Ar tēva māju doto spēku!

2020. gada 21. jūlijs 00:00

966

Stalta kā liepa - visu mūžu! 16.jūlijā, kad ir vārdadiena Liepām (jā, tāds vārds ir kalendārā!), dzimšanas dienu svin Guna Evelone. Nupat viņai palika 90 gadu. Viņa ir meita 3.pakāpes Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Gotlībam Evelonam (1896.28.12.-1966.13.12.).
Guna dzimšanas dienu pavadīja savās “Lāčauzu” mājās Raiņa ielā Gulbenē. Svinības pagāja radu un draugu lokā. Guna pati kopā ar meitu Eritu šiverēja pie svētku galda, apkalpojot ciemiņus. Gaviļniece deva viesiem izšķirstīt ģimenes foto albumus. “Man bija zeltaini, kupli mati, zilas acis,” savas jaunības bildes rādīdama, sacīja Guna.

“Es dzīvoju atpakaļ...”
Guna saka – viņa nejūtot savus gadus. “Es nedzīvoju uz priekšu, es dzīvoju atpakaļ,” viņa smaida. Viņas ikdiena paiet “Lāčauzās”, kur katrs stūrītis, katrs kaktiņš ir savs, mīļš un apčubināms. Ar viņu ir atmiņas, ir labi draugi, kuri apciemo, piezvana, ir fotoalbumi, ir zīmīgi sapņi, kuros ciemos nāk brālis (uz siltāka laika maiņām), mamma (vienmēr brīdina, ka jāpiesargājas). Un ar Gunu vienmēr līdzās ir Dievs. Viņa ir luterāne.
Viena no viešņām, Anda Vāciete pastāstīja, cik sena ir viņas pazīšanas un draudzība ar jubilāri: “Guna bija mana aukle, pirms es kopā ar vecākiem tikām izvesti no Latvijas 1949.gadā. Man tad bija trīs gadi. Bija domāts, ka notiks manas kristības. Bet atnāca mūs aizvest. Sakrāmēja vezumā. Mammai bija trīs mazi bērni... Guna bija tā, kas mūs pavadīja, nesa vēl segu mums. Viņu paspēra, Guna pakrita...” Šis nebija vienīgais kopīgais stāsts, kas vēsta par konkrētiem cilvēkiem, pārdzīvojumiem, draudzību un par tautas vēsturi.
Jubilāre rādīja savu liliju dobi pagalmā. Priecājāmies par namamātes spirgtumu, omulību un viņas audzētajām baltajām, zeltītajām, sārtajām lilijām pagalmā. Šīs puķes katrreiz ziedot Gunas dzimšanas dienā. Gaviļniece atklāja ciemiņiem, ka pati vēl ravē savas puķes! Nupat pati iesējusi izkapti kātā, nopļauto zāli sakasījusi un sakrāvusi gubā. Savā godu dienā gaviļniece ciemiņus veda arī rādīt viņas mātes stādīto dižo, kuplo ābeli. Būs āboli! Veda garām milzu liepai pagalmā, kuru stādījusi Guna pati. Garām jasmīnu krūmam, kur sienāži čīgā skaļāk par namamātes un ciemiņu tērgāšanu. Re, viens milzu sienāzis uzlēca Gunai uz pleca, kā jau savam pašu cilvēkam, pačīgāja un gluži vai izgaisa. Deviņdesmitgadniece atzīst – cieša būšana kopā ar dabu palīdz dzīvot bez stresa.
“Lāčauzas” atrodas nomaļus, tās ir paslēpušās ielokā, ceļš uz mājām ved cauri pļavai. “Tur es kādreiz rudzus pļāvu, bet tagad ir mežs,” nosaka Guna. Vairs lielus zemes darbus viņa nestrādā. Bet kādreiz esot pati iejūgusi zirgu un arusi, ecējusi, vagojusi. “Paskat, cik glīti šķūnītī ir sakrauta Gunas un viņas meitas Eritas pašu rokam sastrādātā malka? Kā mākslas darbs!” teica viena no viešņām. Patiešām... Mīļums un siltums ir šajā sētā.

Liktenis “Lāčauzās” siets
“Lāčauzu” mājas savā laikā uzcēlis Gunas tētis – Gotlībs uz Vecgulbenes muižas zemes, kura viņam piešķirta par dalību Latvijas neatkarības cīņās. Pēc kara gūta ievainojuma ticis atvaļināts 1920.gadā. Kļuvis par zemkopi.
Jubilāre par tēti, šķiet, varētu stāstīt bezgala daudz. Saka arī paldies “Dzirkstelei”, ka tēvs ir pieminēts laikrakstā, ka nav aizmirsts. Tēva pēdējā vēlēšanās bijusi, lai tiktu apklāts ar brīvās Latvijas karogu. Padomju gados ģimene to nevarējusi izpildīt. Tas palicis kā sāpīgs nospiedums Gunas atmiņā. Ģimene, ieskaitot pašu Gotlību, visus Latvijas okupācijas gadus esot slēpusi un nekad nekur nav pieminējusi, ka viņam ir Lāčplēša Kara ordenis. Tētis pat bijis izrāvis lapu no savas pases, lai neviens nezinātu, kāda īsti bijusi viņa biogrāfija. Nedrīkstējis atklāt. Guna savu tēti raksturo kā mīloša meita un Latvijas patriote: “Viņš bija viens unikāls cilvēks. Viņš izdarīja to, ko citi nedarīja.” Atmiņā Gunai ir tēva stāstītais, kā viņš 7. Siguldas kājnieku pulka vienkāršs seržants, reiz bija uzdrošinājies runāt pretī pašam ģenerālim Jānim Balodim. Guna zina stāstīt: “Mans tētis pirmo kara pieredzi bija guvis iepriekš, trīs gadus dienēdams Lietuvas Leibgvardes pulkā. Bija jau skatījies nāvei acīs ne reizi vien. Balodis teicis, kā jārīkojas, bet tēvs izdarīja pa savam. Paņēma ložmetēju un aizgāja pēc sava prāta, lai nodrošinātos pret ienaidnieka uzbrukumu no aizmugures.”
Tā iznācis, ka no visiem trim Gotlība bērniem tieši Guna kļuva par “Lāčauzu” īsto un vienīgo saimnieci. Pati to nebija ne plānojusi, ne domājusi. Jaunības dienās 15 gadus dzīvojusi Līgatnē, kur satikusi savu Jāni, kurš kļuva par kopīgās meitas tēti, taču tad “Lāčauzās” saslimusi Gunas mamma. Mīļotais licis izvēlēties, jo uz Gulbeni līdzi doties atteicies. Guna izdarīja izvēli. Tā viņa zaudēja savu otro pusīti. Asaras Guna nevienam neizrādīja. Meita Erita gan saka – tagad mamma bieži savu izvēli pieminot, runājot, kā būtu bijis, ja viņa tomēr nepamestu Līgatni. Nu jau Gunas Jānis ir viņā saulē. Bet viņa pati, atgriezdamās Gulbenē, maizi pelnījusi kā šuvēja, savukārt “Lāčauzās” darījusi visus lauku darbus, arī tādus, ar kuriem parasti galā tiek tikai vīri. Toties pati sev kungs un pavēlnieks un ar dzelzs stipru gribasspēku un ticību saviem spēkiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar tēva māju doto spēku!

Kategorijas