Gulbenes Tautas teātrim – 35 gadi

2020. gada 26. jūnijs 00:00

1385

Pirms 35 gadiem - 1985.gada 24.jūnijā - Gulbenes kultūras nama dramatiskais kolektīvs režisora Pētera Sūča (1954.01.01.-2005.07.06.) vadībā ieguva Tautas teātra nosaukumu. Tajā brīdī amatierkolektīva repertuārā bija 7 iestudējumi – četras dzejas izrādes (ar Jāņa Poruka, Roberta Eidemaņa, Ojāra Vācieša, Ārijas Elksnes un Jāņa Grota dzeju), kā arī Harija Gulbja “Alberts”, Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī” un Mati Unta “Čārlija krustmāte” (komēdija). Aktieris, uz kura vislielākajā mērā balstījās Tautas teātra repertuārs, tajā brīdī bija Oļģerts Ceske (1928.10.04.-2017.27.11.).
Starp citu, “Ugunī” Oļģerts savā mūžā ir lomas atveidojis divos iestudējumos. Viņš izauga no vienas lomas un harmoniski pārgāja nākamajā. Vispirms viņš bija Edgars, kā “Dzirkstelei” zina stāstīt Oļģerta meita Ingrīda. Atrast rakstos liecības par šo faktu gan neizdevās. Toties visu izsaka tas, ka savu dēlu Oļģerts nosauca par Edgaru. Otrreiz mūžā viņš šajā pašā lugā tēloja baronu Mēvenšternu - Alaines dzimtkungu.

Pārspējis Alfrēdu Videnieku
Par Oļģerta atveidoto Albertu lugā ar tādu pašu nosaukumu kritiķi teica – Gulbenes aktieris bijis labāks Alberta lomā nekā leģendārais Alfrēds Videnieks (1908.20.08.-2002.25.06.) šādā pašā iestudējumā Nacionālajā teātrī. Tieši ar H.Gulbja “Albertu” gulbenieši pārliecinoši izcīnīja Tautas teātra nosaukumu. Iestudējums bija spilgts, dinamisks, tajā darbojās viss amatierteātra aktieru sastāvs, ieskaitot pašu režisoru teicēja lomā. Tika izmantota oriģināla, speciāli Gulbenes amatierteātra izrādei sacerēta komponistes Māras Balodes mūzika, aktieri izpildīja dziesmas ar H.Gulbja tekstiem.
Vietēja žurnāliste Ilona Vītola tolaik “Dzirkstelē” jūsmoja: “”Albertā”, atcerieties, kā savu aktiera meistarību parādīja Oļģerts Ceske: panāca to, ka uz skatuves bija dzīvs cilvēks ar domām, jūtām?”
Gulbenes Tautas teātra “Alberts” bija Atmodas laika priekšvēstnesis. Iestudējums runāja gan par sociālajām problēmām, gan par latviešu cilvēka tiekšanos būt garīgi brīvam no uzspiestiem domāšanas un uzvedības modeļiem. Vilis Zvaigznītis (1913.08.03-1997.20.01.), kurš pazīstams kā slavenās Gosupes velna skulptūras autors, par šo Gulbenes amatierteātra iestudējumu “Dzirkstelē” tolaik rakstīja: “Ar augošu interesi skatītāji sekoja lugas galvenā varoņa Alberta traģiskajam dzīves stāstam Oļģerta Ceskes psiholoģiski niansētā atveidojumā.” Laima Lupiķe, toreizējā Gulbenes rajona bibliotēkas vadītāja, par šo iestudējumu Gulbenes teātrī “Dzirkstelei” par Oļģerta atveidoto tēlu rakstīja: “Viņa Alberts ir vienkāršs, atklāts, godīgs cilvēks, viss labais viņā ir stiprs, pamatīgs. Tur nav ne vēsts no lētticīgas labestības vai bezpalīdzīgas labsirdības.”
Oļģerta meita Ingrīda Ceske “Dzirkstelei” stāsta, ka arī mūža nogalē tēvs runājis par šo iestudējumu un akcentējis Alberta būtību: viņam nedevusi mieru doma, ka dēls, kurš gājis bojā, sapņojis par kalniem, gribējis vairāk... Bijis jūtams, ka šis tēls un H.Gulbja literārais darbs ir atstājis Oļģertā dziļi personisku nospiedumu. Gribēt vairāk... Tāds Oļģerts bija arī Pēra Ginta lomā P.Sūča 1985.gada iestudējumā “Vēstules tālajai zvaigznei”, kur Pēru jaunībā atveidoja Leons Andrejevs (1952.12.08.-2018.17.07.) un bija arī divas Solveigas – Ligita Zitāne un Olga Krieva (1922.24.12.-2003.15.01.). Oļģerts spēja pateikt nepasakāmo. Tāpat arī agrāk, kad Gulbenes amatierteātri vēl vadīja Irēna Zaharāne (“Dzirkstele” rakstīja 1978.gadā), Oļģerts viņas iestudējumā Imanta Ziedoņa epifānijas prata norunāt tā, lai līdz zosādai klausītājam gribētos atsaukties aicinājumam - “Uzvelciet baltu kreklu!”.
Arī Jāņa Poruka literārā darba “Pērļu zvejnieks” dramatizējumā, par ko “Dzirkstele” rakstījusi 1982.gadā, Oļģerts Gulbenes amatierteātra ansamblī perfekti iederējies. Līdzās režisora P.Sūča atveidotajam galvenajam varonim Ansim viņš kā Tālheims tika “zīmēts atturīgi”. “Tas ir cilvēks ar atsaucīgu siltu sirdi, kas sniedz Ansim palīdzību nesavtīgi, viņa atalgojums ir Anša guvums,” rakstījis laikraksts. Oļģerts pats bija tāds - ja cienīja cilvēku, bija gatavs nesavtīgi palīdzēt.
Izskatīgs, ar aristokrāta gēnu jaunībā, spēka gados un seniora vecumā! Viņš savā laikā varēja kļūt par profesionālo aktieri, tomēr nekļuva. Meita Ingrīda saka – tāda iespēja bijusi. Viņa labi atceras! Oļģerts aicināts uz profesionālo skatuvi, tomēr atteicies. Devis priekšroku ģimenei un tās materiālajam nodrošinājumam. Oļģertā apbrīnojami sadzīvoja racionālais cilvēks un romantiķis. “Dzirkstelei” reiz šajā sakarā viņš pats ir teicis: “Nekad neesmu sapņojis kļūt par profesionālu aktieri. 1950.gadā beidzu vidusskolu (Gulbenē – red.) un biju jau daudzkārt izjutis skatuvi, spēlēdams dažādas lomas, tomēr bija citi nodomi.”
Oļģerts vēlējies kļūt par inženieri. Viņš kļuva par 26. ceļu ekspluatācijas rajona priekšnieku un šajā amatā pavadīja daudzus gadus līdz pašai pensijai, bet pirms tam viņš 19 gadus tika strādājis gan par ceļu tehniķi, gan inženieri. Teātrim Oļģerts atdeva gandrīz visu savu brīvo laiku. Meita Ingrīda atceras – mamma Zelma Ceske bijusi greizsirdīga un tomēr nekad nav liegusi savam vīram mīlēt teātri.

Mūza – skolasbiedrene Antra
Pārlapojot vecās “Dzirksteles” un laikrakstu “Sarkanais Stars” (“Dzirksteles” priekštecis), ir redzams, cik bagāta lomām ir bijusi Oļģerta skatuves dzīve. Par savu aktierisko darbu viņš “Dzirkstelei” ir stāstījis: “Tu ej un domā, domā bez mitas, kā to atrisināt. Nedodas rokā, nevari atrast īsto. Un tad pēkšņi uzaust gaisma. Tā un ne citādi. Pats brīnies un prāto: kāpēc es to tūliņ neiedomāju?”
Jāteic, ka Alberta loma iezīmēja briedumu Oļģerta aktieriskajā karjerā, bet pirms tam bijušas citas ne mazāk izcilas lomas. Meita Ingrīda atceras, ka tēvs ļoti slavēts par titullomas atveidojumu Viļa Lāča lugas “Kristaps Kaugurs” iestudējumā Gulbenes kultūras nama dramatiskajā kolektīvā 1967.gadā Aleksandra Freimaņa režijā (iespējams, tas pats, kurš savā laikā beidzis skolu Litenē, tika vadījis arī Balvu teātri un strādājis Grundzālē, bijis arī rakstnieks, publicējies slavenajā “Dadzī”, kā literāts ticis apbalvots un cildināts – liecina informācija “Periodika.lv”). Jau tad Oļģerts bija aktieris ar savu “funktieri”. “Dzirkstele” par viņa atveidoto tēlu toreiz rakstīja: “O.Ceske nemeklē spēcīgus ārējās izteiksmes līdzekļus, bet tik daudz aizturētu sāpju ir viņa balsī, vaibstos, ka zāle dzīvo līdzi varonim.” Un vēl “Dzirkstele” par tēlojumu rakstīja: “Satikušies ar Kristapu, jau pirmajā brīdī ļoti sākam ticēt viņam.” Starp citu, rakstīts, ka šajā iestudējumā Oļģerts spēlējis kopā ar brāļiem Romānu (1945.08.11.-2017.28.11.) un Leonīdu (1949.03.12.-2011.18.07.) Grabovskiem, kuri nākotnē kļuva par skatuves mākslas profesionāļiem.
Oļģertam ļoti svarīgi bijis satikt savā radošajā aktiera ceļā režisoru, kurš viņam ir autoritāte. Pirmos tādus cilvēkus viņš satika jau jaunībā, starp viņiem bija arī režisors Voldemārs Cauka (1912.22.06.-1977.13.09.) - cilvēks, kurš beidzis Gulbenes komercskolu, bijis profesionāls aktieris un režisors Dailes teātrī, bet pēc tam nodevies tautas mākslai Gulbenē. Par pēdējo Oļģerta autoritāti, kā uzsver meita Ingrīda, kļuva P.Sūcis, pēc kura aiziešanas darbā uz Valmieru par profesionālā teātra direktoru 1985.gadā, Oļģerts piedalījās vēl tikai dažās Tautas teātra izrādēs.
Starp citu, arī Oļģerts pats izmēģināja roku režijā. “Sarkanais Stars” rakstīja, ka 1956.gadā viņš Gulbenes pilsētas komunālās saimniecības strādnieku arodbiedrības dramatiskajā kolektīvā iestudējis vodeviļu “Dārzi zied”. 1969.gadā Oļģerts šajā pašā kolektīvā iestudēja Ilmeres lugu “Anton, mums jāšķiras“. 1972.gadā, kā rakstījusi “Dzirkstele”, Oļerts ar Gulbenes vidusskolas audzēkņiem iestudējis Ilzes Indrānes “Lazdu laipu”.
Oļģerta paša skolas gados Gulbenes vidusskolā viņa pirmā režisore bija O.Krieva - skolotāja un vēlāk kolēģe uz Gulbenes Tautas teātra skatuves. Arī gulbenietis Roberts Ligers (1931.03.03.-2013.15.09.), kuru pazīstam kā slavenās “Rīgas pantonīmas” teātra radītāju. 1954.gadā viņš, jau būdams rīdzinieks, brauca uz mājām, lai te iestudētu R.Blaumaņa lugu “Pazudušais dēls”. Oļģertam bija uzticēta Krustiņa loma. Laikraksts “Sarkanais Stars” par to rakstīja: “Agrāk drāmas inscenējumos Krustiņu traktēja tikai kā dzērāju, kas par tādu kļuvis nepareizās audzināšanas dēļ. Tagad lugai dots cits traktējums. Krustiņš ir nevien dzērājs, bet liekais cilvēks.” Par R.Ligeru kā režisoru Oļģerts reiz “Dzirkstelei” teicis: “Jaunais režisors bija prasīgs. Ko jūs klaiņojat pa skatuvi? Skatuve ir svētnīca. Tur aktieris rada. Bet jūs pastaigājaties kā pa gaiteni. Kas tie bija par vakariem! Aizrautība! Sajūsma! Citreiz mēģinājumi ievilkās līdz pusnaktij. Nācu mājās pārguris, bet daudz guvis. Kļuvis bagātāks.”
Bet sākās Oļģerta mīlestība uz teātri jau Gulbenes vidusskolā. 1949./1950. mācību gadā, ņemot vērā, ka abās 11.klasēs skolēni bija 18, 19 gadu veci, tika iestudēts Viļa Lāča “Zvejnieka dēls”, kur galveno lomu - Oskaru - tēloja Oļģerts. Skolotāja un iestudējuma režisore O.Krieva vēlāk “Dzirkstelei” dalījusies atmiņās par šo laiku. Oļģerts esot iejuties lomā – kā rāvis kreklu emociju karstumā! Savukārt viņš reiz “Dzirkstelei” šo režisori raksturoja kā sievieti “ar raksturiņu”, jo viņa vienmēr dabūjot gatavu, ko vēlas.
Tomēr Oļģertam pašam pati fascinējošākā kļuva dalība citā skolas iestudējumā - Margaritas Aligeres lugā “Pasaka par patiesību”, kur galveno - Zojas - lomu atveidoja toreiz vēl skolniece, vēlāk izcilā profesionālā aktrise Antra Liedskalniņa (1930.22.10.-2000.20.04.). Režiju šim darbam sāka O.Krieva, bet pabeidza R.Ligers.
Zīmīgi, ka mūža norietā Oļģerts visu laiku meitai Ingrīdai ir stāstījis par šo iestudējumu, teicis, ka viņš un citi puiši atveidojuši galvenās varones sapņu tēlus. Tur arī Harijs Gerhards (1933.12.06.-2014.04.12.), vēlāk – profesionāls aktieris. Šis iestudējums Oļģertam bija kā teātra mīlestības pirmais skūpsts. Kaut ko tādu cilvēks nekad neaizmirst. Dzejnieks, gulbenietis Jānis Plotnieks (1932.24.03.-2003.08.01.) par šo iestudējumu “Padomju Jaunatnē” 1957.gadā rakstīja: “Gaismas stari no krēslas izdala lielas, savādi mirdzošas acis... Asaras... Antra raud... Ni, Zoja raud.”

Pēcvārds
Tomēr Oļģerts uz skatuves spēja būt ļoti dažāds. Ne tikai romantisks. 1981.gadā “Dzirkstele” rakstījusi par viņa tēlojumu (Kuzma Tudiškins) Mihaila Vorfolomejeva traģikomēijas “Svētais un grēcīgais” iestudējumā Gulbenes drāmas kolektīvā (režisors P.Sūcis): “Pati ietilpīgākā, bagātākā loma. Mēs dzīvojam līdzi, redzam viņa svaidīšanos un mocīšanos, uzvarētāja gaviles sacensībā par komfortu.”
Viņš lieliski izpaudās arī komēdijas žanrā. 1988.gada “Dzirkstele” rakstīja, ka Oļģerts bijis interesants Maiju Lasilu lugas “Jaunais dzirnavnieks” Kogaiļa lomā (Imanta Jaunzema režijā Gulbenes Tautas teātrī). Šajā izrādē spēlēja arī Juris Zeibārts, tolaik vietējā muzeja darbinieks, vēlāk – Nacionālo bruņoto spēku nu jau atvaļinātais ģenerālmajors.
Mūža izskaņā savu mīlestību uz teātri Oļģerts aizstāja ar mīlestību pret literatūru, grāmatām. “Dzirkstele” rakstīja, ka 2013.gadā viņš bija viens no visčaklākajiem Gulbenes bibliotēkas lasītājiem - izlasījis 289 grāmatas! Arī dažas dienas pirms tam, kad tika aizsaukts mūžībā, Oļģerts vēl apmeklējis bibliotēku. Meita Ingrīda stāsta – redzējusi sapnī, kā tēti ar baltu rožu klēpi sagaida Olga Krieva. Puķes aktierim nozīmē daudz vairāk nekā vārdi. Ingrīda atzīst – vienmēr ir noticējusi savam tētim kā aktierim. Tajā brīdī viņš nepiederēja ģimenei, nevienam. Viņš bija pats un lomā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenes Tautas teātrim – 35 gadi

Kategorijas