Aizvien grūtāk iegūt bioloģisko medu

2020. gada 16. jūnijs 00:00

668

Lai gan par jauno medus ražu vēl grūti spriest, tomēr bitenieks Māris Šteinbergs, kurš saimnieko Druvienas pagastā, ir optimistiski noskaņots, jo medus ievākšana, zinot to, cik vēss laiks bija maijā, tagad tikai uzņem īstos apgriezienus.

Aizvien grūtāk izpildīt prasības
Māris ir bioloģiskais bitenieks. Viņu tāpat kā citus biteniekus satrauc, ka, piemēram, rapšu lauki var “izspiest” bioloģisko dravu, kāda ir viņam. Biškopjiem aizvien grūtāk nākas izpildīt prasības par ganību nodrošināšanu bez pesticīdiem trīs kilometru apkārtnē.
“Rapšu lauki te ir tālu, bet, ja te kaut kur tuvumā būtu rapsis, tad es nevarētu būt bioloģiskais bitenieks. Zemnieki, kas nodarbojas ar miglošanu, bieži vien blēdās, jo miglošanu veic pa dienu. Oficiāli to drīkst darīt tikai naktīs. Ja miglo pa dienu un bites ir ziedos, tad tās aiziet bojā. Ne jau no visas ķīmijas aiziet bojā, bet tā notiek - neiztur. Latvijā varbūt tā nav tik liela problēma, bet, piemēram, Vācijā un ASV gan. Esmu dzirdējis, ka, piemēram, Zemgalē ir izzudušas bišu saimes. Pagājušajā gadā un šogad bitenieki ir sūdzējušies, ka lauki ir nomigloti nelaikā. Tagad gribot panākt, lai aizliedz sēt rapsi, ja tuvumā ir bioloģiskie biškopji. Es esmu par to, lai varētu pastāvēt bioloģiskā biškopība! Lielie zemnieki tam noteikti gan pretosies, bet jācīnās par sevi ir, jo Latvijā paliek tik maz to vietu, kur nemiglo. Man pagaidām tā nav problēma, bet zinu, ka citi Gulbenes novada bioloģiskie bitenieki meklē vietas, kur pārvietot savas bišu saimes, jo nevar izpildīt prasību par šiem trīs kilometriem,” stāsta Māris.

Sacukurojies medus - garantija, ka dabisks
Māris bišu uzvedību un dzīvesveidu zina no galvas. Pirms pieciem gadiem pamatīgi izstudējis “biškopības bībeli”, tā saucot grāmatu “Biškopība”, taču pirms tam viņš guvis praksi, palīdzot pie bitēm saviem vecākiem. “Man ir 22 bišu saimes, un man patīk ar tām darboties. Pie bitēm darbojos viens. Esmu arī sadzelts. Reizēm bites sadusmojas, ja kaut ko daru neuzmanīgi,” stāsta Māris.
Arī biškopībā ir ražas un neražas gadi. Tas atkarīgs no laika apstākļiem. Pagājušajā gadā Māris ievāca 500 kilogramus medus. Viņam tas ir labs rādītājs. Viņš atzīst, ka vietējā tirgū konkurence ir liela, bet Mārim ir savs klientu loks. “Pārsvarā klienti brauc pie manis uz mājām pēc medus. Uz tirdziņiem dodos reti. Es piedāvāju dažādu ziedu medu. Apkārtnē ir samērā mazi zemnieki un nav tādu lielu lauku, kur būtu iesēta monokultūra,” saka Māris.
Viņš biškopībā vairāk balstās uz mūsdienu praksi, nevis uz senču gudrībām, jo, viņaprāt, senču tradīcijas ir novecojušas arī biškopībā. Piemēram, bites uz ziemu nedrīkst nopakot. Prakse liecinot, ka pārāk silti nopakotās bites var sākt nelaikā “perot”. “Var gadīties, ka saime iet bojā, ja par daudz “pero”. Nestrādā arī tāda senču gudrība kā bluķu stropi. Tie ir neērti. Tas gan ir noiets etaps. Tāpat ziemā labāk neklausīties bites, netraucēt tās. Senči mēdza ar caurulītes palīdzību klausīties, ko bites dara ziemā, bet uzskatu, ka tas nav vajadzīgs. Bites ir gudras, un viņas ziemā zinās, kā izdzīvot,” uzskata Māris.
Viņš novērojis, ka cilvēki ziemas vidū vai ziemas otrā pusē mēdz pieprasīt šķidru medu - kā tikko sviestu. “Man, piemēram, medus trīs nedēļu laikā sacukurojas. Kur tad ziemas vidū vai beigās var dabūt šķidru medu! Sacukurojies medus ir ar garantiju, ka tas ir dabisks,” uzsver bitenieks.
Saldais kārums garšo arī lāčiem. Latvijas bišu dravās lācis ir biežs viesis. Māris zina stāstīt, ka pagājušajā ziemā ķepainis apciemojis kādu bitenieku sešu kilometru attālumā no viņa. “Ziemā kaimiņu biškopim bites bija novietotas uz tādas kā platformas. Lācis izstumdījis stropus, vienu apgāzis. No tās vietas tālāk bija ūdens, un lācis pie tā ūdens ēdis rāmīšus. Līdz manai dravai gan nebija atnācis. Lācis jau visu izposta, bet neko viņam padarīt nevar, jo ir aizsargājams dzīvnieks,” saka Māris.

Vēlas saglabāt stabilu ražošanu
Jaunais bitenieks vēlas paplašināt bišu saimniecību. Viņš plāno, ka tās varētu būt 30 bišu saimes. Lai spētu attīstīties, Māris realizē Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai projektu, kas paredz atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības. Viņš projekta gaitā veic ieguldījumus inventāra un aprīkojuma iegādē produkcijas apjoma palielināšanai. Māris stāsta, ka mērķis ir sakārtot biškopības saimniecības ražošanu atbilstoši efektīvas ražošanas un Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām, kā arī plānots palielināt ieņēmumus un veicināt saimniecības konkurētspēju no bioloģiskās biškopības produkcijas, uzlabojot medus kvalitāti, pilnveidojot medus produkcijas daudzveidību. Viņa ilgtermiņa mērķis ir saglabāt stabilu ražošanu ar pastāvīgu apgrozījuma pieaugumu. “Tas ir 15 000 eiro vērts projekts,” saka Māris.

Vāc zāļu tējas
Māris ir pievērsies ne tikai biškopībai, bet arī zāļu tēju ražošanai. Viņš vāc vīgriezes, raspodiņus, sarkano āboliņu, nātres, pelašķi. Viņš uzsver, ka zāļu tējas ir ļoti vērtīgas: sarkanais āboliņš - enerģijai, pelašķis – veselībai, palīdz saaukstēšanā gadījumos, kaut gan pati tēja nav ļoti garšīga, nātre – vesela mikroelementu bumba. Viņš stāsta, ka zāļu tējas katrs pats var ievākt savām vajadzībām. Jāuzmanās ar to žāvēšanu. “Var žāvēt arī istabā. Jo zemāka temperatūra, jo plānākā kārtā jāizklāj. Tās izžūst kā siens un ar garantija, ka nesapelēs. Pēc tam labāk zāļu tēju likt papīra maisiņos,” stāsta Māris.
Viņš savām zāļu tējām dod derīguma termiņu – gadu, bet tas nevis tāpēc, ka pēc gada derīguma termiņš beidzas, bet lēnām izgaist krāsa un aromāts. Viņš arī atgādina, ka ar augiem tomēr jābūt piesardzīgiem - ir jāzina, kā un cik daudz tos lietot.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aizvien grūtāk iegūt bioloģisko medu

Kategorijas