Kā mēs ar sievu pēc pandēmijas...

Urā! Manai laulenei Antonijai apnika visu laiku sēdēt mājās četrās sienās un slēpties no pandēmijas. Aizbrauca “gostos” pie radiem uz galvaspilsētu. Beidzot! Kā sacīt jāsaka, varēju atļauties norauties no ķēdes. Tikko gribēju paņemt savu bankas karti un iet uz veikalu, bet... tavu postu! Atklāju, ka maka ta nav! Izmeklējos. Velti. Nācās zvanīt manai cienītajai. Saspaidīju pogas mobilajā. Viņa ilgi necēla. Zvanīju no jauna reizes trīs. Beidzot pacēla tāda aizelsusies. Tajā brīdī man neradās aizdomas, nebija laika. Mocīja slāpes. Alu tā gribējās, ka vai jāmirst. Uzreiz tieši vaicāju: “Paklau, mīļā, kur ir mans maks?”
Šī tā jokaini atsaucās: “Netraucē par tādiem niekiem mani!” Kam man maks vajadzīgs esot?! Mājās šī atstājusi ledusskapi pilnu piestūķētu. “Ver vaļā, ēd un dzer!” vēlēja Antonija.
Ko man dzert? Pienu, kefīru? Jutu, kā sašutuma vilnis mani burtiski pasviež gaisā. Iekliedzos telefonā: “Tu noslēpi manu maku?! Ar kādām tiesībām?!”
Taču manējā nebija ar pliku roku ņemama. Teica, ka neko nezinot, lai es meklējot tur, kur pats esmu nolicis. Kā lai es to zinu, kur?! Bet viņa tātad zina? Iespiedzos: “Nenoliec klausuli! Meklēsim kopā! Es teikšu, kur meklēju, bet tu pateiksi, vai ir “silts” vai “auksts”!”
Es zinu, ka manai Antonijai patīk šitās bērnu spēlītes. Un es nebiju kļūdījies. Meklēju maku virtuvē, aiz gultas, tualetē, cepeškrāsnī. Tikmēr telefons man visu laiku bija pie auss. Sievu tincināju: “Nu, ir siltāks?” Bet Antonija katrreiz ar tādu saltu prieku komentēja: “Auksts, vēl aukstāks...” Man, to dzirdot, sviedri lija aumaļām. No vasaras tveices istabā, no stresa un no pazemojuma. Paguru. Nosviedu telefonu. Lai nav tā maka! Iešu aizņemties kādu eiro no sava labā kaimiņa Toļika. Tikko es grasījos atvērt dzīvokļa durvis, kad attapos – tās ir aizslēgtas. Bet atslēgas ta nav! Atkal metos zvanīt laulenei, atkal meklējām kopā. Šoreiz dzīvokļa atslēgu. Atkal visu laiku bija “auksts”. Nosviedu telefonu.
Atvēru logu. Paelpot svaigu gaisu. Tikai otrais stāvs... Būtu es jaunāks, nedomājot izlēktu. Šoreiz bez domāšanas gluži nevarēju - kā nekā esmu pensijas gados. Pastāvēju minūtes piecas vai desmit. Un tad izlēcu. Piezemējos normāli un laimīgs devos pie Toļika. Viņam dzīvokļa durvis bija vaļā. Kā pie normāliem cilvēkiem. Spēros tik iekšā. Skatos – šis gultā. Un viņam blakus...
“Antonij, tev nebija jābūt Rīgā? Tu te?” es pārsteigts jautāju. Un viņa man atbildēja: “Karsts!” Beidzot! A tam man likās, ka viņai ne silts, ne auksts par manām ciešanām...
Par to, kas sekoja pēc šā visa, labāk paklusēšu.
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"