Prot radīt un dāvāt prieku

2020. gada 12. jūnijs 00:00

1779

Ar Līgu Āboliņu tiekamies dabas viesistabā Stāķos. Šajā miera un putnu dziesmu pārpilnajai videi pretstatā strāvo Līgas kā šampanietis pāri plūstošā enerģija un dzīvesprieks. Šķiet, tieši tāpēc viņai pēc vairākiem mēģinājumiem izdevies atrast savu īsto darbavietu. Viņa ir sociālā rehabilitētāja sociālās aprūpes centrā “Dzērves”.
L.Āboliņa ar humoru, pozitīvismu un jaunību ienes centrā dzirkstošu prieku, dāvājot to gados vecajiem klientiem un kolēģiem. Ir pagājis gads, kopš viņa ir gaidīta centrā, bet oficiāli darbā ir pieņemta ar šā gada janvāri, jo pirms tam viņa bija brīvprātīgā. “Acīmredzot visi ir apmierināti ar manām radošajām spējām un darbu. Man vecie cilvēki nav tikai klienti, katru uztveru gandrīz kā savu vecmāmiņu vai vectētiņu. Visi ir jauki, tāpēc citādi izturēties pret viņiem nevaru. Man patīk kopā pajokot un pasmieties,” atzīst Līga.

Izvēlas palīdzēt vecajiem cilvēkiem
Dzīvojot mājās un auklējot mazo dēlu, acīmredzot Līga bija tik izslāpusi pēc sabiedrības un cilvēkiem, ka nešauboties atsaucās reklāmas aicinājumam studēt Latvijas Universitātes Paula Stradiņa Medicīnas koledžā, lai iegūtu šo profesiju. Turklāt šī iespēja tika dota Gulbenes novadā – bijušās Litenes pamatskolas telpās.
“Pagājušajā gadā man bija pirmā prakse sociālās aprūpes centrā “Dzērves”, kur uzreiz jutos kā savējā. Tiesa, pirmā diena bija tik bagāta emocijām, ka sāku raudāt. Biju iztēlojusies, ka veco ļaužu aprūpes sistēma ir citāda, nekā redzēju, staigājot pa klientu istabiņām. Diemžēl nākas secināt, ka dažs sirmgalvis ir padevies un vienkārši vada pēdējās dzīves dienas. Acīmredzot to visu laidu caur sevi, tāpēc šķita – šis darbs nav man piemērots,” atzīst Līga.
Vēlāk viņa mēģināja uz visu paskatīties no cita skatpunkta, vērtējot, ko var dot šiem cilvēkiem, kā palīdzēt, un secināja, ka tomēr ir īstajā vietā “Protams, joprojām gadās emocionāli smagi brīži. Visvairāk mani biedēja cilvēka aiziešana viņā saulē. Kad nomira vecmāmiņa, es viņu atradu, un kopš tā laika manī bija paniskas bailes vēlreiz to piedzīvot. Iespējams, tagad esmu pati mainījusies. Saprotu, ka tāda ir dzīve un nāve, no kuras nevar izvairīties,” atzīst L.Āboliņa.
Viņa uzskata, ka šī profesija nav grūta, bet darbs ir ļoti atbildīgs, turklāt ir jāprot saprasties ar ikvienu. “Sociālais rehabilitētājs palīdz cilvēkiem atjaunot zudušās funkcijas. Piemēram, pēc insulta ar vingrinājumu palīdzību var atjaunot kustības. Kāda kliente pēc insulta izmantoja trenažieri, regulāri staigāja un atguva kustību spējas tādā mērā, ka varēja doties dzīvot savās mājās,” stāsta Līga.
Viņa uzsver, ka dažs uzskata – sociālās aprūpes iestāde līdzinās cietumam: ja reiz esi tur nonācis, tad ir liegta iespēja ciemoties pie radiniekiem un draugiem vai doties uz koncertu. Taču tāda iespēja ir katram, kas to var un vēlas. Tiesa, tagad, kad jāievēro piesardzība, lai nesaslimtu ar COVID-19, tas ir liegts. “Esmu sapratusi, ka sociālās aprūpes centrā klientiem viss ir nodrošināts, par viņiem rūpējas. Manuprāt, problēma ir tā, ka nākas vienā istabā dzīvot vairākiem kopā. Ja ir pierasts dzīvot vienam, tas var būt nepatīkami un traucēt. Tiesa, cenšas salikt kopā klientus ar līdzīgiem raksturiem un interesēm. Tomēr katrs justos mierīgāk, ja būtu sava atsevišķa telpa,” ir pārliecināta L.Āboliņa.
Pašlaik viņa raksta kvalifikācijas darbu par saskarsmes prasmēm, lai pēc tā aizstāvēšanas iegūtu diplomu par pirmā līmeņa augstāko izglītību. “Iespējams, ka turpināšu studijas, lai iegūtu sociālā darbinieka profesiju. 12.jūnijā būs eksāmens, kurā jāzina atbildes uz 800 jautājumiem. Diplomus paredzēts izsniegt 27.jūnijā,” informē Līga.

Dzīvē atšķiras teorija un prakse
Sociālo darbu Līga neizvēlējās uzreiz. Ērgļu profesionālajā vidusskolā viņa ir ieguvusi gan viesmīļa, gan aukles specialitāti. “Pēc Jumpravas vidusskolas beigšanas vēlējos apgūt galda kultūru, lai prastu skaisti uzklāt galdu. Vienu vasaru nostrādāju Nītaures dzirnavās, kur tika klāti kāzu galdi. Tas man ļoti patika! Savukārt par aukli es izmācījos, kad gaidīju bērniņu. Tomēr teorija ir viens, bet dzīve izdara savas korekcijas, tāpēc cenšos būt radoša, lai izmantotu iespējas, kādas ir, nevis teorētiskos ieteikumus,” secina Līga.
Aukles praksē viņa bija Stāķu bērnudārzā. Tās laikā radās secinājums, ka, protams, iegūtās zināšanas un pieredze ir noderīgas pašai, bet šajā darbā viņa sevi neredzēja. “Teorija, ko apguvu, ir stipri atšķirīga no prakses bērnudārzā. Turpretim sociālā rehabilitētāja pienākumi rada sajūtu, ka esmu tur, kur man ir jābūt. Man patīk darbs ar bērniem, bet esmu pārliecināta, ka daudzas lietas mazajiem ir jāiemāca vecākiem, nevis citiem cilvēkiem,” pamato L.Āboliņa.
Viņa uzskata, ka veciem cilvēkiem vajag vairāk palīdzēt, jo ir daudz vientuļu sirmgalvju, kuriem nav neviena tuvinieka. “Varu radīt viņiem prieku, kad aizeju un aprunājos, uzklausu, kā klājas tagad un kā ir gājis dzīvē, turklāt redzu, ka tas tiek novērtēts, tāpēc man paliek silti ap sirdi. Es mācos no viņiem, savukārt viņi, raugoties uz mani, atceras jaunību,” skaidro L.Āboliņa.
Dēla audzināšanā Līga vadās no reālās situācijas, nevis no teorijas. “Varbūt kāds spēj izaudzināt bērnu saskaņā ar pedagoģijas teoriju, bet katrs ir citādāks ar savu individualitāti. Laikam esmu bargā mamma, bet tajā pašā laikā arī jaukā mamma,” spriež L.Āboliņa.
Viņa pieredzi guvusi jau bērnībā, rūpējoties gan par brāļiem un māsām, gan brālēniem un māsīcām. Līga bija vecākā četru bērnu ģimenē, tāpēc juta atbildību par jaunākajiem un kā cāļu māte uzmanīja visus.

Spēkus atjauno deja, dziesma un daba
Enerģiju atjaunot Līga var kopā ar Stāķu folkloras kopas “Saulgani” dalībniecēm. Protams, COVID-19 ierobežojumu dēļ nav bijuši ne mēģinājumi, ne arī cita veida tikšanās, kā viņai ļoti pietrūkst.
“Kad dzīvojām Jumpravā, gandrīz visi Āboliņu ģimenes locekļi bija folkloras kopas “Liepu laipa” dalībnieki. Man patīk latviešu folkloras danči. Kā ieej deju laukumā, tā iznāc tikai tad, kad viss beidzas. Tā notiek Ģikšos, kur tiek rīkota starptautiskā danču nakts. Tajā ierodas folkloras kopas no Igaunijas, Polijas, Vācijas un citām valstīm un katra kopa rāda savas tautas tradicionālās dejas tautas mūzikas instrumentu pavadībā,” stāsta L.Āboliņa.
Viņai dejošana ļoti patīk, tāpēc tagad tās ļoti pietrūkst. “Bet nekas – var arī paciesties. Atrodu citas radošas izpausmes. Esmu iemācījusies no papīra klūgām pīt groziņus. Mājās pamazām top papīra klūgu groziņi, ko izmantoju dāvanām, kā arī mājas interjeram – puķu podiem,” stāsta Līga.
Viņa relaksējas, dodoties garākās pastaigās. Tajās atklājusi jaukas meža takas. “Pēc dienas darba aizeju uz mežu un klausos, kā dzied putni, kā vējš šalko. Tad mājās dodos, ieguvusi mieru un sakārtojusi savas domas. Ļoti labi jūtos dabā,” akcentē Līga. Kad dzīvoja laukos pie mammas, bija vienīgais bērns, kurš labprātāk uzturējās laukā, kamēr māsas ar brāli skatījās “multenes”. Līga ravēja dārzu vai grāba lapas, slauca arī govis. “Esmu īsta lauku meitene,” atzīst viņa.
Dažkārt Līga pastaigās dodas ar dēlu Martinu, bet reti, jo puisēnam ir citas intereses. Viņam patīk traktori, mašīnas un cita tehnika. “Protams, patīk arī darīt blēņas kā jau puikam. “Skatos uz Martinu un redzu viņā sevi tajā vecumā. Cik atceros un varu spriest no fotogrāfijām, biju tāda pati, tikai kleitā. Esam vecmāmiņai trīs mazmeitas, bet kopā ar brālēniem pie viņas braucām divatā. Kad sabrauca septiņi “partizāni”, tad vecmāmiņai bija, ko turēt,” atzīst L.Āboliņa.
Viņa secina, ka arī tagad nav dāma, tomēr cenšas būt vairāk sievišķīga. “Ja esmu harmonijā ar sevi, tad viss labi izdodas. Ja uzreiz nav izdevies atrast savu īsto vietu, agri vai vēlu sapratīsi, ka apnicis dancot pēc citu stabules un gribi būt tu pats,” ir pārliecināta L.Āboliņa.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Prot radīt un dāvāt prieku

Kategorijas