir mūžībā. Olgas dzīvē saskarsme ar kolēģēm, kuras tāpat kā viņa bija dvēseles aristokrātes un prata padomju gados klusēt par pašu svētāko, bija viņas dzīves spara avots.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Klusētāja

Kategorijas