Čiris

2020. gada 9. jūnijs 00:00

No visa pa druskai – no maizes, no ūdens, no gaisa un no saules. Pa mazai kripatai, pa putraimam no sāta un no prieka, tāpat kā no draudzības un mīlestības. Pa mazam malciņam no veldzes un siltuma, pa bišķītim no sirds un prāta. Pa kriksītim pateicības un gudrības, bet vēl mazāk no atbildības un pienākuma. Tā bezgala viegli un vienkārši, it kā dabiski, it kā patiesi… It kā smejot, it kā projām ejot, tomēr palaikam atgriežoties. Tādu es atcerējos Čiri, sēžot smiltīs pie jūras un vērojot divus zvirbuļus.
Jau kuro dienu no visa skaļā bariņa tikai divi putneļi uzdrošinājās pienākt pavisam tuvu. Viens pat atļāvās uzmesties uz turpat blakus noklātā dvieļa malas, lai gan pārējie aizplivinājās viesnīcas virzienā. Tikai divi nebaidījās no bērnu skaļajām klaigām un kāju dipoņas, bet cerīgi rušinājās gluži blakus, palaikam pašķielēdami manā virzienā. Nojautu, ka viņi sajutuši kārdinošo maizes smaržu, kaut arī tā noslēpta labi aizvākotās kastītēs. Lai gan – varbūt vienkārši pieraduši diedelēt, jo zina – kāds jau kaut ko atmetīs, pametīs vai pazaudēs. Mūsu gadījumā abi pārdrošie zvirbuļi nekļūdījās – līdzko kastīte tika atvērta, viņi arī dabūja savu tiesu. Un tā tas turpinājās arī nākamajās dienās - vai gan man dažu kumosu žēl.
Šķiet, putni mūs gaidīja, tāpat kā uz ziemas sezonu slēgtās viesnīcas kaķi. Ja nācām no rīta puses, zvirbuļu bariņš parasti bija kuplāks, trokšņaināks un prasīgāks, tomēr žigli vien nozuda, līdzko kāds metās viņus trenkāt. Tie divi atgriezās drīz vien, lai nenokavētu īsto brīdi, un, šķiet, rušinājās turpat līdz vakara krēslai.
Čiris arī vienmēr atgriezās, un, ja tā padomā, šķita – nemaz nebija projām gājis. Visi bija pieraduši, ka viņš tepat vien ir – uz vakariņām ierodas, pēc brokastīm aiziet. Pa vidam starp rītu un vakaru it kā kaut ko padara savā studijā, kas it kā esot samērā gaiša bēniņtelpa kādā senā piecstāvu namā Rīgas centrā. Kā tiku dzirdējusi – nekas dižs, bet tiem, kuri pēc dabas mākslinieki, jau nevajagot greznus apartamentus. Gluži otrādi – galvenais, lai ir vide, kas iedvesmo, rosina, briedina, vainago. Reiz studiju gados uzmeklēju šo namu, gribēju Čirim atdot pie manas krustmātes atstāto tukšo kabatas maku, bet tālāk par nama dežurantu jeb liftnieku netiku.
Tur, redziet, dzīvojot prominentas personas, kuras viņam maksājot par kārtību un tīrību vestibilā, kā arī par to, ka viena otra gaitas visiem netiekot izpaustas… Čiris jeb “kāviņtursauc”? Tas tur sprukstiņš no bēniņiem? Lai arī īres maksu par tiem divdesmit kvadrātmetriem viņš maksājot regulāri, sastapt mākslinieku šeit varot ļoti reti. Laikā, kad viņam uznākot iedvesma, tad gan dienām varot nenokāpt pa trepēm un liekot viņu netraucēt, bet tas notiekot ļoti reti. Daudz retāk par pensiju izmaksām, tomēr biežāk par ceturkšņu prēmijām.
Kur viņu meklēt pārējā laikā, liftnieks nezināja. Viņa sejas izteiksme gan liecināja par pretējo, bet es sapratu, ka neesmu no tām personām, kam tiks uzticēti noslēpumi. Tolaik es vēl nenojautu, ka reizēm Čiris pats nezināja, kur atradīsies pēc stundas… Viņam par laimi pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā mobilos tālruņus cilvēce vēl nepazina.
Mēs satikāmies manas paziņas dzīvoklī. Nevarētu teikt, ka tur bija sarīkota studentu ballīte, lai gan vairums no diviem dučiem apmeklētāju, kas bija saspiedušies vienā istabā – sačupojušies uz dīvāna un ap to, sāns pie sāna satupuši brīvajos kaktos – bija tieši studenti, vairums no žurnālistikas fakultātes. Kā man tika teikts – manu paziņu dzimšanas dienā sveikt tika aicinātas dažas studiju biedrenes, taču neviens nebija iedomājies, ka līdzi atnāks arī viņu draugi. Čiris bija ieradies, instinktu vadīts, vienkārši viņa iekšējais radars vēstīja – šovakar jādodas turp!
Ja kāds arī jutās neērti šajā saspiestajā, bezgaisa telpā, tad tas noteikti nebija viņš. Iemēģinājis vienu stūri, uz brīdi piecēlies, lai citi atviegloti ievilktu elpu, viņš izveicīgi atrada iemeslu ierūmēties citā spraugā, lai iepazītos ar kādu vēl neiegūtu draugu. Pārsteidzoši, bet nedusmojās pat tie, kuriem Čiris iesēdās tikpat kā klēpī, lai tikai uz brītiņu atrastos blakus jautrajam ciemiņam. Gluži otrādi – visi draudzīgi saspiedās, iegriezās sāniski, turklāt ar skatu uz viņu, lai tikai nepalaistu garām kādu asprātību vai smieklu.
Jubilārei atnestās dāvanas tika nolemts atvērt pēc viesu aiziešanas, tomēr kāda palaikam ierunājās par to noderīgo, vārdā nenosaukto lietu, kas atrodama viņas dāvinātajā kastītē. Andra neļāvās kārdinājumam un savu lēmumu paskaidroja ar vēlmi katru dāvanu izbaudīt no sirds un netraucēti. Es teiktu – tas bija ļoti saprotoši, jo ne visiem studentiem bija ietaupīta nauda dārgām dāvanām. Tieši tad Čiris atzinās, ka neesot zinājis par dzimšanas dienu, ka dāvanu ienesīšot citā dienā, uz ko Andra pasmējās – pēc tava grafika trešdienā?
Kādas dienas vēlāk, kad radās iespēja sarunai divatā, Andra paskaidroja – patiesībā Čiris nākot pie viņas mātes, arī gleznotājas. Vismaz reizi nedēļā. Tad abi sēžot virtuvē, cauru nakti pīpējot un sūcot vīnu, un runājot par mākslu. Māte reizēm gleznojot, tieši tad viņai dzimstot nepārspējamas idejas, kā reālo atspoguļot sirreāli. Jau biju pamanījusi, ka virtuves stūrī iesliets molberts, turpat manīju arī dažus apklātus audeklus. Iedomājos: ja viņi ir tādi draugi, kāpēc Čiris Andras mātei nepiedāvā vietu savā studijā?
No rīta, pēc vīnā slīcinātās un negulētās nakts, Čiris izdzerot pamatīgu krūzi espreso kafijas – visīstāko enerģijas bumbu, un it kā dodoties mājup. Māte viņam ne reizi vien teikusi, lai paliek, kur tāds skries, bet viņš stingri paliekot pie sava – nav laika, dzīve sauc! Kur Čiris īsti dzīvojot, viņām tā arī nav izdevies noskaidrot. Studijā māte esot bijusi vairāk ziņkārības pēc, tikai tur putekļu esot daudz vairāk nekā krāsu. Gleznas? Andra neatcerējās mātes teikto repliku par šo tēmu, bet tas nebija nekas glaimojošs…
Viņa īstais vārds? Vēlāk šo jautājumu uzdošu visiem, kas vien ieminēsies par Čiri, tikai – vieni raustīs plecus, citi aizdomājoties sarauks pieri grumbās, vēl citi vienkārši pasmiesies – priekš kam man tas? Vienkārši Čiris. Vai tad nav skaidrs, par ko ir runa? Turklāt viņam pašam neesot iebildumu, ka citi tā uzrunā. Iedomājos, varbūt šī iesauka radusies no uzvārda, jo ir gadījies satikt ne vienu vien Zvirbuli, kas jau no skolas gadiem dēvēts līdzīgi. Vai varbūt tā ir vārdu spēle vai arī kāds zīmīgs notikums radījis šo iesauku? Lai gan patiešām - priekš kam man tas? Patiesībā šis vārds viņam piestāv labāk nekā jebkurš iespējamais.
Kad Čiri sastapu savas krustmātes dzīvoklī, īpaši nebrīnījos. Manī jau bija modušās aizdomas, ka šis vīrietis kolekcionē slavenības. Viņa šarma bija tieši tik daudz, lai pievērstu sev uzmanību, radītu ieinteresētību un pavērtu durvis uz tuvāku iepazīšanos. Veikli iepludinājies mana brālēna draugu – jauno aktieru un mūziķu kompānijā, viņš kādu laiku bija regulārs viesis manas krustmātes dzīvoklī. Vairākas reizes gadījās būt tur pievakarēs, kad brālēna istabā pulcējās domubiedru kompānija, lai radītu jaunas dziesmas. Nakšņošana līdz rītam gan tur nesanāca, jo vecmamma vēlējās mieru, krustmāte – klusumu. Tas Čirim radīja iemeslu ierasties dienā ar atvainošanos, par ko pretim saņēma biļetes uz teātri. Palaikam piedāvādams savu brīvo laiku un iespēju aizvest no punkta A uz punktu B, Čiris īsā laikā kļuva noderīgs un līdz ar to – savs cilvēks. Tiesa, ne katrā laikā viņš bija atrodams, nācās ķert brīžus, kad vajadzības sakrita ar viņa interesēm.
Vienā šādā reizē piedāvājums kaut kur aizbraukt nokļuva vecmammas dzirdīgajās ausīs – varbūt Čiris varētu viņu no Rīgas aizvest uz laukiem, turklāt mikroautobusā ērti ievietotos arī šaurs dīvāns un četri virtuves skapīši. Jaunais paziņa piekrita ar lielu sajūsmu, un es pieteicos viņus pavadīt. Tobrīd vēl nezināju, ka Čiris manu vecāku mājās aizķersies uz trīs dienām un pa to laiku izrunās sausu muti.
Stāstīt par savu dzīvi Čiris nekautrējās, lai gan, šodien, kad to visu atceros, iedomājos – varbūt viss stāstītais bija tikai viņa fantāzija naivas studentes ausīm, iestudēta loma, jo – vai gan kāds ņemtos to visu pārbaudīt? Tolaik bija grūti iedomāties, kā viens cilvēks var dzīvot bez sava mitekļa, bez savas gultas un sava stūrīša, ar mantību, ko ērti var ierūmēt vienā čemodānā. Vecmamma vēlāk sprieda: varbūt viņš tādā veidā taupa savu nopelnīto naudu… Padzīvo pie viena, pie otra, pie trešā; paēd pie viena, pie otra, pie trešā… Lai neapniktu un kādam nekļūtu par nastu, palaikam atrod jaunus draugus, turklāt – gana pārtikušus.
Kad Čirim jautāju, kā tad ar mīlestību, viņš smejot atbildēja – tā esot viegli gaistoša viela, pārāk ēteriska, lai būtu aptverama un noturama. Turklāt apkārt esot tik daudz skaistu un gudru sieviešu, kā lai zinot, kura domāta viņam. Ja izvēlēšoties vienu, citas pārdzīvošot, raudāšot, bet sieviešu asaras esot kā nazis dvēselē. Neļaut nevienai pieķerties, nedot cerības varot tikai tad, ja ilgi neuzturoties vienā vietā. Tā pa drusciņai pie vienas, pie otras, pa kripatiņai labuma no katras…
Kā izteicās mana vecmamma, runāt viņš nudien prata glauni. Prasi viņam: “Kur strādā?” Šis atbild ar sociālās aptaujas pārskatu. Jautā par dzīvokli Rīgā, Čiris sāk stāstīt par vecāku mājām kaut kur Vidzemē. Gribi uzzināt kaut ko par viņa gleznošanu, sāk apceri par tehnikām. Un tā vienmēr – izvairīgi, kaut arī izvērsti un gudri. Galu galā jāatzīst – arī tā ir metode, kā atradināt citus uzdot liekus jautājumus.
Šajās trijās dienās Čiris pamatīgi ielocīja rokas – pļāva zāli, krāva sienu, skaldīja malku, slauca govis, cirpa aitas… No malas skatoties, radās sajūta – ko acis redz, to Čiris izmēģina. Atceras - viņš izlaboja, jo kādreiz to visu esot darījis. Izjūtas vēl virmojot dzīslās. Pie katra šāda spārnota teiciena viņš izvilka no bikšu kabatas nobružātu blociņu un piefiksēja domu sīkrūtainajās lapās. Kādā brīdī šī “dārgumu lāde” atvērtā veidā bija aizmirsusies pagalmā uz galda un man gadījās ieskatīties vēja šķirstītajās lapās. Teicienus nemanīju, vien bezgala daudz telefona numuru. Saturu nepētīju, apzinīgi aizvēru dārgo atradumu un jau pēc brīža atdevu īpašniekam.
Trešajā diena, kad Čirim aptrūkās vēl neizmēģinātu darbu, ievēroju, ka viņš pieklusis - noguris vai viņam apnicis. Nu jau būšot gana, dzīve saucot uz priekšu! Ko gan tur iebilst – paciemojies un gana. Vecāki čaklajam ciemiņam gribēja piekraut maisus ar lauku labumiem, bet Čiris atteicās – tā īsti neesot to visu kur likt, tāpēc paņēma vien burciņu nesen sviesta medus un ievārījumu. Nez kāpēc tobrīd man radās parāda sajūta – kā nu tā? Atbildi saņēmu pēc divām dienām, kad Čiris zvanīja man, lai pajautātu, kur esmu noslēpusi viņa dārgo piezīmju grāmatiņu. Tukšais naudas maks vien palicis somā... Tukšais.
Kad vēlāk Andrai atstāstīju šo notikumu, viņa mani mierināja. Arī tā esot tāda savdabīga metode, kā norobežoties no tiem, kurus Čiris vairs nevēloties satikt – likt justies vainīgam. Nemirstīgais blociņš gan jau esot sveiks un vesels, jo ne tik sen it kā pazudis arī Andras mātes dzīvoklī. Viņas divi lāgi visu dzīvokli pārmeklējušas, tagad zināšot – velti.
Es nepūlējos Čiri satikt, lai izlīdzinātu negludumus. Savu kripatiņu viņam bijām iedevuši. Viens no pēdējiem teicieniem, ko Čiris mūsmājās ierakstīja savā blociņā, bija: “Katram graudam ir savs sāts.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Čiris

Kategorijas