Dzirkstele.lv ARHĪVS

Svarīgi ir sajust: esam īstajā vietā

Inita Savicka

2020. gada 3. jūlijs 09:41

474
Svarīgi ir sajust: esam īstajā vietā

Laikraksts “Dzirkstele” uzsāk projekta “Nevienlīdzība un tās mazināšanas iespējas Gulbenes novadā” rakstu sēriju. Vai tiešām iedzīvotāji uzskata, ka esam Latvijas mirusī zona? “Dzirkstele” pētīs, cik liela ir nevienlīdzības problēma Gulbenes novadā, apzinās situāciju dažādās sabiedrības grupās, kas vairāk pakļautas nevienlīdzības riskam. Papildus pētīsim un analizēsim dažādus datus.
Galvenie rakstu varoņi būs vietējie cilvēki, novadnieki, kuri stāstīs savu pieredzi, kā izdzīvot šodien.
Šo rakstu sēriju sākam ar divu jaunu sieviešu - Annijas Ceriņas un Lauras Brūniņas stāstu par to, kāpēc vienai no viņām tieši dzimtais novads, bet otrai dzīve ārpus savas valsts ir vieta, kur vislabāk veidot savu dzīvi. Annija Ceriņa nepieļauj domu, ka varētu doties prom uz ārzemēm, jo tieši Gulbenē viņa jūtas, ka ir īstajā vietā. Gulbeni viņa uzskata par drošu un draudzīgu novadu saviem bērniem. Savukārt novadniece Laura Brūniņa par savām mājām sauc Ziemeļīriju, jo uzskata, ka mājas ir tur, kur var justies labi.

Izlemj par labu Gulbenei
Annija ir izvēlējusies dzīvot Gulbenē, jo šis ir viņas dzimtais novads, kas, kā viņa uzsver, ir skaists, drošs un draudzīgs novads viņas bērniem. Studējot Rīgā un esot pirmā bērna gaidībās, Annijai bija jāizlemj par dzīvi Gulbenē vai Rīgā. Laiks gāja, un tika izlemts par labu Gulbenei. Viņa uzskata, ka lielākie plusi tam bija: bērnam droša vide, svaigs gaiss, brīvāka bērnība. “Proti, iespēja izzināt dzīvi plašāk un brīvāk, esot mazpilsētā un laukos, lai arī cik dīvaini kādam tas izklausītos, jo uz citām lielākām pilsētām, pasākumiem, kino un tamlīdzīgi ir iespēja aizbraukt jebkurā laikā. Par palikšanu Gulbenē izlēmām, jo te ir arī ģimenes kopības sajūta, atbalsts. Bērniem ir iespēja biežāk tikties arī ar vecvecākiem. Drošāka vide tādā ziņā, ka mazpilsētā, ja mēs neesam cits ar citu pazīstami, tad kaut kur esam redzējušies un ir iekšējā sajūta, ka vairāk cits citu uzmanām. Varbūt ikdienā paejam cits citam garām, nepasmaidām, bet, strādājot pirmsskolā un savā “Gugucē” (Annija uzdrošinājās realizēt senlolotu ideju par ģimenes studiju – red.), zinu, ka mums visapkārt ir arī sirsnīgi ļaudis,” stāsta Annija.
Viņa uzsver, ka, paliekot šeit, tika domāts arī par izglītību. Viņai ir prieks, ka pirms astoņiem gadiem nav kļūdījusies, vērtējot un paredzot situāciju. Annija uzskata, ka viņas bērniem ir iespēja šeit saņemt labu izglītību skolā, jo mūsu novadā ir ļoti laba mākslas skola, mūzikas skola, sporta skola, līdz ar to bērniem ir plaša izvēle. Viņu priecē, ka novads atbalsta bērnu izglītību un iesaistās, atbalsta arī bērnu interešu izglītību minētajās skolās, pulciņos. “Tiesa, sev līdz šim izglītības iespējas pēc vidusskolas esmu atradusi ārpus mūsu novada. Domājot par bērniem - viņiem attīstības ziņā ir vairākas iespējas nodrošinātas un ir iespējas izpausties,” stāsta Annija.

Darba ziņā ir, ko darīt Gulbenē!
Annija priecājas, ka darba ziņā viņai te ir, ko darīt. Šobrīd vasarā viņa strādā Gulbenes 1. pirmsskolas izglītības iestādē, kurā mācījās un mācās viņas bērni, kur līdztekus klasiskajai pirmsskolas programmai tiek īstenoti starptautiski projekti un mācību programmas, ir kolosāls kolektīvs un atsaucīgi vecāki. Tāpat ar 1.septembri Anniju varēs satikt Gulbenes Valdorfa pamatskolas 1.klasē. Viņa būs skolotāja – audzinātāja un ļoti gaidīs pie sevis topošos pirmklasniekus, lai kopā izzinātu sevi, pasauli un augtu.
“Tagad mazliet skumjāk ir ar manu mīļo ģimenes studiju “Guguce”, jo saistībā ar ārkārtējo situāciju valstī tās darbība tika pilnībā pārtraukta. Tas bija emocionāls šoks, jo bija pierasts savā starpā tikties mammām, un pirmsskolas bērni paši jau uz ielas prasīja, kad varēs nākt, bet pēkšņi viss apstājās. Tomēr “Guguce” ir stipra un dzīvos, ievērojot valstī noteiktos drošības noteikumus. “Guguce” nelielos apmēros atsāks darbību pavisam drīz. Māmiņas sāks tikties nelielās grupiņās, un sākšu meklēt telpas lekcijām, kur varētu tikties tikai uz lekcijas laiku. “Guguce” ir mans lolojums, mans sirdsdarbs, vieta un miera osta ģimenei, sevis un bērna izziņai, dzīves atziņām, tāpēc “Guguce” dzīvos un gaidīs ciemos ikkatru no jums! Tiekamies pavisam drīz!” apņēmības pilna sola Annija.

Plusu ir ļoti daudz
Savukārt bijusī gulbeniete Laura Brūniņa tagad dzīvo Ziemeļīrijā. Pirms tam mācījās Gulbenes vidusskolā, bet pēc 9.klases absolvēšanas devās mācīties par stilisti Rīgas stila un modes profesionālajā vidusskolā. Pēc skolas absolvēšanas atgriezās Gulbenē, bet tad kopā ar draugu izlēma doties prom uz Angliju. Pēc pusgada nolēmuši tomēr pārcelties uz Ziemeļīriju, jo tieši tur dzīvo un strādā bērnības draugi un radinieki. “Atbraucot uz šejieni, sajūtas bija tīri patīkamas. Visapkārt skaista daba: kalni, ezeri, okeāns! Cilvēki - ļoti pieklājīgi un draudzīgi. Vēl joprojām šķiet neierasti, ka cits citu sveicina tāpat vien,” stāsta Laura.
Iemesls, kāpēc Laura devās prom, bija vēlme pamēģināt dzīvot citur, un kopš tā brīža ir aizritējuši četri gadi. “Plusu ir ļoti daudz un dažādi: labi apmaksāts darbs, iespēja bieži ceļot uz citām valstīm, veikalos cenas ir salīdzinoši zemākas nekā Latvijā. Šeit var dzīvo tā, kā sirds vēlas, un neuztraukties par to, vai pieteiks naudas rēķiniem un tā tālāk. Vienīgais mīnuss ir tas, ka trūkst radinieku, pašu tuvāko. Ar viņiem sanāk tikties vien pāris reizes gadā, kad viņi atlido ciemos vai es aizlidoju ciemos atpūsties uz Latviju,” stāsta Laura.
Viņa strādā vienā no lielākajiem veikalu uzņēmumiem “Tesco”, kur darbs ir labi apmaksāts un ar visām sociālajām garantijām. Laura stāsta, ka Ziemeļīrijā, kur radusi savu mājvietu, ir izaugsmes iespējas jebkurā jomā, darba piedāvājumu esot daudz - sākot no vienkāršiem noliktavu darbiem, frizētavām, darbu apkalpojošā jomā un beidzot pat ar menedžeru pozīcijām uzņēmumos. “Šeit ir ļoti daudz latviešu, arī gulbeniešu. Pat liekas, ka nemaz neesmu tik tālu no mājām, un galu galā - mājas ir tur, kur tu jūties labi,” uzskata Laura.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2020