Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pāris gados Jaungulbenē kļūst par savējo

Pāris gados Jaungulbenē kļūst par savējo

Inta Zellīte ir muzikālā pedagoģe, kas nav apstājusies pie vienas profesionālās nodarbes. Pirms astoņiem gadiem Inta ar vīru Ivo kā svešinieki klusi ienāca Jaungulbenē. Abi sāka realizēt savus sapņus, atjaunojot nopirkto īpašumu, iekopjot teritoriju. Inta atzīst, ka pat pārdrošākajos plānos nevarēja iedomāties, ka jau pēc pirmajiem pavadītajiem gadiem Jaungulbene ieņems viņas sirdī tik īpašu vietu!
Šobrīd Inta vada vairākus muzikālos ansambļus – gan postfolkgrupu “Dadzes”, gan jauniešu “Dzērvenes”, gan “Mazās dzērvenītes”. Pagājušajā 2019.gadā viņa saņēma vietējo iedzīvotāju atzinību kā “Gada cilvēks”, bet teātra mīļotāji viņas talantu ieraudzījuši vairākās izrādēs pagasta teātrī “Kuriozs”.

Jau bērnībā zināju, kas būšu
Intas bērnība aizvadīta Kurzemes mazpilsētā Aizputē. “Likās, nav skaistākas vietas, kur dzīvot! Mazpilsētai ir savs šarms. Tajā laikā mums bija liela vidusskola, kurā mācījās gandrīz 1200 bērnu,” atceras Inta.
Arī viņas mamma bija skolotāja šajā skolā, tas, protams, mudinājis Intu būt apzinīgai skolniecei. Ārpus mācībām Inta apmeklējusi visus iespējamos pulciņus, kādi vien bijuši. “No pirmās klases man bija mūzikas skola, gāju keramikas, dejošanas, sporta pulciņā. Vēl joprojām ir tā, ka gribas visu laiku ko jaunu iemācīties. Uz pasaules ir tik daudz dažādu interesantu lietu!” ir pārliecināta Inta.
Galvenais ir mēģināt, jo tā tikai saproti, vai tas der. Inta stāsta, ka pavisam nesen nolēmusi pamēģināt klūgu grozu pīšanu. Devusies uz Druvienu, kur bijušas vairākas nodarbības par klūgu griešanu, mērcēšanu, žāvēšanu un pīšanu. “Jutu, ka man rokas netur. Ļoti smags darbs patiesībā jāiegulda. Sapratu, ka tas nebūs man, lai arī man tik ļoti patīk klūgu izstrādājumi. Tagad gadatirgos zināšu, kāpēc grozi maksā tik dārgi. Visa amatniecība prasa daudz darba. Latvietis, manuprāt, ir amatnieks pēc savas būtības. Tās prasmes, šķiet, tiek pārmantotas caur vienu paaudzi. Ome ļoti adīja. Mēs viņai bijām vesels pulciņš mazbērnu - visi bijām apadīti. Viņa arī man iemācīja adīt. Savukārt manu meitu adīšana neinteresē. Ceru, ka man būs mazmeitiņas, kam to ierādīt tālāk,” smaida Inta.
Inta neslēpj, ka ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas jau bērnudārzā zināja, par ko grib kļūt. “Es zināju, ka būšu bērnudārza muzikālā audzinātāja. Man bija brīnišķīga audzinātāja mūzikā. Es viņu burtiski biju uz pjedestāla pacēlusi - tik ļoti patika viņa! Nospriedu, ka nav nekā labāka, ko dzīvē darīt. Pedagogs patiešām var atstāt iespaidu uz bērnu! Pēc skolas iestājos Rīgas Pedagoģiskajā skolā,” atceras Inta.
Pēc četriem studiju gadiem ar tolaik prestižo Rīgas Pedagoģiskās skolas diplomu par pirmo darbavietu kļuva bērnudārzs Pilsrundālē.

Ģimene – pati svarīgākā
Ar savu vīru Ivo Inta iepazinās draudzenes dzimšanas dienā 18 gadu vecumā. Atgriežoties no armijas, Ivo aizveda Intu no Pilsrundāles tālāk uz Liepāju, kur pasaulē arī nāca abu bērni. Šobrīd Kristapam ir 30 un Ievai 27 gadi. Abi aizgājuši savā dzīvē, un saziņa lielākoties notiek caur tehnoloģijām, jo dzīve bērniem rit ārzemēs. Tiesa, vecākiem likās, ka bērni, iespējams, studēs Rīgā, tādēļ arī daudzus gadus galvaspilsēta bija nākamā dzīvesvieta.
“Kristaps izvēlējās studēt IT Dānijā un šobrīd dzīvo Kopenhāgenā. Labi, ka mums ir “WhatsApp” videozvanu iespēja. Ieva arī studēja Londonā, bet vēl pirms tās viņa 15 gadu vecumā aizbrauca apmaiņas programmā uz Ameriku. Es toreiz biju tik ļoti uztraukusies! Kristaps mani mierināja: mammu, es varētu ko saputrot, bet ne jau nu māsa... Tas bija vērtīgs laiks Ievai, mācījās normālā Amerikas vidusskolā, pēc tam brauca mācīties uz koledžu Anglijā. Liekas, nav tādas vietas pasaulē, kur Ievai nebūtu draugu,” stāsta Inta.
Šobrīd meita dzīvo Dienvidkorejā, māca vietējiem angļu valodu.
“Man ģimene un bērni ir paši svarīgākie, un es ļoti lepojos ar viņiem! Viņi kopš bērnības zina, ka vienmēr uz saviem vecākiem var paļauties.”
Arī Intai ar vīru ļoti patīk ceļot. “Man ir labākais vīrs pasaulē! Viņš ir mans labākais draugs un atbalsts, kurš ļauj man realizēt visādas trakas idejas. Esam paceļojuši pa Amerikas rietumkrastu, Ņujorku. Izbraukāta ir tuvāka un tālāka Eiropa. Tomēr, lai kur arī mēs būtu, vienmēr ļoti gribas mājās. Šovasar ceram pabraukāt pa Latviju,” plāno Inta.

Ej nu pļavā ko sasēj!
Bērniem izaugot un aizbraucot prom no mājām, Inta piedzīvojusi “tukšās ligzdas sindromu”. “Atceros, staigāju Rīgas dzīvoklī no vienas istabas uz otru. Sākām internetā meklēt stabilu lauku māju. Ivo tajā laikā Vidzemi bija izbraukājis, jo strādāja vienā uzņēmumā mežu nozarē. Viņš te bija atbraucis, sarunājis, un tad mani vienkārši vienā janvāra dienā atveda un teica – šo mēs pirksim. Sniegs te bija pāri ceļiem, un es teicu - jā, labi,” atceras Inta.
Līdz šābrīža skaistumam ir ticis ieguldīts milzīgs darbs, galvenokārt pašu rokām. “Pirmajā gadā, kad sākām te dzīvot, likās - būšu nu zemniece, būs man liels dārzs. Tad es sapratu, ka visu vasaru es neko citu nedaru, kā vien kaplēju. Te gadu gadiem viss bija tā aizaudzis, ka ej nu kaut ko pļavā sasēj! Sapratu, ka būs labi arī ar mazu dārziņu,” smejas Inta.
Pazīšanos ar vietējiem, protams, sākumā Inta nav meklējusi, vien “čubinājusies savā dārzā”. Tomēr drīz vien iepazinušies ar savu tuvāko kaimiņu, kas izrādījās pagasta pārvaldnieks Aleksandrs Vasiļjevs. “Sākām runāt, izrādījās, šeit ir koris, uz kuru kaimiņš ieteica aizbraukt. Pēc pusgada sadūšojos un aizbraucu. Tā iepazinos ar tautas nama vadītāju Sarmīti Supi. Viņa ir tāds “motors” šeit un dzinējspēks! Iepazinos ar bērnudārza vadītāju Mariannu Grasi. Viņa teica, ka dārziņā vajag tieši mūzikas skolotāju. Tā pēc kāda laika sāku strādāt “Pienenītē”,” stāsta Inta.
Vietējos cilvēkus viņa iepazinusi kā atvērtus, pretimnākošus. Visi viņu pieņēmuši. Vņai bija iespēja pastrādāt arī Gulbīša skolā par skolotāju. “Vienā gadā es pēkšņi strādāju Gulbīša skolā, studēju līdztekus vēl pedagoģiju Alūksnē, strādāju bērnudārzā, toties mans dārzs – aizauga,” stāsta Inta. Viņai šobrīd visvairāk patīk ilgi ziedošas un smaržojošas puķes, piemēram tulpes, flokši, dažādas dienziedes.

Dziedāt ar dezodorantu pie spoguļa
Astoņi gadi ir pagājuši, un gandrīz ikviens aktīvais Jaungulbenes pagasta iedzīvotājs, kurš mīl kultūru, pazīst Intu. Viņu par savu muzikālo skolotāju sauc pagasta jauniešu popgrupas “Dzērvenes” meitenes, pirmsskolas vokālā ansambļa “Mazās dzērvenītes” dziedātāji, kā arī postfolkgrupa “Dadzes”. “Tas pilnībā ir Sarmītes (kultūras nama vadītājas – red.) nopelns! Es nekad nebiju spēlējusi nevienā teātrī. Sarmīte atnāk un saka: man tur vienai lomiņai tikai divus teikumus vajag, atnāc! Atnāku. Tur, protams, scenārijā vairāk par šiem diviem teikumiem,” stāsta Inta.
Pirmā izrāde, kurā spēlējusi, bija “Pašnāvnieks”. Vēlāk gandrīz visās pagastā iestudētajās izrādēs Inta atradusies uz skatuves. Spēlējot Māras Zālītes uzvedumā “Pieci pirksti”, piedzīvojusi, ka vairākas dienas pagājušas, līdz izgājusi no lomas. Intas bērnībā sapnis par atrašanos uz skatuves ar mikrofonu bija kaut kas nereāls un tāls. “Tagad tas ir tik pašsaprotami. Arī es “Dzērvenēm” mācu: ņemiet mājās dezodorantus un pie spoguļiem dziediet! Man to mācīja mans vokālais pedagogs. Tev ir jāredz savas acis, jāvēro mīmika,” stāsta muzikālā pedagoģe.
Viņas vadītie ansambļi gūst panākumus vietējās novada skatēs, kā arī pati Inta pērn saņēma pagasta atzinību kategorijā “Gada cilvēks 2019”. “Tas man bija liels pārsteigums, bet esmu ļoti pateicīga,” atzīst Inta. Par savu otro ģimene viņa sauc pirms trīs gadiem nodibināto postfolkgrupu “Dadzes”.
Šobrīd Intas aizraušanās ir rotu darināšana. “Pirms aptuveni gada ieraudzīju, ka Lazdonā notiek pulciņš, kur sievietes sēž un knibina rotas. Sapratu, ka nu šo gan es gribu! Sāku mācīties visu no nulles,” stāsta Inta.