Latvija un Igaunija: Ar velo pa “zaļo”!

Indra Logina (EDIC Gulbenes novada bibliotēkā)

2020. gada 7. jūlijs 13:07

822

Pašās karstākajās jūnija dienās tūlīt pēc Līgosvētkiem 29 velobraucēji devās izzināt “zaļos dzelzceļus” Latvijā un Igaunijā.

Kopš 20. gs. sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem Latvijas un Igaunijas teritorijā (tāpat kā citviet Eiropā) tika slēgtas šaursliežu dzelzceļa līnijas, bet, sākot no 20. gs. beigām — arī vairāki platsliežu dzelzceļi. Vilcienu kustībai slēgto dzelzceļa līniju sliežu ceļi lielākoties ir pilnībā demontēti, ēkas un būves pamestas vai privatizētas. Savukārt dzelzceļu uzbērumi daudzviet saglabājušies visai labā stāvoklī un daudzviet tiek izmantoti kā vietējie lauku ceļi. Dažās no slēgtajām dzelzceļa līnijām ir saglabājušies kultūrvēsturiski nozīmīgi dzelzceļa industriālā mantojuma objekti – staciju ēkas, būves un sliežu ceļu infrastruktūras daļas. Kopš 2017.gada projektā “Green railways” tiek apzināti un sakārtoti vairāki bijušo dzelzceļu posmi un pielāgoti tūrismam.

Mēs izvēlējāmies posmu Ape – Valka/Valga. Šaursliežu dzelzceļš starp Valku un Api tika atklāts 1900. gadā. Pēc Igaunijas un Latvijas republiku dibināšanas 1918. gadā un Valkas un Valgas sadalīšanas starp divām valstīm paralēli jau esošajam dzelzceļam tika izbūvēts jauns atzars no Valgas uz Api Igaunijas teritorijā. Abas līnijas satiekas netālu no Koikulas, kas atrodas aptuveni 13 km no Valgas. Dzelzceļš darbojās līdz 1970.gadam. Šodien kādreizējais dzelzceļa maršruts ved cauri gleznainiem laukiem un mazām pilsētām Dienvidigaunijā un Ziemeļvidzemē.

Kā pirmo vietējās gides Astras pavadībā iepazinām robežpilsētiņu Api, kas bagāta ar dabas bagātībām. Kāds to nodēvējis par “raganu galvaspilsētu”, jo te ir Raganu klintis, avotiņš, kura apkārtnē redzamas raganu slotas, raganu spļāvieni, bet kādas priedes stumbrā ir caurums, kas tiek dēvēts par raganu spoguli. Avotiņa ūdens labi noderot acu ārstēšanai. Apskatījām mīlīgās bruģētās ieliņas, igauņu celtās koka mājas, arī priedi, kuru apenieši dēvē par Vientuļo priedi. Tās vecums ir apmēram 200 gadu, un pat vecākie Apes iedzīvotāji to atceras apmēram tikpat lielu. Lēni augot un blīvi zarojoties, tā izveidojusi vainagā vējslotu. Priede sasniegusi tikai četru metru augstumu. Pēc ekskursijas dodamies pāri Jašupītei taisnā ceļā pa aizaugušas pļavas stigu, kur pēc 4 km mūs gaida valsts robežas šķērsošana pāri grāvim. Pūliņus atalgo skaista ainava, meža spirdzinājums un meža zemenītes ceļa malās. Tālāk mūsu ceļš ved pa Igaunijas ciemiem – Menisti, kura katru gadu adventes laikā pārtop par rūķu mājvietu un kur atrodas arī brīvdabas muzejs. Tālāk – Hargla ar skaistu baznīciņu kalnā. Pēc peldes atspirdzinājuma esam gatavi arī “iekarot” 24 m augsto Tellingumee torni, no kura ir vērts paraudzīties uz līkumaino Mustjegi upi. Te ieraugām arī govju baru, kurš dodas pēc upes veldzes. Tieši uz robežas upīte ietek Gaujā, kuru igauņi dēvē par Koivu. Vēl priekšā patāls ceļš pa Igaunijas drošajiem ceļiem līdz pat Valgai. Vakarā viesu mājā “Ezernieki” Valkā blakus Zāģezeram mūs sagaida lielais ugunskura zupas katls un lauku pirtiņa.

Otrā diena veltīta dvīņumāsu - Valkas un Valgas iepazīšanai. Pavisam pasaulē ir 6 dvīņu pilsētas. Mūsu gide Signe no Valkas novada Tūrisma un informācijas centra laipni izrāda abas pilsētas. Divas pilsētas dala mazā Varžupīte (Konnaoja), un tikai vērīgs skatiens pamana, kad viena pilsēta kļūst par otru. Valkas un Valgas iedzīvotāji sadzīvo draudzīgi, ikdienā pat neizjūtot valstu un kultūru atšķirības. Balsis iemēģinām Valkas estrādē, uzrāpjamies Putraskalnā, daži izmanto pašapkalpošanās stendu velosipēdu apkopei pie tūrisma centra. Viesojamies sarkanajā ķieģeļu stacijā “Valka II”, kura slēgta jau pēc Otrā pasaules kara, pēc Latvijas – Igaunijas robežas likvidēšanas. Vecās ēkas logos skatāmas vecās fotogrāfijas no dzelzceļa ziedulaikiem, kā arī “zaļo dzelzceļu” kartes. Visiem sajūsmu izraisa vizināšanās ar sliežu velosipēdiem pa vecajām, mūsdienās neizmantotām dzelzceļa sliedēm 3 km garumā. Tas notiek tā, ka diviem ļoti ātri jāmin pedāļi, bet pārējie var tikai izbaudīt procesu un jaukus skatus.

Tālāk mūsu ceļš ved Smiltenes virzienā. Vēl kāds līkums gar gleznaino Gauju, un tad esam klāt etnogrāfiskajā sētā “Ielīcas”. Šī ir unikāla zemnieku sēta, kurā ietilpst šim novadam raksturīgu seno celtņu komplekss. Šeit uzņemta latviešu kinofilma “Pūt, vējiņi!“.

Pēdējā mūsu pietura ir Smiltenes pagasta bioloģiskā saimniecība “Lejasvaricēni”. Paši izturīgākie šo posmu pērkona lietus pavadībā paveic ar velosipēdiem, pārējie dodas ar auto. Te mūs sagaida viesmīlīgie saimnieki Līga un Tomass Krīgeri. Viņu dzīves filozofija ir vienkārša – nevis cīnīties ar dabu, bet gan sadarboties. Viņi izmanto alternatīvas un videi draudzīgas metodes saimniekošanai laukos kā, piemēram, permakultūru, būvniecību, izmantojot dabas materiālus – hobitu māju, raķetes krāsni, picas krāsni, vasaras virtuvi. Uzzinām, kā darbojas saules žāvētājs, apskatām “Walipini” siltumnīcu un paaugstinātās dobes, paviesojamies pirmajā siena hotelī Latvijā. Lai arī divās dienās nobrauktie 130 km kājas nav sevišķi saudzējuši, tomēr jautrie danči folkloras kopas “Rudzupuķes” vadībā liek aizmirst par nogurumu.

Velobraucienu organizēja “Europe Direct” informācijas centrs Gulbenes novada bibliotēkā.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latvija un Igaunija: Ar velo pa “zaļo”!

Kategorijas