Kaša

2020. gada 7. jūlijs 00:00

Karantīnai beidzoties, uz ielām atkal parādījās ļaudis, un, kā jau te ierasts, tā vienkārši, klusējot un bez smaida, garām paiet nebija iespējams. Daži paziņas apsveica ar ierastā dzīves ritma atsākšanos un priecājās, ka neesmu aizbraukusi, daži – aicināja uz mirkli piesēst, lai patērzētu ilgāk. Daudz stāstāma kā parasti bija arī manam paziņam Havjeram, un es no sirds nopriecājos, ka viņam šis sociālajai aprūpei sarežģītais periods beidzies labvēlīgi. Sapratis, ka, uz ielas stūra stāvot, visu neizstāstīt, Havjers uzaicināja aizbraukt uz kādu vietējo vīna darītavu. Sterna vinērijā no terases paveras brīnumains skats uz kalniem un domas lido tik brīvi... Tieši tur es savulaik dzirdēju stāstu par Dī un Brī, par pulkvedi Klausu un savādo senioru Hugo, bet šajā reizē tēlu galerijai pievienojās kolorītā Kaša.
Kad Havjeram taujāju sirmgalves īsto vārdu, viņš ilgi domāja, pirms atbildēja – laikam taču Kasandra… Jā, tā būšot gan, jo prātā nākot kādas kolēģes stāstītais, ka vēsturiski Kasandras vārds piederējis pirmajai grieķu gaišreģei, kura pareģojusi Trojas krišanu. Diemžēl viņai neviens neticējis, pat ne tēvs, Trojas karalis, un visi veltīgie centieni viņai noticēt Kasandru noveduši pie prāta aptumsuma… Dramatisks stāsts, kura saknes meklējamas Grieķijā. Aprūpējamās Kasandras māte bijusi grieķiete.
Aprūpētāju aprindās gan viņa tiekot saukta tikai un vienīgi par Kašu. Kā radusies šī iesauka, Havjers neesot pētījis, jo pieņēmis – tas tāpēc, ka aprūpes darbinieku vienīgais pienākums jau ilgu laiku esot trīs reizes dienā apciemot viņu, lai uzsildītu putru. Neko vairāk. Dažādu pārslu, putraimu, ķirbju vai kādu kombinēto, jau tikpat kā gatavo, putru. Ilgstošā laika periodā – tikai putru! To viņas meita reizi nedēļā lielos daudzumos sapērkot kādā britu veikalā. Tur bagātīgs piedāvājums dažādiem sausiem un saldētiem produktiem: dārzeņu un augļu maisījumiem, putrām un sacepumiem, pudiņiem, kēksiem un plātsmaizēm, gaļas pusfabrikātiem un vēl “viskautkam” citam uzturā ērti lietojamam.
Sasaldēto putru pagatavošanas tehnoloģija it kā saprotama pat mazam bērnam – ieliec trauciņu mikroviļņu krāsnī, noregulē taimeri, drusku pagaidi, izņem, atdzesē un apēd. Tomēr Kašai nepieciešams, lai to paveic sociālās aprūpes darbinieks. Varbūt viņai to vajag tāpēc, lai ik reizi no sava krēsla kādam norādītu un pamācītu, kā šo procesu vispareizāk paveikt? Lai vērotu, vai uz flīzētās grīdas nenokrīt kāds niecīgs ledus kristāliņš, kurš vēlāk atkusīs un viņa uz tā paslīdēs? Un ja nu krītot viņa salauž roku vai kāju vai, pasarg’ Dievs, vispār atsitas ar galvu pret izlietnes malu vai plīti? Kurš tad būs vainīgs? Kurš uzņemsies viņas apbērēšanas izdevumus?
Jāpaskaidro, ka profesionālā putras uzsildīšana visas trīs reizes notiek pirmspusdienā: astoņos - brokastu putra, desmitos – otro brokastu putra un divpadsmitos – pusdienu putra. Tā parasti esot ar ogām, bet vissvarīgākais esot pievienot zināmu daudzumu sviesta. Pirms sviesta pievienošanas nedrīkstot aizmirst Kašai atrādīt precīzi nomērīto daudzumu. Tiesa, visai bieži tas mēdzot mainīties, jo nogrieztā sviesta šķēle ne vienmēr izskatoties pietiekami plāna...
Pēcpusdienā putras sauso maisījumu Kaša pati spējot apliet ar vārītu ūdeni… Havjeram gan šķietot – untums sociālo darbinieku redzēt dienas pirmajā pusē esot tāpēc, ka pusdienu putru Kaša papildinot ar no ledusskapja izceltā iepakojuma pirmo alus bundžiņu un līdz pat vakaram lēnām izsūcot pārējās piecas pudeles…
Tā kā Kašai ir jau gandrīz astoņdesmit gadu, no mājas viņa izejot reti. Nepieciešamos produktus reizi nedēļā viņai savedot piecdesmitgadīgā meita Aurora. Mājās Kašai esot liela saldētava, tās ietilpība pilnā mērā apmierinot nedēļu ilgas vajadzības. Piektdienu vakaros, kad meita savas mašīnas aizmuguri piestūrējot pie lieveņa, bez saldēto putru trauciņiem un citiem pirkumiem no tās tiekot izkrauti arī septiņi alus pudeļu mazie iepakojumi. Tieši to uzglabāšanai kalpojot samērā ietilpīgais ledusskapis. Visi citi sīkumi - sviesta paciņa, jogurta spainītis, šķēlītēs sagriezts siers un desa, un vēl kādas tur bundžiņas, un biskvītu kārbiņas - viegli satilpstot vienā mazā ledusskapja plauktiņā.
Kaša gan žēlojoties, ka meita pārāk daudz burkšķot par lieku izšķērdību un smagumu stiepšanu, bet, ja jau Kašai esot nauda, tad kam gan to taupīt? Kamēr vēl varot, jātērējot ar garšu!
Havjers gan reiz esot ieminējies, ka viņai esot tiesības nepieciešamo pasūtīt un viņš pats piegādāšot mājās, bet Kaša šo ieteikumu kategoriski noraidījusi – viņš nezināšot, ko tieši pirkt! Turklāt tā esot meitas griba reizi nedēļā apciemot māti un piepildīt viņas ledusskapi, kaut arī pārsvarā par mātes naudu. Tāda kā atskaitīšanās Dieva priekšā… Aurora svētdienās regulāri apmeklējot baznīcu.
Patiesībā putras sildīšana Kašas mājā bija mazākais pārbaudījums. Daudz grūtāk esot pieņemt viņas istabās valdošo nekārtību, netīrību un sasmakušo gaisu. Kad Havjers marta vidū pirmoreiz devies vizītē pie Kašas, viņa zināšanai bija sniegts tikai aptuvens priekšstats – gan par viņas izturēšanos un izskatu, gan par mājokļa nebūšanām. Īstenība pārspēja visu līdz šim pieredzēto un izjusto.
Jau pagalmā izkāpis no mašīnas, viņš apkārtnē sajutis nelāgas smakas mākoni, bet, līdzko atvēris durvis, tā iekļuvis tādā vecuma, netīrības un sastāvējuša gaisa vilnī, ka bijis bail ievilkt elpu. Šķitis, ka šaurajā priekšnamā bez biedējoši kairinošā trūdu un urīna smārda, sajūtama arī salkanā līķa smaka. Varbūt kāds nosprādzis kaķis? To ap Kašas māju esot ne saskaitīt…
Aizturējis elpu, pavēris biezu segu, kas priekšnamu norobežojusi no iekštelpām, Havjers iejoņojis istabā un pēc īsas sasveicināšanās uzreiz steidzies atvērt logu. Kaša no šī negaidītā straujuma nobijusies un tik nelabi iebļāvusies, ka viņam sākušas drebēt rokas. Nedrīkstot! Ne cieši aizvilktos aizkarus kustināt, ne logus vaļā vērt! Vai tad viņš nezinot, ka laukā esot nāvējoša slimība! Tā varot ienākt gan pa durvīm, gan pa logiem, tāpēc ne mazākā spraudziņa nedrīkstot būt pavērta. Vai viņš durvis aiz sevis cieši aizvēris? Vai kājas kārtīgi noslaucījis? Un rokas? Labi nomazgājis? Tālāk istabā nemaz lai nenākot, tikai turpat virtuves galā paliekot.
Vēlāk Havjers ne reizi vien piedāvājies vismaz izmazgāt grīdu un izpurināt smiltis no pamatīgi nodilušajiem lupatu deķiem, bet Kaša neko neļāvusi aiztikt un dusmojusies, kad viņš sarausis vienkopus uz galda izmētātās lietas, jo gribējis tur uzlikt savu reģistrācijas burtnīcu. Neesot ko jaukt Kašas ieviesto kārtību! Tagad viņa nezināšot, kur meklēt perlamutra cigarešu iemuti, koka veļas knaģi, kas kopā saturot divas fotogrāfijas, pudeļu attaisāmo, kas esot dārgas atmiņas par kādu cilvēku, kā arī citas svarīgas lietas. Šos priekšmetus gan Havjers nebija ievērojis, tomēr ar saimnieci strīdēties negribējies, tāpēc visu žigli sarausis atpakaļ un skatījies, kur piesēst. Vienīgais krēsls, uz kura it kā varētu apmesties, izrādījies klāts ar biezu kaķa spalvu kārtu.
Sākumā Kaša bieži burkšķējusi un dusmojusies par visādiem niekiem, tāpēc kādā dienā, kad, iegriežot mašīnu pagalmā, Havjers aizķēris jau tā sadrupušo vārtu stabiņu, viņš ilgi baidījies, pirms pārkāpis mājas slieksnim. Ak, kā gan Kaša tagad pārdzīvos un brēks! Kā mētās savas garās, izstīdzējušās rokas! Kā plivinās platās piedurknes un sirmo matu šķipsnas! Kā piesarks viņas uzkumpušais deguns!
Diemžēl notikušo par nebijušu nevarējis pārvērst, tāpēc nācies vien doties pie saimnieces. Pārsteidzošā kārtā Kaša ne ar vārdu, ne skatienu neizteikusi pārmetumus, bet – sākusi taisnoties... Stāsts gan sācies ar bērna atrašanu kādā tirgus laukumā – svešos ratos pamestu un nevienam nezināmu. Tik vien bijis, kā uz papīra aproces uzrakstīts vārds Kasandra un dzimšanas datums. No dzīves bērnunamā viņa neko neatceroties, jo sešu gadu vecumā no tā aizbēgusi un ilgu laiku slēpusies kāda veca vīra medību būdā. Viņš daudz neiebildis, drīzāk nopriecājies par uzradušos sabiedrību un paņēmis meiteni pie sevis uz mājām. Tur viņa iemācījusies rīkoties ar bisi un precīzi trāpīt vārnām, kas līdušas pie cāļiem.
Kaut kad vēlāk, kad sabiedrība sākusi interesēties par nez no kurienes uzradušos mazmeitu, vectēvam nācies meiteni pieteikt skolā. Augusi mežā un veca vīra sabiedrībā, Kasandra tā arī palikusi savrupniece un jau no pirmās dienas bijusi citiem bērniem par apsmieklu. Lieki paskaidrot, ka nekāda lielā tīrība, kārtība un pārticība mājās nevaldīja, tāpēc arī skolas drēbes viņai pirktas vismaz diviem gadiem uz priekšu. Matus vectēvs palaikam apgraizījis, jo bizes pīt nepratis. Pārtikuši viņi pārsvarā no kartupeļiem, olām un dažādām putrām, jo vectēvs līdz pat savai nāves stundai strādājis dzirnavās.
Skolas būšanu Kasandra pārcietusi ar sakostiem zobiem, bieži gribējies visu pamest un atkal aizbēgt. Tik vien, ka tagad vairāk bijis prāta un laika padomāt – un ko tālāk? Vectēvs laikam jutis Kasandras noskaņojumu, jo vienā dienā nolicis viņai uz galda priekšā vairākas naudaszīmes un noteicis – tieši tik viņa dabūšot par katru pabeigto mācību gadu. Tas izrādījies vērā ņemams stimuls, jo reizrēķinu meitene bija apguvusi agri. Līdzko skola būs pabeigta, viņai pavērsies apvārsnis.
Šī doma izrādījusies liktenīga, jo mēnesi pēc skolas beigšanas Kasandra pieteikusies par kompanjoni kādai paralizētai sievietei, bet vēl pēc pusgada piekritusi sekot Amēlijas ģimenei līdzi uz Kipru. Galīgi atkopties no avārijā gūtajām traumām un meitiņas zaudējuma sievietei nebija izdevies, tāpēc visi cerēja – palīdzēs Vidusjūra un lieliskais klimats!
Diemžēl Amēlija ilgi nenodzīvojusi, toties viņas vīrs sīksti turējies pie dzīves, neņemot vērā izmisīgo slīkšanu viskija plūdos. Meklēdams mierinājumu sievietes klēpī, viņš kādā naktī iemaldījies Kasandras gultā. Pēc deviņiem mēnešiem piedzimusi Aurora, kas šo vārdu mantojusi no bojā gājušās saimnieku meitas. Labi, ka pirms sava traģiskā gala saimnieks paspējis visu īpašumu norakstīt Kasandrai, Aurora tolaik vēl bijusi nepilngadīga. Abām vismaz ticis jumts virs galvas, kaut arī šķībs un brūkošs, bet tie pāris tūkstoši, ko viņš nesaprotamā veidā bija iekrājis, izkusuši visai drīz. No sezonas darbiem, ko Kaša ilgus gadus veikusi, lieli uzkrājumi neradušies. Labi, ka pieticis meitas izdošanai pie vīra. Pēc tam Kaša visam atmetusi ar roku – lai brūk, lai put! Meita - pie vietas, viņa pati gan jau kaut kā dzīvību izvilks. Ilgus gadus mazgājot dažādās viesnīcās traukus, tomēr arī sev esot ko iekrājusi – milzīgu vezumu dzīves noguruma…
Ilgi gaidītais miers gan iestājies tikai līdz ar valsts piešķirto pensiju – beidzot Kaša varējusi salikt rokas klēpī un aizmirst par dzīvi ārpusē. Viss taču jau esot bijis… Ko gan vēl? Ja nu vienīgi – pudeli alus! Lai Havjers viņai to pasniedzot no ledusskapja, tik daudz Kaša sen neesot runājusi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kaša

Kategorijas