Kurmītis

2020. gada 30. jūnijs 00:00

Es viņu satiku pagājušā gada pavasarī. Agrā rīta stundā iznācu pagalmā un, negaidīto ciemiņu piecu soļu attālumā tik pēkšņi ieraudzījusi, pārsteigumā iekliedzos. No izbīļa sirds sāka auļot neveselīgi strauji, bet prāts steidzās dot gudru padomu – mieru, tikai mieru! Pēc pāris neuzkrītošiem, lēniem un dziļiem elpas vilcieniem jau sajutos labāk, lai gan ciemiņš tikmēr ne sprīdi nebija izkustējies no vietas un joprojām ieinteresēti vēroja mani. Plecos ievilktā galva izskatījās saspringusi, tumšo acu biedējošais skatiens šķita koncentrējies uz mani, bet raženais augums lika justies tik neērti, ka gribējās pagriezties un bēgt. Viņa pozā jautās kas bīstams un neizprotams.
Tomēr – šī taču ir mana teritorija! Kas svešiem te meklējams? Prāts lika spert soli uz priekšu, lai nelūgtajam viesim liktu izdarīt izvēli – laisties lapās vai iepazīties tuvāk.
Mana mazā izkustēšanās viņu gan daudz neiespaidoja. Varbūt vienīgi piesardzīgāks kļuva skatiens un mainījās attieksme pret mani – kā nekā es taču pārtraucu plānoto sirojumu, kas gan jau solīja krietnu guvumu, ko aiznest mājās. Varbūt tik tikko pamanāmi saraucās ūsas un pierē ielocījās kāda dziļāka rieva… Sastindzis neērtajā stājā, viņš joprojām neizkustējās no vietas.
Neomulīgi kļuva man. Nenolaižot acis no iebrucēja, lēnām taustījos pēc slotaskāta – lai arī kāds, tomēr ierocis. Skaidri zināju, ka šajā vietā man neko labāku neatrast. Šis žests, kaut arī ļoti lēns, lika viņam izkustēties no vietas un mesties bēgt neatskatoties.
Bažas par mazbērnu drošību arī nākamajos rītos lika man jau agri iziet pagalmā, lai novērtētu situāciju. Biju pārliecināta – viņš atgriezīsies, jo aizsteidzās taču bez guvuma, turklāt – neapmierinājis ziņkārību. Tomēr viņu nekur nemanīju.
Tad kaut kad bērni izcēla no plaukta kādu laiku nelasītas grāmatas, starp tām arī tās, kas par Kurmīti, un mēs kopīgi iztēlojāmies simpātisko ūsaini ar smailo deguntiņu un spožajām, melnajām ačtelēm. Īsu brīdi manā iztēlē uzplaiksnīja kas ne tik tālā pagātnē redzēts – ciešais vērīgo tumšo acu skatiens, tālu uz priekšu izvirzītais deguns, tomēr pavisam noteikti ne labvēlīgais skatiens.
Latvijas bērniem apskatīt kurmīti ir daudz vienkāršāk nekā tiem, kuri dzīvo Kiprā. Te daudzviet zeme tik cieta, ka lāpsta saliecas pret akmens pieri. Tāpēc mums pagaidām atliek grāmatu ilustrācijas, kurās kurmītim ir smukas zilas bikses ar lielām kabatām un mašīna. Par laimi, vēl ir arī internets, kur dažādu kurmīšu fotogalerijās iepazīstamas būtiskas zooloģiskas nianses. Apskatījuši bildes, izpētījuši dzīves apstākļus un ēdienkarti, secinājām, ka kurmītim patīk dzīvot aliņās un tumsā. Pēc šīm vērtīgajām stundām cerēju, ka par kurmīša tēlu it kā esam tikuši skaidrībā, līdz kādā rītā bērni paziņoja, ka pagalmā redzējuši kurmīti…
Pilnīgi droši varēju apgalvot, ka dzīvu īsto kurmīti viņi tur nevarēja ieraudzīt. Tad ko? Vai tiešām VIŅU, kurš kaut kādā mērā iztālēm nedaudz atgādināja kurmīti? Tādā zināmā pozīcijā, tā pavisam nedaudz… Labi zināju, ka maniem mazbērniem iztēle darbojas apbrīnojami.
Lai saprastu, ap ko lieta grozās, devāmies izpētīt kurmīša ieraudzīšanas vietu. Savādi, bet tieši tur, tieši tajā pašā stūrī toreiz stāvēja arī viņš… Tāds sasprindzis, piesardzīgs un aizdomīgs. Sakrita arī virziens, kādā kurmītis aizbēdzis. Tagad zināju – viņš mūs nav aizmirsis…
Pieteikusi bērniem steidzīgi ziņot par līdzīgiem gadījumiem, izlēmu aprunāties ar kaimiņiem. No vienas puses, jau iepriekš paredzēju – viņi visu apšaubīs, neticēs un prasīs pierādījumus, fotouzņēmumus. (Ha, it kā es ik mirkli staigātu ar ieslēgtu telefona kameru!) No otras puses – bet ja nu tomēr kāds ir ko tamlīdzīgu manījis? Tādi nelūgti ciemiņi gan jau gadās ne tikai mums vien. Dzīvokļu iekšējie pagalmi ir norobežoti tikai daļēji, bet oleandru krūmu dzīvžogs labi noder aizsegam.
Tuvākie kaimiņi, ar kuriem mums ir kopīga dārza josla, protams, apšaubīja. Tāpat kā toreiz par čūskām, kas atkarībā no sugas iezīmēm un rakstura retu reizi mēdz gan steidzīgi gar sētu aizlocīties, gan ziņkāri pieslieties gar balkona margām, lai ielūkotos telpās. Un tas nekas, ka tepat asfalts un mašīnas, kaķi, suņi un cilvēki. Labi, ka tagad zinām, kā no tām norobežoties – kādā mazā veikaliņā atradām granulas, ko izbārstīt ap sargājamo teritoriju. Čūskas no tām turēšoties pa lielu gabalu vismaz pusgadu. Starp citu, pārdevēja, kas pirms diviem gadiem mums pirmo reizi pārdeva šo apjomīgo granulu kārbu, apjautājās, vai mājā nedzīvojot kāda jaunā māmiņa, jo čūskas piesaistot mātes piena smarža. Tolaik mūsu ģimenē bija pieteikusies mazmeitiņa Katerina. Kaimiņi šim stāstam nenoticēja līdz brīdim, kad parādīju melnās čūskas jeb svina zalkša fotouzņēmumu mūsu dārzā.
Ar kurmi viss ir daudz vienkāršāk – ikviens pieaugušais mūsu kvartālā zina, ka tas nu gan šeit nevar būt, jo ko gan šis te raktu. Mūžīgi izkaltušo un lieso zemes joslu, kuru par labu atzīst tikai oleandru krūmi un reta nezāle? Tāpēc man atlika tikai viens – noskaidrot, ko bērni ir noturējuši par kurmīti…
Ilgi gaidīt nevajadzēja – pēc pāris dienām bērni pagalmā spiegdami skrēja pakaļ paprāvai žurkai un sauca: “Kurmīti, stāvi! Nebēdz!”
Kurmītis nepaklausīja, bet, veikli uzkārpījies pa raupji apmesto mūra sētu, nozuda kaimiņos esošās privātmājas teritorijā, un izskatījās, ka viņu nemaz neuztrauc četru kaķu un divu suņu klātbūtne.
Kaut kad vēlāk padzirdējām vecīgā vīra sarunu ar viņa dēlu – pie žurku koka vajagot nolikt jaunu indes porciju… Noskaidrojās, ka žurku koks – netālu no mājas augoša sena platāna, kuras dobumā sen mitinoties pa kādai astaino ģimenei un nekādi nepadodoties galīgai iznīcināšanai.
Laikam jau Kurmītis to saprata, jo nekavējoties iekārtojās zem mūsu nesen uzceltās lapenes koka grīdiņas. To bija neiespējami novērst, jo viņš jau sen mērķēja uz šo vietu. Kopš tās dienas mēs lielo žurku pagalmā redzējām gandrīz ik rītu. Laika gaitā es pat iemācījos neiekliegties, ik reizes ieraugot viņu sauļojamies uz lapenes sola. Tiesa, tas notika ārkārtīgi reti, jo absolūtu uzticēšanos cilvēkiem Kurmītis bija zaudējis.
Pieņemt šo dzīvnieku kā kaimiņu tomēr nebija viegli, kaut arī savulaik man pašai mājās dzīvojās balta žurka Žaks. Viņam gan piemita augsts intelekta līmenis, jo savu pirmo un otro migu viņš iekārtoja aiz augšējiem grāmatu plauktiem, centīgi iepazīstot klasiku un Balzaka daiļradi. Kad es šo tendenci atklāju, iegādājos Žakam mīkstu un ērtu mitekli. Viņš manu mājienu saprata, bet izlēma rīkoties citādāk – naktsguļai viņš izvēlējās slēpni koridora iekārtā. Turpmāk viņš lasīja tikai periodiku un reklāmas lapas.
Tā kā Žaks neļāvās ieslodzījumam būrī, biju iepazinusi gan žurkām piemītošo ziņkārību, gan čiepēja un krājēja dabu. Vairs nebrīnījos, ja pēkšņi pazuda lapenē atstāta neizēsta cepumu paciņa, aizkosta sviestmaize vai konfektes. Bērni teicās redzējuši, ka Kurmītis stīvējies ar nez kur atrastu arbūza mizu, kas nekādi nelīdusi viņa pagrīdē. Paredzēju, ka ar laiku zem lapenes grīdas izveidosies prāva pārtikas noliktava, kas nozīmēja – žurkas mājoklim reiz var nākties piedzīvot ģenerāltīrīšanu…
Pagājušajā gadā mēs Kurmīti redzējām samērā reti, un arī bažas par citu sugas pārstāvju ievazāšanos bija bez pamata. Kurmītis savu teritoriju pārvaldīja viens, bet no kaimiņu kaķu inspicējošajiem reisiem viņš bija labi noslēpies. Par nākšanu dzīvoklī vispār nebija ne runas.
Šī pavasara ilgstošais karantīnas laiks un nemitīgā cilvēku klātbūtne Kurmīti bija padarījusi nervozu, un viņš sāka uzvesties vieglprātīgi. Pirmoreiz, kad naktī viņu pusmiegā sadzirdēju savā istabā, reaģēju īsti sievišķīgi – iekliedzos un metu ar pie gultas atstāto čību. Nez kāpēc šķita, ka pa nelielā plaukta virspusi skraida pusaugu kaķis – auguma izmēros žurka daudz neatpalika. Kurmīša sirdi plosošais spiedziens mani satrieca līdz pašiem dziļumiem. No izbīļa aizmirsu gan dziļi, gan mierīgi ieelpot. Tā vietā taustījos pēc otras čības un pat nedomāju, ka ar savu kliedzienu varētu pamodināt visus aizmigušos. Sapratusi, ka caur aizvērtajām durvīm neizkļūt, žurka metās uz logu, sapinās moskītu tīklā, atkal spiedza un šņāca, līdz, izplēsusi caurumu, atguva brīvību. Tās nakts pārdzīvojumi viņai radīja dziļu traumu – tuvākās trīs dienas Kurmīti neviens netika manījis.
Tad sākās karstais laiks, un durvis un logus atvērtus nācās turēt gan dienā, gan naktī. Laikam jau Kurmītis to uztvēra kā vārdos neizteiktu aicinājumu, jo – uzsāka nakts apgaitas. Lieki teikt, ka šī ziņkārība, kas robežojās ar pārdrošību, netika novērtēta ar sajūsmu. Lai arī Kurmītis ļoti centās palikt nepamanīts, gluži bez trokšņa veikt savus izlūkošanas darbus viņš neprata. Lauku žurka tomēr maz ko sajēdz no mājas žurkas uzvedības etiķetes, tāpēc neprot izvairīties no priekšmetu apgāšanas un saplēšanas. Viņa nezina arī to, ka rotaļlietas paredzētas nodarbēm dienā un mašīnīšu stumdīšana vispār nav domāta žurkām. Ja nakts vidū pēkšņi sāk skanēt rotaļu klavieres, tas nebūt nenozīmē, ka pamodies kāds no bērniem... Kādā vakarā, kad klavieres bija aizmirsušās balkonā, Kurmītis tās uzoda arī tur un kā apmāts mīdījās pa taustiņiem, klusi skandinot apnicīgu meldiņu.
Līdzīgi kā mūziku, Kurmītis dievināja arī mazās mīkstās rotaļlietas. To gan atklājām krietni vēlāk, jo sākumā vainojām mazo kaimiņu puiku. Divgadīgajam Mihaelam patika biksēs sabāzt visādus niekus - vai kāds brīnums, ja tur nokļūst arī kāda mazmeitiņas manta. Tāpat savlaicīgi netikām pamanījuši, ka nezināmā virzienā no pusatvērtās bērnu zeķu atvilktnes arī mēdz kaut kas pazust. Kādā pēcpusdienā, kad sadomāju pārģērbt lelles, atklāju – radies nopietns iztrūkums. Kad Kurmītis savā pārdrošībā sāka revidēt virtuvi, sapratām, ka turpmāk viņu šifrēsim par Problēmu un domāsim, kā to neuzkrītoši risināt.
Neuzkrītoši neizdevās, jo bērniem nācās paskaidrot, cik sāpīgi var dabūt pa pirkstiem ar kādu no trim pie durvīm uzliktajiem slazdiem… Laikam jau to noklausījās arī Kurmītis, jo, izlavierējis starp nāvīgajām lamatām, viņš naktī atkal bezkaunīgi steidzās uz virtuvi, lai izošņātu visu, kas nenoslēpts. Padoties tomēr nedomājām, nākamajā naktī lamatās vilināja kūpinātās gaļas gabaliņi. Vai Kurmītis uz tiem paskatījās, nezinu. Viņa vietā pēc garduma bija sniegusies kāda parasta pele… Pārējie slazdi tā arī palika neaizskarti.
Tad divas naktis Kurmīti neviens netika manījis, bet no rīta bērni izmisuši kliedza pagalmā: “Nāc! Kurmītis! Nedzīvs! Guļ! Neelpo!” Patiešām. Lai arī cik neticami pēc visiem mūsu pūliņiem tas šķita, izskatījās, ka kāds no Kurmīša draugiem kaķiem beidzot sadomājis ar viņu paspēlēties…
Kurpju kastē ievietotās Kurmīša mirstīgās atliekas un apbedīšanas ceremoniju uzticējām papam... Viņu arī iecēlām par Kurmīša bagātību pārvaldnieku, un tā viņam dienu vēlāk nācās atlauzt divus lapenes grīdas dēļus, lai atraktu visu savākto. Kā tik tur nebija! Zeķes, mīkstās mantas un pāris mašīnītes, knupīši un pudeļu korķīši, matu gumijas un ķemme, švammītes, virtuves dvielītis un plastmasas dakšiņas un kas tik vēl ne, un galvenais – atsevišķā stūrīti vairākas monētas. Nudien, prātīgs bijis tas Kurmītis! Pat par naudu vecumdienām padomājis! Nez, ja viņš vēl ilgi tā turpinātu, vai lapenes pagrīdē vietas pašam pietiktu?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kurmītis

Kategorijas