Justies droši savā Latvijā

2020. gada 16. jūnijs 00:00

108

Gulbenē un Litenē 14.jūnijā notika piemiņas pasākumi, pieminot 1941.gada notikumus, kad pret latviešu tautu – civiliedzīvotājiem un armijas virsniekiem – tika izvērstas represijas.
Gulbenes dzelzceļa stacijā klātesošos uzrunāja piemiņas pasākuma vadītājs Normunds Mazūrs, kurš atgādināja, ka 14.jūnijs un 25.marts latviešu tautai ir liktenīgi drūma un skarba diena.
“Lai arī jau pagājuši 79 gadi, joprojām, atceroties tolaik pārdzīvoto, acīs sariešas asaras. Tajā liktenīgajā naktī no Latvijas tika izvesti vairāk nekā 15 000 iedzīvotāju, kuri dzimtenē varēja atgriezties tikai pēc 50 un vairāk gadiem. Vairāk nekā 6000 izsūtīto ļaužu neatgriezās. Tieši no Gulbenes stacijas tika izvesti ne tikai Latvijas mierīgie iedzīvotāji, uz Sibīriju deportēja arī karavīrus. Sargāsim savu zemi un brīvību! Sargāsim savus mīļos! Sargāsim viens otru!” aicināja N.Mazūrs.

Ar pārliecību nākotnē
Gulbeni un arī Liteni šajā dienā apmeklēja aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš piemiņas pasākumā uzsvēra, ka šajā dienā mēs pieminam to mūsu nācijas daļu, kura tika represēta, izsūtīta, kura svešumā vai šeit nesagaidīja mūsu valsts atdzimšanu.
“Bet vienlaikus, godinot viņu piemiņu, mēs skatāmies ar pārliecību nākotnē. Pašlaik mēs esam valsts, kas ir mācījusies no pagātnes, mācījusies no vēstures un mācījusies arī no savām kļūdām. Toreiz, 1939.gadā, mēs pieļāvām kļūdu, jo piekāpāmies Padomju Savienības ultimātiem atšķirībā no Somijas. Somija maksāja dārgu cenu, bet tādu pašu samaksājām mēs. Viņi palika brīvi, mūs okupēja. 1940.gadā arī varbūt bija iespējams rīkoties citādāk. Nebija tajā laikā pietiekami daudz informācijas arī Latvijas sabiedrībai. Un, ja mēs Latvijas tautu un Latvijas armiju būtu tajā laikā savlaicīgi informējuši un brīdinājuši par to, ka jau 9.jūnijā pie mūsu valsts robežām Padomju Savienība veido koncentrācijas nometnes gan civiliedzīvotājiem, gan karagūstekņiem, mēs būtu mobilizējuši savu armiju, mēs būtu rīkojušies citādāk, arī mūsu politiskā vadība nebūtu klusējusi, bet būtu vērsusies pie savas tautas. Pavēle no politiskās vadības tajā laikā nenāca. Mūsdienās mēs esam mācījušies no šīm kļūdām. Mūsdienās, ja notiktu šāda situācija, tas vienkārši nebūtu iespējams. Mēs esam labi sagatavoti, mūsu bruņotie spēki ar katru gadu ir labāk apgādāti. Mums ir labi sabiedrotie. Mēs jūtamies droši savā valstī. Mēs esam pārliecināti, un mēs ticam sev. Mēs nekad nepieļausim vairs tādas situācijas, kā kādreiz notika šeit, šajā Gulbenes stacijā, Gulbenē, kas lielā mērā ir simbols visam tam, kas risinājās 14.jūnijā Latvijas valstī. Es vēlreiz gribu izteikt pateicību visiem tiem, kas izgājuši cauri represijām. Izteikt nožēlu, ka Latvijas valsts nespēja viņus pilnībā aizsargāt, bet vienlaikus ar pārliecību vēlos teikt, ka varam droši ticēt sev, esam drošībā un būsim drošībā,” teica A.Pabriks.
Savukārt Gulbenes novada politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča atmiņā atsauca, ka 1941.gada 14.jūnijā represijas bija nežēlīgas, necilvēcīgas un ar ļoti smagām sekām. Tika iznīcinātas veselas ģimenes, gandrīz sagrauta Latvijas armija. “Tie bija cilvēki, kas mīlēja savu dzimteni, savu tautu, godīgi sava darba darītāji. Palika izpostītas sētas, neapstrādāti lauki, neskanēja līksmās līgodziesmas un aicinoši nedega Jāņu ugunskuri. Tūkstoši mūsu tautiešu guļ svešumā. Ir pagājuši 79 gadi, bet nekas nav aizmirsts. Šodien domās esam ar jums. Mūsu atnestie ziedi un iedegtās svecītes - jūsu piemiņai,” teica A.Anča.
Pēc piemiņas brīža pie Gulbenes dzelzceļa stacijas amatpersonas, militārās personas un iedzīvotāji devās uz Litenes kapiem, kur pulcējās karavīru piemiņas vietā. Tur visiem pievienojās arī eksprezidents Raimonds Vējonis. Pašreizējais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits piemiņas pasākumus klātienē nevarēja apmeklēt, bet viņa uzrunu klātesošajiem Litenē nolasīja Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Normunds Audzišs. “Totalitārisma nežēlīgās varas upuru atcerēšanās ir kas vairāk par pienākumu. Tā ir šodienas Latvijas sabiedrības emocionālā un sabiedrības saite ar savu vēsturi un pagātni gan ģimeniskā, gan nācijas, gan valsts līmenī. Un tā uzturama spēkā arī nākotnē,” tā savu uzrunu bija noslēdzis E.Levits.

Nevis sēdēt mājās, grauzt čipsus, bet darīt!
Šajā dienā aizsardzības ministrs apmeklēja arī Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 25.kājnieku bataljonu Gulbenē, kur zemessargu pamatapmācības kursa noslēguma ceremonijā zemessargiem pasniedza pamatapmācības izglītības apliecības. Savukārt 25. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Ģirts Pintāns zemessargiem pasniedza bataljona formas tērpu piedurknes uzšuvi. Formas tērpa piedurknes uzšuves pasniegšana pamatapmācības kursu sekmīgi apguvušajiem zemessargiem ir Zemessardzes 25. kājnieku bataljona tradīcija. Uz uzšuves attēlota bataljona emblēma, kurā ietverti vairāki simboli – Gulbenes un Madonas pilsētas ģerboņi, zobens, saule un ozollapu vītene. Zobens ir spēka un drosmes simbols, saule simbolizē taisnīgumu un gaismu, ozollapu vītene – izturību un drosmi.
A.Pabriks, uzrunājot jaunos zemessargus, uzsvēra, ka šīs ir zīmīgs brīdis, jo viņi kļūst par pilntiesīgiem zemessargiem dienā, kas mūsu nācijai un valstij bijusi ļoti vēsturiska. “14 jūnijs – diena, kad iznīcināti daudzi mūsu civiliedzīvotāji un daļa Latvijas armijas virsniecības. Gudri cilvēki, gudras valstis mācās no savas vēstures. Zemessargs ir pilsonis, cilvēks, kas no vienas puses ir civilpersona, bet, ja nepieciešams, viņš var paņemt rokās ieroci, un viņš tam ir gatavs. Nevis sēdēt mājās, es atvainojos par izteicienu, grauzt čipsus un teikt – nu, ja kaut kas būs, tad es varēšu. Mums ir jābūt spējīgiem ne tikai gribēt, bet arī varēt. Latviešu tradīcija, Latvijas valsts tradīcija ir balstīta uz brīvprātības principa, jo tie cilvēki, kuri ir izcīnījuši uzvaras, viņi bija brīvprātīgie ar ļoti augstu motivācijas līmeni,” uzsvēra aizsardzības ministrs.
Ģ.Pintāns, uzrunājot jaunos zemessargus, uzsvēra, ka ar savu izvēli viņi ir parādījuši lojalitāti savai valstij, savu nostāju un mugurkaulu, un, turpinot dienestu, novēlēja to saglabāt.

Ne tikai jāpiemin, bet arī jāskaidro
Ģ.Pintāns “Dzirkstelei” atzina, ka ir ne tikai jāpiemin Latvijas melnās vēstures lappuses, bet arī jāskaidro šo notikumu nozīme, jāveido dziļāka izpratne par tiem gan jaunajai paaudzei, gan visai Eiropas sabiedrībai. “Mēs kā karavīri uzsveram to, ka no šīm melnajām vēstures lappusēm mums ir jāmācās, lai kaut ko tādu nepieļautu,” norādīja Ģ.Pintāns.
Viņš skaidroja, ka politiķi dara savu darbu, lai šādi traģiski notikumi neatkārtotos, un karavīri arī dara visu no viņiem prasīto, lai vairs nekad neko tādu nepieļautu.
“Informācija par vēstures notikumiem ir dažāda, un tā ir jāprot kritiski izvērtēt. Darbojoties ar saviem karavīriem, mums ir iespēja šo informācijas pārbagātību, kas tagad ir, sašķirot, koncentrētā un viegli uztveramā veidā saviem karavīriem izskaidrot. Tā ir informācija, kura ir balstīta nevis uz komentāriem, bet uz vēsturnieku pētījumiem un faktiem,” skaidroja Ģ.Pintāns.
Viņš tāpat kā aizsardzības ministrs apliecināja, ka mēs varam justies droši Latvijā. “Mēs esam pasaulē spēcīgākās militārās organizācijas dalībvalsts, un tā ir atšķirība no tā perioda, kad Latvija piedzīvoja savas melnākās vēstures lappuses. Turklāt jebkuriem apstākļiem sakrītot, Latvijas militārie spēki ir gatavi veikt pretestību,” uzsvēra Ģ.Pintāns.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Justies droši savā Latvijā

Kategorijas