Dato

2020. gada 16. jūnijs 00:00

Viņa vairs nav. Nav uz šīs zemes, nav starp cilvēkiem. Viņa sirds ir piekususi skaitīt mirkļus. Iespējams, Dato dvēsele kaut kur Viņsaulē tiekas ar tām, kuras reiz bijušas tuvas, tikai tagad tas vairs nenotiek uz šī meridiāna un šajās paralēlēs. Kaut kur mums nezināmās virsotnēs, neizpētītās tālēs, kur, iespējams, viņu jau sagaida tēvs, kurš šīs zemes gaitas noguris iet jau pirms sešiem gadiem.
Dato dzīves gaitas aprāva jaunā slimība, kuras izplatībai un upuru skaitam sekoja visa cilvēce. Daudzi to sauca par falsifikāciju un apšaubīja tās radītos riskus, daudzi izlikās, ka nebaidās, tomēr milzīgs skaits izrādījās to, kas patiesi saskārās ar šo slimību, un pārāk daudzi to nepārdzīvoja…
Kad martā tīmeklī parādījās pirmie brīdinājumi un dati par saslimušajiem, arī man bija grūti noticēt, ka var būt tik traki. Gribējās domāt, ka stāsti par šo vīrusu ir tikai leģenda, lai maldinātu cilvēku prātus un attaisnotu pasaules ekonomikas sagrāvi. Bet tad mūsu kvartāla pagalmā iebrauca ātrās palīdzības mašīna, no tās izkāpa mediķi gaišzilos kombinezonos un maskās un ievietoja tajā uz nestuvēm apguldītu vīrieti – līdz zodam apklātu, ar pievienotu skābekļa balonu. Tas nebija Dato, bet kāds man gluži svešs vīrietis, toties no mūsu pagalma, un jau tad es apjautu, ka viss ir daudz nopietnāk nekā šķiet…
Dato saslima nedēļu vēlāk, bet, tā kā viņam nebija vēl pat piecdesmit gadu, visi ticēja – viņš izķepurosies. Riska grupā taču esot tie, kuriem pāri sešdesmit. Turklāt līdz šim Dato tikpat kā nekad nebija slimojis. Kā viņš pats reiz izteicās – vienīgā saskare ar ārstu bijusi četru gadu vecumā, kad sakarā ar neapturamo tieksmi ātrāk būt pieaugušam, darbojoties pie plīts, uzlējis sev uz vēdera un kājām verdošu eļļu. Ai, kā toreiz sāpējis! Dato vēl ilgi sapņos jutis svelošās sāpes, kas grūdušas nemaņā, kamēr no jutīgās vēdera ādas dabūts nost plānais pielipušais sintētiskais krekliņš.
Kaut kad vēlāk, kad puiši trenējušies lēcienos no tramplīna ar motociklu, bijuši vēl vairāki ļoti sāpīgi kritieni, bet, tā kā mātei par notikušo nedrīkstējis pat ieminēties, viņš sāpes izcietis, čiepjot zāles no mājas aptieciņas un sakožot zobus.
Dato nemitīgi atradās kustībā, jo ilgus gadus Kiprā strādāja celtniecībā. Bija labs peldētājs, palaikam locekļu ievingrināšanai izskrēja divdesmit kilometru distanci. Visu brīvo laiku pavadīja svaigā gaisā, jo aizrāvās ar makšķerēšanu. Tieši tur mēs arī iepazināmies – jūras krastā, kur Dato blakus noliktajā spainītī astes kustināja nesen noķertās zivis. Puikas interesēja – kas tur un kā to var noķert. Dato ar prieku visu izrādīja un demonstrēja, kā ērtāk noķert krabi. Turpmāk puikas jau iztālēm lūkojās, vai pazīstamais onkulis jau iekārtojies savā vietā akmeņainajā krastā, vai viņa makšķeres jau uzslietas. Viņi sadraudzējās. Puikām patika runātīgajam onkulim sēdēt uz kamiešiem, kopā ar viņu zālājā mest kūleņus un, protams, kopīgi ķert krabjus.
Dato noteikti nevarēja saukt arī par kaislīgu smēķētāju, jo kas gan ir trīs, četras cigaretes dienā… Tāda maza bauda organismam, kā smējās pats Dato. Tieši tāpat kā pāris glāzes īsta gruzīnu vīna labākam miegam pirms gulētiešanas. Kipras vīnus Dato neatzina, tie labākie vīna dārzi esot Gruzijā un tikai tur varot iegūt tādas vīnogas, kas der izcilu dabisko vīnu ražošanai. Esmu gan dzirdējusi ne mazums stāstu par Kipras vīnu senatni un kvalitāti, bet vai gan tāpēc es strīdēšos ar zinošu vīna darītāju.
Gruzijā stāstot, ka tad, kad Dievs dalījis visām tautām zemi, gruzīni aizkavējušies mielastā, bet, kad ieradušies, visa zeme jau bijusi sadalīta. Viņi taisnojušies, ka dzēruši uz Radītāja veselību, un aicinājuši arī viņu piedalīties mielasta turpinājumā, lai Dievs to redzētu pats savām acīm. Dievam tur ļoti paticis. Tik ļoti, ka viņš uzdāvinājis gruzīniem zemi, kuru bija pietaupījis pats sev. Šī zeme bijusi nesalīdzināmi krāšņāka un bagātāka par citām. Gruzīni pateicībā apsolījuši vienmēr godāt Radītāju, tāpēc vēl joprojām pirmais tosts mielastā tiekot veltīts Dievam, paceļot glāzi vissenākā un vislabākā vīna.
Garākos dialogos ar Dato par nāciju kultūrvēsturi es reti kad ielaidos, jo viņš apgalvoja, ka esot izlasījis daudz vairāk grāmatu nekā es, un to bija grūti apstrīdēt, jo – kurš gan visu izlasīto ņemtos saskaitīt? Vīrieša atmiņa mani patiešām pārsteidza – pieminot dažādu pasaules klasiķu darbus, viņš labi atcerējās gan personāžu, gan ne mazums trāpīgu teicienu. Uz jautājumu – kas viņu mudinājis šo visu tā ielāgot, Dato it kā starp citu atzinās, ka pāris gadus augstskolā lasījis lekcijas par pasaules literatūras vēsturi, kā arī pats šo to rakstījis. Diemžēl ar tik mazu algu ģimenes vajadzībām nepieticis, tāpēc izlēmis veidot savu uzņēmumu. Doma iegādāties ēku veikala vajadzībām radusies sievai, arī vēlme tur tirgot ziedus, tomēr tad, kad skaisti realizējušās ieceres sāka brukt, vienīgais vainīgais izrādījies viņš. Plašāk par šo tēmu Dato nevēlējās runāt, bet atkal pievērsās literatūrai.
Par gruzīnu leģendāro varoni Amirani un eposu “Bruņinieks tīģera ādā” viņš prata stāstīt saistoši un ilgi. No gruzīnu tautas pasakām, kuras pirms daudziem gadiem lasīju krievu valodā, prātā bija palicis tikai viens tēls – devi, milzīgs, daudzgalvains pūķis, ar kuru parasti cīnījās pārdroši bruņinieki. Dato sniegumā pasaku sižeti kļuva krāsaini, dzīvi un neaizmirstami.
Tikpat bieži viņš ar manāmu pašapziņu atgriezās pie vēl kādas gruzīnu leģendas – sengrieķu mīta par zelta aunādu. Tajā aprakstītā Kolhīda tiek atzīta par reālu vietu Gruzijas teritorijā. Atgādināšu, ka mīts stāsta par argonautiem, kuri ar savu vadoni Jāsonu aizceļoja uz Kolhīdu, ieguva aunādu un no turienes atgriezās jau kopā ar Mēdeju. Grieķi Kolhīdas zemi dēvējuši arī par “zeltpilno zemi”. Vai gan pēc šāda pamatojuma vēl var ko iebilst pret gruzīnu vīnu īpašo izcelsmi un vērtību?
Labs vīns veicina talanta attīstību – smējās Dato, kad kādā pievakarē lēja man glāzē aromātisku rubīna krāsas dzērienu un lasīja savu dzeju gruzīnu un krievu valodā. Vieta, kur mēs tovakar apmetāmies, pati panācās mums pretim. Mēs tā reizēm mēdzām – braukt, kurp deguns rāda, un piestāt vietās, kas šķita neparastas un klusas. Todien Dato mašīnu apturēja kādā piekrastes atpūtas laukumā, un, tikai izkāpjot ārā, mēs pamanījām taku lejup līdz pat jūras krastam. Iekārtojušies uz lēzena akmens pašā ūdens malā tā, lai kailām pēdām var skart virmojošo ūdens klāju, jutāmies gandrīz vai kā Dieva ausī – apkārt esošajā klusumā bija sadzirdamas vien tālīnas putnu klaigas. Tieši tur es pirmoreiz dzirdēju Dato dzeju krievu valodā. Divi no dzejoļiem, pēc mana lūguma, saglabājušies manā telefonā: “Tu adīji manu dzīvi, lai vēlāk to izvērstu uz kreiso pusi…” un “Es zinu, ka pārstāšu dzīvot agrā pavasarī”.
Tikko mēģināju šo pēdējo iztulkot latviski, bet tekstā paustais zemteksts… īsti nepadevās. Dato dzejai raksturīgais dziļums un uztveres plašums citā valodā nav izsakāms. Turklāt vēl viņa balss… Ar dzejas lasījumu jau tā notiek – viss atkarīgs no vietas, noskaņas, intonācijas un pirmreizības. Dato vēl piebilstu – no iekšējās mūzikas un vīna kvalitātes.
“Es zinu, ka pārstāšu dzīvot agrā pavasarī. Tad ir daudz drošāk mirt. Tad var cerēt, ka uzplaukšu reizē ar pļavu. Tad bites mani savāks pa puteksnim, un es atkal mācīšos dzīvot stropa dzīvi…” Dato lasīja, un man kļuva skumji. Tolaik domāju – kādi gan dzīves apstākļi cilvēkam liek justies tik vientulīgi un bezcerīgi, ja turpat blakus pat gaiss zied?
Vēl joprojām šķiet savādi par Dato domāt un rakstīt pagātnes formā, jo līdz marta vidum par daudz ko runājām nākotnē – kad beigsies karantīna, iesim tur, brauksim tur, apskatīsim to, nogaršosim to…
Un tomēr – tā visa vairs nebūs... Jo arī viņam patika smiet par slimībām, kas pašu neskāra, kas šķita pārspīlētas un izdomātas, par kurām tīmeklī plaši izteicās gan zinātāji, gan tikai minētāji. Dato smīkņāja par tiem, kuri baidās, kuri paši šuj sejas maskas un veikalus apmeklē ar cimdiem rokās. Viņš neticēja vispasaules statistikas uzskaitei par slimības izplatību, domāja – tur kāds vienkārši pievieno cipariņus, lai aina izskatītos biedējošāka. Viņš dusmojās uz lielajiem un mazajiem priekšniekiem par piespiedu dīkstāvi, jo Gruzijā kredīta aizdevēji vis netaisījās ņemt atvaļinājumu. Viņš neticēja tīmeklī redzamajiem fotouzņēmumiem ar slimnīcu personāla pārgurušajām sejām un taujāja man: “Tu pazīsti kādu reāli saslimušo?”
Tobrīd vēl nepazinu, tomēr centos Dato pierunāt kļūt piesardzīgākam, īpaši kopš tās dienas, kad pagalmā manīju ātrās palīdzības mašīnu. Tomēr viņš turpināja smīkņāt, atrast visādus papildu darbus, tikties ar draugiem un kaimiņiem. Ja vien viņš būtu ieklausījies… Ja būtu padomājis un piesargājies, tāpat kā mēs un daudzi citi…
Es Dato pazinu ilgāk nekā divus gadus. Kaut arī tikāmies reti, varbūt reizi mēnesī vai pat divos, kopīgā laika bija tieši tik daudz, lai iepazītu. Dato bija pārņemts ar darbu, jo ģimenes uzņēmumam Gori paņemtais kredīts neļāva atslābt. Sieva sen jau bija atradusi stabilāku pielūdzēju, un Dato pašam nācās domāt gan par biznesu, gan par kredītu. Domāju, ka tieši nemitīgā fiziskā slodze bija novājinājusi viņa sirdi, lai gan – viņš nekad par to nesūdzējās. Dato vispār ne par ko nesūdzējās. Viņam gandrīz viss šķita pieņemams, pamatots un saprotams līdz laikam, kad parādījās šī slimība.
Tajās nedaudzajās īsziņās, kuras es saņēmu no slimnīcas, viņš ticēja, ka izķepurosies, ka elpot kļūs vieglāk, ka plaušas vairs neārdīs sīkās stikla lauskas, ka zāles palīdzēs, spēks atgriezīsies un mitēsies baisā smakšanas sajūta, bet – tad iestājās klusums… Un es zināju – par Dato dzīvību cīnās mākslīgās elpināšanas iekārtas…
Es gaidīju trīs garas nedēļas. Pa vakariem runājos ar Dievu – pateicos par Viņa labvēlību aizvadītajā dienā un lūdzu pasargāt man tuvos arī nākamajā. Tad kādā rītā man šķita, ka vairs nav ko gaidīt, ka Dato ciešanu ceļš ir galā, un sāku meklēt kādu, kas zinātu ko vairāk. Viņa dzīvokļa biedrs, kuram palaimējās slimības vieglāko formu izslimot mājās, zināja, ka Dato ir kļuvis labāk. Nesen viņš esot pārvietots uz parasto palātu un spējot pat piecelties sēdus. Mums tā šķita laba ziņa.
Divas dienas Dato sūtīja retas īsziņas, kurās burtu vietā visu izteica greizi smaidiņi, un es nojautu – nekas vēl nav beidzies... Dato pagaidām vēl nekļūst vieglāk.
Kaut kad naktī viņam bija atradies spēks atsūtīt pēdējo īsziņu – dzejoli, ko biju dzirdējusi jau agrāk: “Es zinu, ka pārstāšu dzīvot agrā pavasarī...”
Manu pēdējo īsziņu: “Tu uzplauksi reizē ar pļavu” - viņš tā arī neizlasīja…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dato

Kategorijas