Lizuma “Strautmalās” jūtas laimīgi

2020. gada 3. jūlijs 00:00

3334

Par Papju ģimeni “Strautmalās” Lizumā runā atzinīgus vārdus – viņu viesmīlība nav noslēpjama līdz ar pirmajiem soļiem, ko ciemiņi sper piemājas skaistajā dārzā. Par to saimniece Anna Pape sākusi domāt un rūpēties līdz ar ienākšanu šajās mājās. Vairākus gadus cienījamais pāris uzņēmis nakšņotājus, bet nu viesu mājiņas piedāvājums pēdējā laikā pieklusis - visam nepietiek spēka.
Saimnieks Dzintars zina stāstīt, ka patiešām, šī ir viena no vissenākajām mājām Lizuma pagastā. “Māja celta 1874.gadā. Kad te atnācām, pie ceļa, kur tagad ir ieeja, bija saauguši kārkli. Visus izgriezu, atstāju vien ieaugušos bērziņus,” atceras Dzintars. Nu skaistajai bērzu audzei ir jau 26 gadi.

Ieraudzīja meiteni melniem matiem
Anna stāsta, ka ar vīru Lizumā ienākuši kā svešinieki, bet ātri iedzīvojušies. Kamēr remontēta šī māja, dzīvojuši blakus esošajā mammas mājā. “Mamma šeit ieprecējās. Tētis bija no Tirzas puses. Tur viens radinieks viņam teica, lai ņem īpašumu Lizumā un saimnieko. Šeit piedzima arī manas māsas un brālis, tādēļ šī vieta man ir ļoti svēta. Tad 1944.gada 15.septembrī ar diviem zirgu pajūgiem viņi devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, un tur Saldus pusē 1950.gadā piedzimu es. Biju pastarīte. Man bērnībā bija lauki darbi tā apnikuši, ka teicu - nekad nedzīvošu laukos. Gribēju tik uz pilsētu,” atminas Anna.
Pēc 8.klases Gaiķu skolā Anna ar savām klasesbiedrenēm izlasīja sludinājumu, ka Valmierā papildus uzņem audzēkņus profesionālajā skolā. Tā par audēju tika nostrādāti 26 gadi. Stikla šķiedras rūpnīcā Anna iepazinās ar savu vīru Dzintaru. “Es biju audēja, viņš - palīgmeistars. Valmierā arī apprecējāmies un šogad augustā sagaidīsim 46. kāzu gadadienu. Mums vienmēr ar vīru viss ir sapasējis. Ļoti patika braukāt, esam daudz bijuši ārzemēs, jo rūpnīcā varēja dabūt ceļazīmes. Bijām Anglijā, Vācijā, Polijā, Maskavā, arī tepat dienvidos. Pat nezinu, kāda ir laimes formula. Jādzīvo tik saticībā!” kodolīgi nosaka Anna.
“Es Annu ieraudzīju vienā stikla šķiedras maiņas ballē. Iekrita viņa man acīs – tāda tumša meitene melniem matiem. Protams, laulībā ir grūtie un vieglie brīži. Varbūt tie darbi satur kopā. Kur tu aizskriesi, ja tik daudz kopā ir izdarīts un piedzīvots,” saka Dzintars.
Abi savos laulību gados iedvesmojuši neskaitāmus citus pārus un vedēju godā tikuši veselas trīspadsmit reizes. “Pirmo reizi mūs par vedējiem uzaicināja kolēģe, ar ko kopā strādājām Valmierā. Tad viņai bija draudzene, kas precējās un arī mūs uzrunāja,” stāsta Anna.
“Mums jau “zagsā” teica – atkal jūs esat klāt. Jā, mēs nevarējām atteikt. Toreiz vedēji visu nodrošināja pārim un par visu maksāja. Gadā reizi vai pat biežāk sanāca būt par vedējiem,” atceras Dzintars.

Katru gadu solīti uz priekšu
Anna bērnību pavadīja Saldus pusē, Dzintars – Limbažos. Pāris uz Lizumu pārcēlās 1994.gadā no Valmieras, kur bija aizvadīti gandrīz 25 darba gadi stikla šķiedras rūpnīcā, un 45 gadu vecumā Anna nopelnīja iespēju doties pensijā.
Vispirms mājas apkārtnē Lizumā Anna sievišķīgi saskatījusi visu skaisto – gan pienenēm pilno pļavu un dabu, gan iespēju, ka pašai nu būs savs dārzs un nebūs vairs ziedi tirgū jāpērk, kā arī izmazgāto veļu taču varēs izžāvēt ārā un tā smaržos pēc svaiga gaisa! Aiz tā visa mājas vecums un stāvoklis nemaz netika pamanīts.
“Šis īpašums bija mūsu ģimenei. Mana mamma jau te blakusmājā dzīvoja. Manām māsām bija jau mājas, arī brālim, mums vienīgajiem bija dzīvoklis pilsētā. Kad mamma mūs te atveda, lai parādītu šo māju, man ļoti iepatikās, lai arī tā bija veca un pussabrukusi. Es nenožēloju ne minūti, ka atnācām uz laukiem,” stāsta Anna.
Dzintars piebilst, ka starpsienas bija sabrukušas, visur bija pilns ar ūdeni. Viņš parāda istabu, kur liktas lielās sijas. “Liku domkratu, kad sāka brīkšķēt, skrēju ārā, skatījos, vai nebrūk. Tad nācu atpakaļ un turpināju darbu,” stāsta saimnieks.
Šobrīd abi atzīst, ka māja ir vienos pakāpienos. Lielā istaba, kur tagad notiek sanākšanas kopā, kādreiz bijusi lauku virtuve. “Te pat pamatu vairs īsti nebija. Arī pieliekamo es pārtaisīju par vannas istabu. Viss ir pārbūvēts,” izrāda Dzintars.
“Stāvoklis bija tiešām šausmīgs, un visu taisījām pamazām. Bruģi arī ielikām pamazām. Katru gadu solīti uz priekšu. Vīrs ir galvenais darītājs. Viņam sākumā palīdzēja darbabiedri no gatera,” stāsta Anna.
Māja sākumā saukusies “Ģeisti”, bet mamma tai iedevusi nosaukumu “Strautmalas”. “Lai arī strauta te neviena nav,” smejas Anna. Lai pietiktu līdzekļu “Strautmalu” atjaunošanai, Dzintars daudz strādājis arī ārzemēs. Darbi darīti gan Islandē, kur strādāts galdniecībā Reikjavīkas pusē, gan piecus gadus braukājis uz Vāciju. “Strādāju celtniecībā pie pašiem vāciešiem. Būvēju zirgu staļļus. Tur novērtēja padomju laika cilvēku, kas prot visu darīt. Vācijā arī sapelnīta liela daļa naudas, kas tika ieguldīta mājas remontā un izbūvē,” stāsta Dzintars.

Dārzs – galvenā rūpe un prieks
Kamēr vīrs strādāja pie mājas, Anna pamazām sāka iekopt savu sapņu dārzu. Pirmsākumos paaicinājusi vienu daiļdārznieci, kas palīdzējusi iekopt dārzu. Anna teikusi, ka vēlas dārzu, kas ir visapkārt mājai. Hortenzijas, lilijas, rododendri un vēl daudzas citas smaržīgas dārza puķes iepriecina gan Annu ar vīru, gan dēlu Kasparu un mazmeitiņu Annu. Šogad īpašā lolojumā top rožu dārzs.
“Uz celiņiem starp rozēm domāju likt mazus akmentiņus. Agrāk te bija saauguši vecie ceriņi. Reiz apsēdos un domāju, ka skats tur nekāds - sūnām apauguši, gari stumbri. Tā nu izlēmu par rožu dārzu,” atklāj Anna.
Draudzenes, kuras Anna sirsnīgi dēvē par savām “ziedu meitenēm” un kuras regulāri apciemo un apskata dārzus, nupat 70.jubilejā sarūpējušas neticami daudz ziedu. Stāstot par bagāto dārzu, saimniece arī norāda, ka aiz mājas tālāk ir brangi rudens aveņu krūmi.
Anna zina arī, kā pirtsslotas siet, un bieži brien pļavā. “Vācu visu pati, arī tējas un ko uz lāviņas pašiem likt. Vīrs gan ir tas, kas pirtiņu sakopj, un viņam nepatīk, ka, piemēram, tās madaras vai vīgrieži piebirst. Bet kā tie smaržo! Tagad viņš salika upeņu zarus,” stāsta Anna, laipni izrādot pašu rokām uzcelto pirtiņu.

Vistu olas slavē itālis Roberto
Pēc pirmajiem darbiem “Strautmalās” abi ierīkojuši arī saimniecību. “Bija mums trīs govis, cūkas, vistas un zirgs. Kad sākās tās karantīnas pārbaudes, sapratu, ka negribu visu laiku dzīvot stresā par to, ka kurā katrā brīdī te kāds var atnākt. Nolēmām lopus likvidēt. Palika mums vien vistiņas. Reiz, kad bija sabraukuši kārtējie ciemiņi, īpaši tika pamanīta mana pelēkā vistiņa un tā tika pie sava vārda – Glorija,” smaidot atceras Anna.
Šodien viņas vistiņu olas ir iecienītas pat slavenā itāļa Roberto kulinārijas šovā. Arī pašai Annai patīk gatavot mājās, īpaši saldos ēdienus un dažādus krēmus. “Viņai viss labi sanāk,” novērtē Dzintars.
Anna ar vīru jūtas kā pilntiesīgi lizumnieši. “Mani arī vairs Valmiera nevelk - ko tad es tur darītu? Ja kāds man prasa, vai es ietu atpakaļ, es atbildu - kas tad man par šo visu samaksās, ko esmu te ieguldījis?” nopietni vaicā Dzintars. “Es šobrīd esmu pensijā, bet, ja kāds ko paprasa, es neatsaku. Lielos apjomus gan vairāk neņemu, bet tā labprāt kādam ko paremontēju,” viņš saka.
“Mums ļoti patīk Lizums! Patīk, ka te tik daudz uzņēmumu darbojas. Agrāk mēs paši arī bijām aktīvi. Atceros muzeja pēcpusdienas. Tagad muzejā ir grāmata par Kārli Sebri, kurā aprakstīts, kā viņš skolas laikā manu mammu aiz biželēm raustījis. Piedalījāmies pensionāru vakaros. Vienmēr īpaši atceros Intu Dārznieci, kā viņa vadīja pagastā dažādus kāzu jubileju vakarus. Viņai ir tik ļoti skaista balss, un viņa pati ir inteliģenta sieviete, izdeva pat avīzi un tik daudz te darīja,” labus vārdus saka Anna.
Viņa ir priecīga, ka Lizums turpina attīstīties, īpaši tagad par jaunāko veikumu – darbu pie “Tautumeitas” restaurēšanas. Tāds mazais sapnis gan viņai esot vēlreiz aizbraukt uz Kurzemi un Gaiķos izbraukāt dzimto māju pusi.
Annai ir arī visai nopietns vērtējums par šābrīža politiku Latvijā. “Vispār dažkārt liekas, ka viņi politikā tikai sev visu dara. Netaisnība, manuprāt, ir arī tas, ka es nostrādāju rūpnīcā tik daudzus gadus kaitīgos apstākļos, bet pensija beigās ir tik maza. Es noteikti nenosodu tos, kuri brauc prom no Latvijas. Pati gan es nebrauktu, bet, piemēram, vīram māsas ģimene aizbrauca,” stāsta Anna.

Par ģimeni

◆ Anna Pape dzimusi 1950.gada 29.aprīlī Saldū.
◆ Dzintars Pape dzimis 1949.gada 17.aprīlī Limbažu pusē.
◆ Izaudzinājuši dēlu Kasparu, ir mazmeitiņa Anna.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lizuma “Strautmalās” jūtas laimīgi

Kategorijas